Bērns nereaģē uz vecāku lūgumiem: kā panākt vēlamo
Foto: Shutterstock

Vienā lieliskā brīdī bērnam iestājas "nē" vecumposms. Tas nozīmē, ka uz jebkuru lūgumu vai prasību viņš atbild lakoniski un bez vilcināšanās: "Nē!". Bet vēl mēdz būt arī "klusuma" stadija. Tas ir tad, kad mamma lūdz, lūdz, cenšas pierunāt, bet mazulis it kā vispār neko nedzird. Un, kamēr nepacels balsi, nekādi nereaģēs uz jebkādām prasībām. Taču kliegt tomēr negribas, un tas nav pedagoģiski pareizi, turklāt mamma taču mīl savu mazo! Tā arī veidojas dažādi stāsti vecāku forumos...

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Dēlam ir trīs ar pus gadu. Idejiski, tas ir vecums, kad bērns sāk darīt visu pats. Man ir tieši pretēji. Viņam vajag, lai viņu apģērbj, lai gan zinu, ka viņš pats to prot, lai pabaro, jo pats atsakās ēst. Vēl obligāti vajag, lai viņu iemidzina, citādi sākas milzu histērijas. Ko darīt?"

"Manam ir gandrīz pieci gadi. Kad lūdzu kaut ko izdarīt, dēliņš kustas tik lēni kā aizmigusi muša, novērš uzmanību. Iedevu bikses, lūdzu uzvilkt T-kreklu, pēc minūtes skatos – viss izmētāts, bikses kaut kur nomestas. Vēlreiz palūdzu, piecēlās, pēc piecām minūtēm atkal tā pati ainiņa: bikses kaut kur, bet pats rotaļājas. Es kliedzu – viņš uzlec augšā un ātri apģērbjas. Vai tad tas ir normāli – pastāvīgi kliegt?"

Ģimenes psiholoģe Elēna Šamova portālā "Parents" dalās padomos, kā bez kliegšanas tomēr panākt, lai bērns dzird vecākus un izdara to, ko no viņiem prasa.

"Visupirms ir jānoskaidro šādas bērna uzvedības iemesli. Visbiežāk tas ir uzmanības trūkums, precīzu vecāku prasību neesamība, mazuļa psihe vēl nav nobriedusi, bērna resursu trūkums, lai izpildītu prasīto. Bet, iespējams, bērns nav izgulējies, slikti jūtas vai arī viņam vienkārši nepatīk iet uz bērnudārzu. Bērns nav spējīgs pēkšņi izdomāt, tā, – jānokaitina mamma," atzīmē psiholoģe.

1. Trīs gadi – tas ir krīzes vecums, ko dēvē par "es pats" posmu. Tieši šajā periodā mammām un tētiem, kā arī vecvecākiem ir precīzi jānosaka robežas bērna uzvedībai. Šie konkrētie noteikumi un ģimenes iekšējie likumi, pēc kuriem bērns sāk izprast konkrētās ģimenes realitāti. Piemēram, no rīta mošanās ir pulksten 7, bet gulētiešanas laiks – pulksten 21. Konkrētā laikā mamma bērnam pasniedz pienu, palīdz iztīrīt zobus, palasa pasaku un dodas pie nakts miera. Svarīgi, lai šis rituāls dienu no dienas atkārtotos.

  • Slavenais vācu psihologs Ēriks Ēriksons savulaik izstrādāja cilvēka psihosociālās attīstības teoriju, kurā ir iekļautas astoņas cita citai sekojošas krīzes. Tostarp ir arī trīs gadu krīze bērniem, turklāt tā, izrādās, ir viens no sarežģītākajiem lūzuma punktiem visā cilvēka dzīvē. Plašāk par to lasi šajā rakstā.

2. Ir jāizprot mazuļa psihiskās attīstības īpatnības un jāizdara atbilstoši secinājumi. Līdz trīs gadu vecumam bērna prefrontālā smadzeņu garoza vēl nav pilnībā izveidojusies. Ap piecu septiņu gadu vecumu bērna smadzenes mainās. Seko ķēdītei: mazulis saskaras ar frustrāciju (neapmierinātība par vajadzībām), bet pieprasījums vai aizliegums vienmēr ir frustrācija; viņš piedzīvo nelielu stresu, bet vienlaikus sniedz psihei pieredzi, piedzīvojot nepieciešamās psihoemocionālās reakcijas. Tātad visa noliegšana ir dabisks process.

Fantāzijas par to, ka bērniem nevajadzētu būt aizliegumiem – tās ir tikai fantāzijas. Ja bērnam viss ir atļauts, tas viņā rada nemieru, trauksmi, izsistu pamatu zem kājām, kam kā sekas var sekot agresijas parādīšanās, skaidro psiholoģe.

3. Trīs gadu vecumā sākas process, kad bērns savā ziņā "atdalās" no vecākiem, un tas nenotiek acumirklī. Mazulis vēlas būt pieaudzis, visu darīt pats, taču ne vienmēr viņam tam pietiek resursu – gan fizisku, gan psiholoģisku. Paiet desmit soļus un jau prasās uz rokām. Gudri vecāki palīdz, taču ne īpaši pieredzes bagāti aizvainoti var pateikt: "Tu taču tagad esi patstāvīgs, lūk, ej pats!" labāk paslavē bērnu par sasniegumiem!

4. Iespējams, bērns ir iemācījies patstāvīgi tikt galā ar situāciju, taču vēl joprojām prasa, lai mamma viņu pabaro, apģērbj vai paguļ blakus. Par ko tas vēsta? Par to, ka viņam nepieciešams emocionāls atbalsts. Un ir labi, ja līdzās ir pieaudzis cilvēks, kuram mazulis uzticas, pie kura var vērsties pēc palīdzības, paraudāt, paļauties un atbalstīties. Visbiežāk tā ir tieši mamma.

5. Nesteidzini bērna pieaugšanu, paskaties uz sevi. Cik bieži jūs abi rotaļājaties kopā? Vai izrunājaties no sirds? Vai tu izskaidro kādu situāciju un tās sekas? Tam ir nepieciešams laiks, kura vecākiem bieži nav. Tu esi mierīga un smaidīga mamma, kura bērnu mīl bez nosacījumiem un runā par to, vai arī mamma, kura ar visu ir neapmierināta, mūžīgi nogurusi vai steidzīga? Tad arī nebrīnies par to, ka mazulis centīsies sev pievērst uzmanību visnepiemērotākajā brīdī. Tu, lai gan ar tikko sakrāsotām uzacīm, bet esi bērnam vajadzīga šeit un tagad, nevis rīt, kad būs brīvdiena.

  • Šeit atradīsi teju burvju metodi jeb vienkāršu paņēmienu, kā panākt, lai bērns izpilda vecāku lūgumus.

6. Ikviena "negribīša" kaprīze ir jāpārvērš rotaļā. Nevajag bērnu ietekmēt ar šādiem vārdiem: "Nē, tu ēdīsi putru, jo es tā teicu". Negatīvas emocijas un vēlme sākt kašķi ar bērnu ir jānomāc, ne pie kā laba tas nenovedīs. Bērns negrib ģērbties? Piespiest viņu nav jēga, labāk pajoko un parotaļājies ar bērnu divas minūtes. Piedāvā istabā pameklēt pazudušās mantas – zeķītes, kreklu. Vai arī sarīkot sacensības uz ātrumu – kurš ātrāk uzvilks bikses. Šajā procesā var iesaistīties paralēli. Pasaki bērnam: "Es meklēju krekliņu, bet tu uzvelc šortus, es papūtīšu putru, bet pats apēdīsi". Pakāpeniski samazini savu iesaisti līdz minimumam un priecājieties kopā par bērna jaunajām prasmēm.

7. Svarīgi ir nepakļauties histērijai, bet iemācīties mierīgi teikt "nē". Tā bērns gūs patiesu, nevis izkropļotu pasaules ainu, ka visu var panākt, atliek vien paraudāt. Vecākiem ir jābūt gataviem sadzīvot ar bērna kreņķiem un pat agresiju ("es tevi nemīlu, negribu, ka tu esi mana mamma"). Visbiežāk šādas nepatīkamas lietas viņš sarunā pēc tā, kad ir bezjēdzīgi raudājis, jo savu nav panācis. Patiesībā jau viņš tā nedomā, tikai šajā brīdī visa pasaule ir sabrukusi, bet vēl nenobriedusī psihe citādi reaģēt uz situāciju nav spējīga. Un ir ļoti ieteicams, – neskatoties uz šo negatīvismu, neglīto izturēšanos un nepamatotām (pēc tavām domām) asarām, tu atradīsi spēku, lai bērnu apskautu, lai iečukstētu viņa austiņā, cik laimīgs esi, ka viņš ir tavs bērns.

  • Kā iemācīt bērnam tikt galā ar spēcīgām emocijām, tostarp, kā reaģēt uz bērna izteicieniem: "Es tevi neieredzu", lasi te.

Tags

Bērna audzināšana Bērndārznieka attīstība Bērndārznieka audzināšana Bērndārznieks Mazuļa attīstības posmi Mazuļa audzināšana Mazulis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form