Sešas robežas, kuras izaugušajiem bērniem jānovelk ar vecākiem
Foto: Shutterstock

Novilkt robežas ar vecākiem jau pieaugušā vecumā nav viegli, taču bez tām var viens un divi pazaudēt veselo saprātu un sirdsmieru. Robežas ir veids, kā saglabāt veselīgas attiecības, vienlaicīgi respektējot savas vēlmes un vajadzības. Svarīgi saprast, ka šis noteikti nav stāsts par mēģinājumu kontrolēt vai ierobežot vecākus, bet gan palīdzīga roka, kas visu saliek pa plauktiņiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Psiholoģe Alisone Hārta portālam "Huffington Post" robežas raksturo kā uzvedību, proti, kā rīkosies situācijās, kad kāds pārkāps tavas robežas. Tas nav stāsta par striktu ultimātu, pieprasot, lai kāds cits maina sevi, uzsver eksperte. "Robežas – tā ir uzvedības vai attiecību dinamikas maiņa gadījumos, kad kāda cita rīcība kompromitē tavu labsajūtu," viņa teic.

Taču pieaugušie bērni bieži vien baidās no vārda "robežas", jo nevēlas labās attiecības ar vecākiem pakļaut iziršanas riskam. "Pazaudēt vecākus – tā ir biedējoša doma," pārdomās dalās laulību un ģimenes terapeite Keita Stodarda. "Taču, ko varam zaudēt, necenšoties radīt veselīgāku attiecību dinamiku? Tu vari dzīvot bailēs par zaudējumu, savas rīcības pamatot ar vainas sajūtu un beigās justies aizvainots, kontrolēts un pakļauts."

Turpinājumā pastāstīsim nedaudz vairāk par robežām ar vecākiem, kuru novilkšanu ieteicams apsvērt. Protams, paturot prātā, ka visas attiecības un to vēstures nav vienādas, līdz ar to dažas robežas var nebūt nepieciešamas.

Komentāri par ārējo izskatu

Vecākiem ir diezgan ierasta lieta komentēt savu bērnu ārējo izskatu – sākot no mazām dienām un beidzot ar dzīvi jau pieaugušo vecumā. Visbiežāk šie komentāri ierauga dienasgaismu svētku reizēs vai jebkurā citā dienā, kas iezīmē tikšanos pēc ilgāka nesatikšanās perioda.

Kā sacījis terapeits Džeols Karabajo, lielākoties komentāri izriet no "tev vajadzētu būt smalkākam un tievākam" perspektīvas. Savukārt, ja kāds liekais kilograms nomests, var sagaidīt simtiem iestarpinājumu par šo tēmu. Neskatoties uz to, ka pamatā šie komentāri izteikti ar vislabākajiem nodomiem, proti, kā komplimenti, tos tāpat var nebūt īsti patīkami tos dzirdēt – jo īpaši, ja pašam ir kompleksi par ārējo izskatu.

Pilnībā saprotams, ka ar komentāriem par izskatu iespējams palīst zem ādas, tāpēc ir absolūti pieņemama nevēlēšanās par to neko dzirdēt. Karabajo šādos gadījumos iesaka atbildēt sekojoši: "Mani neinteresē sarunas par manu izskatu", un tūdaļ pēc tam pašam nomainīt tematu. Ja saproti, ka komentārs domāts kā kompliments, eksperts iesaka to darīt zināmu, izteikt pateicību, bet skaidri arī novilkt robežu – par šo tēmu runāt nevēlies.

Sešas robežas, kuras izaugušajiem bērniem jānovelk ar vecākiem
Foto: Shutterstock

Ja vēlies novilkt daudz stingrākas robežas, bez aplinkiem ķeries vērsim pie ragiem: "Tas, ko saki vai uz ko vedini – nav patīkami. Ja nevari beigt runāt par manu ārējo izskatu vai ēšanas paradumiem, vienkārši piecelšos un aiziešu."

Sarunas par naudu

Kļūstot finansiāli neatkarīgiem no vecākiem, komentāri par to, kā un kur tērē paša nopelnīto naudu, var likt asinīm riņķot straujāk. Neapšaubāmi, vecāku raizēs jau nav nekā slikta – viņi vienkārši vēlais, lai tu būtu finansiāli nodrošināts un stabils. Taču pieaugušā vecumā paskaidrojumiem par to, kur un kā tērēt savu naudu, vajadzētu nākt no brīvas gribas, proti, konsultācijas pieņemamas tikai pēc paša iniciatīvas.

Iejūtīgs veids, kā jautājumu risināt, ir teikt: "Es saprotu, ka uztraucies un vēli tikai labu. Taču es pats zinu, ko daru ar savu dzīvi, un pilnībā kontrolēju naudas plūsmu. Vairs negribu par to diskutēt."

Ja vecāki tāpat nespēj rimties, esi tiešāks: "Viss, es vairs netaisos par to ar jums diskutēt!"

Komentāri par karjeras izvēli

Ir vecāki, kuri neļauj karjeras ceļu izvēlēties bērniem pašiem, par visām varītēm spriežot doties tajā virzienā, kas, viņuprāt, ir labākais – stabilākais, ienesīgākais un godājamākais. Arī šajā gadījumā vecāki mēdz pārkāpt robežas un izteikt skaļi neprasīto viedokli, vēlot tikai to labāko, taču šis solis var radīt absolūti lieku spiedienu, kā arī pamodināt trauksmes ierosinātājus. Un šīs sajūtas var iesēsties dziļi zemapziņā, pat pieaugušā vecumā rodot sajūtu, ka, ejot pa sevis izvēlētu ceļu, esi pievīlis vecākus, esi nederīgs un nepilnvērtīgs.

"Es novērtēju, ka uztraucies par mani" – šis ir labs veids, kā sākt sarunu. "Taču šī ir mana dzīve, un es daru to, kas man šķiet vispareizāk. Es ļoti novērtētu atbalstu, bet, ja nespēj to dot, tad visvairāk novērtētu paklusēšanu no tavas puses."

Klačošanās par citiem ģimenes locekļiem

Vecāku dabā ir papļāpāt par citiem ģimenes locekļiem – un ne vienmēr tajā labākajā gaismā. Kāds nievājošs izteiciens pa labi, paklačošanās – pa kreisi, lai gan patiesībā par sarunas tematu viņiem nav nekādas daļas. Kā norāda Hārta, šādas situācijas visbiežāk novērojamas ģimenēs, kurās kāds no bērniem nav attaisnojis vecāku liktās cerības un tāpēc tiek uzskatīts par ģimenes grēkāzi.

"Ja uzaugi ģimenē, kurā cieņa pret vecākiem bija sinonīms savu jūtu un domu noplacināšanai līdz ar zemi, kurā no tevis sagaidīja absolūtu piekāpšanos pat brīžos, kad vecāki rīkojās nepareizi un kurā tevi sodīja par to, ka centies aizstāvēt citus ģimenes locekļus, robežu novilkšana var nākties grūti," teic Hārta. Eksperte piebilst – ja pieaugušā vecumā nepiekrīti šai cieņas definīcijai, tev nav jāturpina tai sekot.

Nonākot šādā situācijā, Hārta iesaka skaidri pateikt: "Šī saruna liek man justies neērti. Es negribu par to runāt, jo šis tāpat ir tikai vienas puses viedoklis. Tā nav mūsu darīšana." Speciāliste norāda, ka arī pieaugušā vecumā bieži jūtamies kā mazi bērni vecāku priekšā, līdz ar to pat domu līmenī var šķist, ka šauj pāri strīpai.

Mēģinājumi "salabot" citu emocijas

Sešas robežas, kuras izaugušajiem bērniem jānovelk ar vecākiem
Foto: Shutterstock

Vienīgais cilvēks, kuram ir tiesības kontrolēt tavas emocijas, esi tu pats – ne mamma, ne tētis vai vēl cits pieaugušais. Taču tas nozīmē, ka mums arī jāatbild ar to pašu. "Mums jāļauj vecākiem saskarties ar negatīvām emocijās un jāmācās necensties tās "salabot" vai minimizēt," teic Stodarda. "Mums visiem laiku pa laikam jāmācās būt dusmīgiem, neapmierinātiem, satrauktiem, izjust vilšanos, necenšoties šīs sajūtas novelt uz citiem vai pieprasot, lai viņi tām liktu izgaist."

Tu vari uzklausīt, bet tavs pienākums nav mesties pa galvu, pa kaklu un kaut ko darīt, ja pašam nav šādas iekšējās sajūtas.

Vienmēr nebūs kā "vienmēr"

Bērniem pieaugot un sākot arvien apzinātāk un kontrolētāk veidot savu dzīvi, bieži dzirdama frāze: "Bet mēs tā vienmēr esam darījuši!" Lielai daļai vecāku tā patiesi šķiet, lai gan patiesībā visam ir ļauts mainīties.

Kā piemēru minēsim ģimenes ceļojumus, kuros katru gadu visi devāties augusta pēdējās nedēļā, taču tagad tu vēlētos doties pasaules iepazīšanā kopā ar draugiem. Vai, iespējams, gadiem ilgi katru svētdienas devies uz vecāku māju, lai ieturētu tradicionālo pankūku maltīti, taču tagad priecātos par spa dienu kopā ar bērniem.

Problēma ir pieņēmumā, ka lietas nekad nemainīsies, proti, vienalga, vai tev ir 10 vai 40 gadu – visam jāpaliek kā bērnībā. Un, kad vecākiem nākas pieņemt, ka tā lietas realitātē vis nestrādā, aizvainojuma pilni vārdi un rīcības ir absolūti iespējamas. Panākumu atslēga slēpjas spējā noturēt atklātu sarunu, kurā tiek paskaidroti iemesli, kāpēc lietu kārtībai nu ir lemts mainīties. Tāpat svarīgi visām iesaistītajām pusēm pastāstīt, kuros jautājumos ir gatavi piekāpties un kurā brīdī redz solīša pasperšanu uz priekšu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lasi vēl
 
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.