Kā bērnu izaudzināt par līderi un vai vispār vērts to darīt
Foto: Shutterstock

Jā, līdera īpašības palīdz daudz ko sasniegt, bet, vai tas nozīmē, ka bērnam jāmāca virzīties pa dzīves ceļu ar izplestiem elkoņiem? Vai ikviens var kļūt par līderi jeb tās ir iedzimtas spējas?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Uz šiem jautājumiem atbildes portālā "Parents" meklē psiholoģes Irina Daņilova un Elēna Grišuņina.

Pastāv formālie līderi, kuri tādi vienkārši ir "pēc dienesta pakāpes", bet vēl ir neformālie – un katrs no mums tāds var būt. Mums taču visiem piemīt kaut kādi talanti. Viens prot stāstīt tik aizraujoši, ka visi uzreiz iedegsies, lai sarīkotu svētkus bērniem ārpus pilsētas, bet cits, savukārt, prot visu tik precīzi noorganizēt, ka nebūs nekādu lieku izdevumu. Pastāv vairāki neformālo līderu tipi, un kādā no tiem, iespējams, tu atpazīsi sevi vai savu bērnu.

Emocionālais līderis

Raksturojums. Entuziasts, izgudrotājs un arī diezgan juceklīgs. Viņš visus "aplipina" ar savām emocijām un idejām, prot vadīt cilvēkus sev līdzi. Viegli "aizdegas", bet tikpat viegli var "pārdegt". Viņu virza mērķi un fantāzijas, un viņš praktiski nekad precīzi nevar iedomāties, kā punktu pa punktam to izpildīt realitātē. Viņa devīze: "Galvenais – iesaistīties, bet tad jau redzēs!" Emocionālais līderis bieži uzsit punus: ledus ielūzis, cilvēki gatavi "atdot dzīvi" idejas vārdā, bet viņš jau ir noguris no grūtībām, kuras metodiski viņam nākas pārvarēt. Rezultātā – depresija, bet pēc kāda laika atkal aizraušanās ar jaunu ideju – un tā bezgalīgi.

Noderīgie padomi. Atceries vienkāršu noteikumu: ja ir sajūta, ka tevi savā varā pārņēmusi "fiksā ideja", padomā, vai patiešām tas ir tik svarīgi. Jāmeklē partneris vai komanda, kas spēs kontrolēt procesu un novest iesākto lietu līdz galam. Emocionālajam līderim obligāti jāstrādā pārī.

Vingrinājumi pret temperamentu. Darbs ar stāvokļiem: pārmaiņus ieteicams veikt vairākas dziļas ieelpas un izelpas vai dziļi ieelpot, bet pēc tam, neizelpojot vēl vienu. Tas pats ar izelpām. Vēl viens vingrinājums: sasprindzināt visu ķermeni, šādu stāvokli uzturot pusminūti, bet pēc tam krasi atslābināt ķermeni.

Kā norāda psiholoģes, bērnam vajadzīgi mierīgi un pārliecinoši vecāki – mamma un tētis, kuri tiek galā paši ar sevi, ar saviem "varu – nevaru", "baidos – nebaidos".

Darījuma cilvēks

Raksturojums. Organizators vai koordinators. Viņš labi prot plānot: intuitīvi jūt, kuru un kādā darba etapā ir vērts piesaistīt un kādus pūliņus tas prasīs. Bet viņa galvenais trūkums – emocionalitātes, harismas un izteiksmīguma neesamība.

Noderīgie padomi. Pastrādā ar emocijām, ļauj tās sev izteikt pilnā mērā, turklāt "atslēdzot" racionālismu. Citiem var rasties priekšstats, ka tev ir vienalga, kas notiks, ja itin nemaz nespēj izrādīt savu emocionalitāti.

Vingrinājumi emocionalitātes attīstīšanai. Jebkādas spēles laikā (kaut vai televīzijā skatoties futbola maču) centies izrādīt emocijas ar iekliegšanos, žestiem. Tas palīdzēs emocionāli aizraut cilvēkus un vest sev līdzi ne tikai ar loģisku argumentu palīdzību.

bērni
Foto: PantherMedia/Scanpix

Antilīderis

Raksturojums. Viņa revolucionārais noskaņojums ir viens no visspilgtākajiem veidiem, kā pievērst uzmanību savai personībai. Kritizēt taču ir vienkāršāk, nekā radīt. Tādi cilvēki nepatīk priekšniecībai, bet viņus atbalsta visi "pazemotie un aizskartie". Tomēr pakāpeniski antilīderis zaudē punktus, un no viņa sāk norobežoties. Viņš pastāvīgi sēj šaubas starp cilvēkiem, sadala tos "grupējumos".

Noderīgie padomi. Vecumā no diviem līdz pieciem gadiem mazulim sākas pašidentifikācijas periods. Viņš pakāpeniski apzinās, ka mamma un viņš, tētis un viņš – tas nav tas pats. Tieši šajā brīdī viņš pirmoreiz saka "nē", tādējādi provocējot vecākus. Bet viņi piekāpjas. Mamma mazulim saka: "Nedrīkst spļaudīties", bet viņš pretī: "Nē, darīšu tā!" – un atkal spļauj, bet apkārtējie smejas. Vai nu bērns sāk šņukstēt – un visi uzreiz paiet viņam solīti pretim. Un tā pakāpeniski bērns pierod pie tā, ka teikt "nē" ir ļoti izdevīgi.

Vingrinājumi pozitīvās domāšanas attīstībai. Ļoti svarīgi ir atbalstīt apkārtējos, tā vietā, lai nemitīgi viņus kritizētu. Taisnība ir svarīga un nepieciešama, bet dažreiz labāk ir paklusēt. Mēs bieži esam antilīderi arī paši sevī: mīlam sevi kritizēt par jebkuru sīkumu. Taču ir svarīgi pamanīt un iedrošināt jebkuru savu pozitīvo sasniegumu.

Bērna nerātnības vai cīkstoņa raksturs?

Tēmai "Līderība – kaprīze", raugoties no dažu psiholoģisku izglītības iestāžu skatpunkta, nav nekāda sakara ar bērnu. Tie ir subjektīvi vecāku vērtējumi. "Līdz trīs gadu vecumam vecāki pret bērnu izturas kā pret karali. Un tas ir pareizi. Vecākiem ir jārūpējas par to, lai bērns augtu vesels gan fiziskā, gan arī emocionālā ziņā. Bet runāt par to, vai bērns ir līderis vai nē, tādā vecumā ir par agru. Trīs gadu vecunā bērns piedzīvo pirmo vecuma krīzi, mazulis apzinās savu piederību sabiedrībai, un tad arī rodas spilgtas izpausmes sociālie protesti (mamma ir šokā par pirmajiem sava mazuļa izteiktajiem"nē" un "es negribu". Un te nu gan ir iespējams atšķirt, vai tā ir kaprīze vai centieni uzstāt uz savu. Kaprīzes pēc būtības ir iracionālās, tā vienkārši ir sava veida bauda. Līderība jau ir daudz sarežģītāks jēdziens. Tas vienmēr izpaužas tā, ka cilvēks organizē citus, nevis sarīko histēriju, vēloties uzstāt uz savu," skaidro psiholoģe Grišuņina.

Uzmanīgi pavēro, cik apzināti tavs bērns kaut ko vēlas. Ja viņš nedaudz atmet galvu un sāk kliegt, tad, visticamāk, tā ir vienkārši kaprīze. Jau no piecu gadu vecuma ir iespējams no bērna saņemt vairāk vai mazāk saprātīgu atbildi, kādēļ viņam to vajag: "Tu vienkārši vēlies šo lietu vai arī tev ir kāda ideja?" Bērnam-līderim aiz viņa rīcības allaž slēpjas plāns, kā organizēt procesu: viņš vēlas dabūt šo nagliņu, to pienaglot, piesiet tai mašīnīti, lai tā nekur "neaizbēgtu" (lai cik dīvaini tas vecākiem neizklausītos).

Un nebrīnies, ka, neraugoties uz aizliegumiem un iespējamu iebiedēšanu, viņš atkārtos savus centienus. Līderis nebaidās kļūdīties! Viņš ir pārliecināts, ka visa viņa dzīve ir atkarīga no viņa (nevis no apstākļiem, nevis no naudas un arī ne no vecākiem). Iniciatīvu ir jāatbalsta. Ja mazulis saka: "Mammu, paej malā, netraucē, es pats", neprojicē uz viņu savu trauksmi! Lai viņš mācās pats panākt savu vēlmju piepildījumu un pilnveidot kombināciju "gribu", "varu" un "daru". Bet tā savukārt, kā zināms, arī ir panākumu formula.

Vientuļais vilks

Ina: "Manam dēlam patīk vienam pašam sēdēt ar rotaļlietām. Spkārt nēsājas bērni, sauc spēlēties. Bet viņš kategoriski atsakās."

"Patiesībā psiholoģijā nav atrisināts jautājums, kā veidojas sasniegumu motivācija. Protams, lielu lomu šeit spēlē iedzimtais raksturs. Praktiski nav iespējams no melanholiķa vai flegmatiķa izveidot līderi. Bet, lūk, sangviniķi un holēriķi bieži kļūst par līderiem. Viņi ir aktīvi, prot aizraut citus, iedvesmot savus "cīņu biedrus", netieši liekot noprast, ka viņiem pašiem tieši tas ir vajadzīgs," skaidro psiholoģe Grušiņina.

Kas ir "labi"?

Nastja: "Draudzene saka: "Galvenais ir bērnam iemācīt darboties ar elkoņiem. Ir jāprot ņemt to, ko vēlies. Lepojos ar dēlu: viņš ne tikai nedod savas mantas citiem, bet prot arī svešas privatizēt". Bet es tam nepiekrītu!"

"Tā ir ļoti liela problēma: tagad nav sociālās ideoloģijas. Un daudzi vecāki ir neizpratnē: kas labāk – atdot savu mašīnīti vai atņemt citiem? Pat ja vecākiem ir nolēmuši, kā audzināt bērnu, tad nav nekādas garantijas, ka kaimiņi atbalstīs tos pašus uzskatus. Mūsu bērniem nāksies izdomāt jaunus sociālās komunikācijas likumus," norāda Grušiņina.

Ja bērns uzvedas agresīvi, atņem mantas citiem bērniem, tā nebūt nav līderības iezīme. Līderi nav agresīvi, bet direktīvi. direkt'vums ir atklāta komunikācijas, prasme aizstāvēt savu viedokli. Pārliecināt citu bērnu, ka tagad atdot mašīnīti ir viņa paša interesēs, lūk, patiesās līderisma pazīmes (viltus vai ar agresijas palīdzību – tas ir cits jautājums). Māci bērnam atrast kopīgu valodu ar citiem bērniem.

"Ir jāsāk ar to, ka bērnam nav nekāda sakara ar šo "pieaugušo" problēmu. Tas ir pieaugušo vērtējums: kas ir labi, bet kas – slikti, ko viņi uzskata par līderisma izpausmēm, bet ko par kaprīzēm. Vecāki savam bērnam piemēra vērtību skalu, balsoties uz saviem ideāliem. Ja viņi atbalstīs mazuļa kaprīzes, tad viņš arī tās sarīkos, ja viņi atbalstīs līderismu – tātad, bērns parādīs līderisma īpašības. Bet kāds galu galā izaugs bērns, to parādīs vien laiks. Nav identisku bērnu un vienādu dzīves apstākļu," uzsver bērnu psiholoģe Daņilova.

Kā bērnu izaudzināt par līderi un vai vispār vērts to darīt
Foto: Shutterstock

Dari, kā es!

Oļa: "Man aug līderis – viņam patīk visus izrīkot. Bērnu rotaļu laukumiņā dod komandas: "Visi aiz manis, skrienam tur, spēlējam to un to..." Tieši tāpat viņš runā ar pieaugušajiem".

"Iespējams, no šāda bērna izaugs līderis. Raugoties no psiholoģijas skatpunkta, līderis ir cilvēks, kurš neuzticas apkārtējai pasaulei, tāpēc vēlas to pielāgot saviem paraugiem: tas viņam sniedz drošības sajūtu, tas nozīmē, ka viss notiek viņa kontrolē. Labākais veids, kā izvairīties no trauksmes – sākt pašam visu kontrolēt. Psiholoģijā ir jēdziens "pamata neuzticēšanās pasaulei", tā tiek noteikta vecumā no dzimšanas līdz gada vecumam. Bērns raud, bet mamma nereaģē. Neapzinātā līmenī mazulis jūt, la "es esmu ar savām vēlmēm, bet pasaule par mani nepriecājas"," skaidro psiholoģe Daņilova.

Vai arī medaļas otra puse: mamma skraidelē pārbaudīt bērnu; tiklīdz viņš atslābinās, bet mamma jau atkal klāt un modina viņu. Atkal jau rodas secinājums: pasaule ir bīstama, atslābt nedrīkst. Bērns visu uzsūc kā sūklis. Mazam cilvēciņam ir jāsajūt, ka var paļauties uz vecākiem. Ja viņš mājās ir pārradies ar uzsistiem ceļgaliem, vecāki bieži sāk kliegt uz viņu vai žēloties – tādā veidā translējot trauksmi.

Ēdiens galdā!

Anna: "Mūsu trīs gadus vecā meita atsakās ēst, prasa, lai viņu pabaro. Dažreiz es viņai piekāpjos. Vīrs uzskata, ka esmu viņu izlutinājusi – ka bērns esot jāradina pie disciplīnas no agrīna vecuma: "Neēd – ej kaktā!""

"Protams, daudzās kultūrās pastāv bērnu iebiedēšanas tradīcijas. Draudi ("neēdīsi – ielikšu tevi kaktā, atņemšu šķīvīti") liedz bērnam iespēju saprast, ko gan viņš patiesībā vēlas. Pat pieaugušajam ne vienmēr ir skaidrs, ko viņš vēlas, bet mazulim to paveikt ir divreiz grūtāk. Bet pats galvenais, – draudi bērnam nozīmē tikai vienu: tu ar problēmu tiksi galā pats. Bet viņam ir nepieciešams tavs atbalsts. Tomēr bērnam ir jāzina ģimenē pieļaujamā robežas (bet tev savukārt – tās precīzi jādefinē)," uzsver Daņilova.

Pamēģini domās bērna uzvedības vērtējumu iedalīt trīs dažādas krāsas lauciņos. Zaļais nozīmē, ka drīkst visu (rotaļāties jebkurā no mājokļa istabām, dziedāt dziesmiņas uz ielas). Dzeltenais lauks – drīkst, bet ar nosacījumiem (rotaļlietas drīkst izmētāt tikai savā istabā; no atvilktnēm drīkst ņemt tikai plastmasas krelles). Sarkanā zona – stingri aizliegts (skriet pāri ielai, zīmēt uz sienām, ēst šokolādi, ja no tās ir alerģija). Vecākiem, tāpat kā citiem ģimenes locekļiem, ir jābūt pacietīgiem un konsekventiem savā rīcībā (nedrīkst šodien atļaut izmētāt rotaļlietas pa visu māju, bet nākamajā dienā par to mazuli sarāt), tad arī bērnam būs vieglāk formulēt savas vēlmes un mērķus.

Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Bērna audzināšana Psihoemocionālā veselība Psiholoģija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form