Foto: Shutterstock
Vajadzīgs padoms, kā tālāk rīkoties un iemācīties pieņemt sava vīrieša bijušo sievieti un viņa bērnu māti. Jau gadu esmu pazīstama ar savu vīrieti, tagad esam sākuši domāt par kopdzīvi un kopīgas ģimenes veidošanu un arī kopīgu bērniņu, taču pēdējā laikā man aizvien vairāk rodas sevī šaubas – vai es rīkojos pareizi, ka varbūt vajag atstāt visu, kā ir, un neveidot kopīgu ģimeni. Un šīs šaubas manī ir ieviesusi mana vīrieša iepriekšējā sieviete un viņa bērnu māte.

Gan man, gan viņam ir bērni no iepriekšējām attiecībām, taču, kad iepazināmies, abi bijām brīvi (neesam izjaukuši otra ģimeni). Mans bērns dzīvo kopā ar mani un ar savu tēvu satiekas salīdzinoši reti, savukārt viņa bērni katras brīvdienas pavada pie viņa. Nav nemaz tik viegli iemācīties sadzīvot ar šiem bērniem, taču mani uztrauc nevis tas, kā iemācīties aizvien labāk sadzīvot ar sava vīrieša bērniem no iepriekšējām attiecībām, bet... gan, kā iemācīties sadzīvot ar sava vīrieša bērnu māti.

Lieta tāda, ka šī sieviete ir ļoti sadraudzējusies gan ar viņa vecākiem, gan citiem viņa radiem un līdz ar to viņa piedalās visās jubilejās, pasākumos un pat ikdienā ik pa laikam gan ar viņiem visiem sazvanās, gan brauc ciemos. Ar vienu no radiniecēm viņai pat ir kopīga darba vieta... Man ar viņu ir neitrāli pieklājīgas attiecības, taču es nespēju pieņemt to, ka viņa ir visur. Es šajā ģimenē esmu jaunienācēja un jūtos atstumta...

Man ar viņa ģimeni nav kopīgu atmiņu, nav kopīgu prieku vai bēdu. Savukārt viņa izturas tā, it kā joprojām būtu kopā ar savu bērnu tēvu. Es jūtu, ka aizvien vairāk cenšos izvairīties no kopīgajām jubilejām, jo nevēlos kārtējo reizi viņu satikt, tādējādi sevi pati sāpinot, bet, pats galvenais, man ir bail, ka sāku šaubīties, vai ir vērts veidot kopīgu ģimeni ar vīrieti, kuru ļoti mīlu, ja "bagāžā" nāk līdzi arī viņa bērnu māte.

Atbild psihoterapeite Benita Griškeviča

Labdien! Jūsu situācija neapšaubāmi ir izaicinājums jebkurai sievietei un attiecībām. Fakts, ka jums abiem ir bērni, prasa jo lielāku spēju būs elastīgiem un sadarboties. Tā ir liela vērtība, ja līdz šim ir izdevies ar to tikt galā un redzat perspektīvu savām attiecībām.

Būtu derīgi palūkoties, vai daļa aizvainojuma, kas tiek sievietei, nav radusies tādēļ, ka jūtat grūtības vienoties ar partneri par to, cik daudz no viņa laika un uzmanības vēlaties baudīt Jūs pati. Domāju, nekļūdos, pieļaujot, ka tā ir Jūsu subjektīva izjūta, it kā bijusī sieva ir visur. 

Drīzāk viņas lielākā "vaina" ir tā, ka viņa ir tur, kur gribētu būt Jūs. Iespēja vai nepieciešamība konkurēt ne vienmēr ir tīkama un var radīt dusmas, pat niknumu. Šobrīd Jūsu neapmierinātība ir sasniegusi jau nopietnu koncentrāciju, jo apdraud attiecību perspektīvu, un tikai Jūsu ziņā ir gādāt par to, lai dusmu un greizsirdības enerģija tiktu novadīta tur, kur tā veicinātu tuvināšanos un siltumu, nevis attālināšanos un atsalumu.

Jūs jūtaties atstumta, jo pati sevi norobežojat no iespējas būt līdzās savam vīrietim viņa radu godos. Šķiet, ka ļoti koncentrējaties uz to, kā Jūs pieņems, kā konkurēsiet, cik uzmanības saņemsiet. Grūti veidot saskarsmi un būt īstā, dabiskā kontaktā ar cilvēkiem, ja fonā ir doma par to otru jeb, pareizāk sakot, par pirmo, un jāsacenšas par augstāko novērtējumu.

Ja Jums šķiet, ka viņa ir visur, tad ir vērts domāt par tām teritorijām, kas varētu būt tikai Jūsējās. Un visupirms tā ir vieta līdzās savam vīrietim. Tas ir lauciņš, kuru kopjot, ir vismazākā iespēja justies kā zaudētājai. Savu dzīvi Jūs gatavojaties dalīt ar viņu, tāpat kā viņš savējo - ar Jums. Būt otrajai un turklāt - veiksmīgai un laimīgai otrajai, ir iespējams tikai Jums, ne viņai.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!