Greizsirdības spīlēs: kāpēc piedzīvojam šīs jūtas un kā no tām 'izārstēties'?

Greizsirdība ir viens no sliktākajiem pārdzīvojumiem mīlas frontē, un par šīm savām jūtām mēs bieži kautrējamies, jo tās savā ziņā slēpj sevī bailes un vilšanos. Pamēģināsim tikt skaidrībā, ko īsti nozīmē šīs jūtas un kā no tām atbrīvoties pavisam vai vismaz iemācīties kontrolēt.

Kā rodas greizsirdība

Saskaņā ar psihoanalīzi greizsirdības sākums vērojams jau agrīnā bērnībā, un brīdī, kad mēs to izjūtam īpaši spēcīgi, uz visu atlikušo dzīvi šīs jūtas atstāj sekas. Kad mēs jūtam greizsirdību, patiesībā no jauna piedzīvojam veco sāpi, kuru reiz sastapām bērnībā: tas var būt brīdis, kad esam atņemti no mātes krūts, piemēram, tādā veidā jūtoties pamesti, nodoti.

Kā uzskata psihoanalītiķis Žaks Lakans, to, kā mēs izdzīvojam šīs ciešanas, kas bija vajadzīgas, lai nenotiktu totāla saplūšana ar māti, ietekmē mūs visās mīlestības attiecībās. Dažiem tās ir bijušas ļoti lielas sāpes. Neviena cita mīlestība šādiem cilvēkiem nebūs pietiekami spēcīga, un neviens cilvēks – pietekami uzticīgs un cienīgs.

Vai ir iespējams būt greizsirdīgam un vienlaikus neuzticīgam?

Runa ir par izplatītu problēmu. Speciālisti piedāvā ielūkoties kādā reālā piemērā par 42 gadus veco Džanni. Līdz laulībām viņš bija īsts brunču mednieks, bet pēc tam nolēma "nākt pie prāta" un apprecējās. Viņa sieva ir uzticīga, ko apliecina arī viņas uzvedība. Tomēr Džanni burtiski deg savā greizsirdībā, kad redz, kā viņa sarunājas ar citiem vīriešiem.

"Vīrs savu vēlmi – mainīties – piedēvē sievai. Uzveļot viņai aizdomas par neuzticību un krāpšanu, viņš šādā veidā apslāpē savu vainas sajūtu," norāda specializētās psihoterapijas skolas Romā direktors Eduardo Džusti. Šī situācija ir "prognozētās greizsirdības" piemērs, kā to savulaik definējis Zigmunds Freids.