Brāļu un māsu starpā strīds: pieci praktiski padomi vecākiem

1. Sāc ar sevi

Protams, pirmais, kas jāizdara vecākiem – paskatīties uz sevi no malas. Jo tieši no vecākiem bērni visu noskatās. Viņi atbild un uzvedas tikai tā, kā iemācījušies no mammas un tēta, no vecmāmiņas un vectētiņa attiecībām. Tieši tādēļ situācijas kontroli jāuzņemas tieši pieaugušajiem. Svarīgi, ka šīs attiecību veidošanas prasmes bērni pārņems, veidojot attiecības ar vienaudžiem, klases biedriem, bet nākotnē – ar darba kolēģiem un savām "otrajām pusītēm,". Veidi, ar kuru palīdzību vecāki risina savas problēmas (strīdas, pārspriež, sarunā), būs analogi arī viņu bērniem.

2. Iejaukties vai palikt maliņā?

Ko dara vecāki, kas redz bērnu strīdamies? Kāds tūliņ pat skrien risināt problēmu un noskaidrot, kuram nav taisnība. Kāds strīdu pārtrauc un bērnus noliek fakta priekšā, piedāvājot savu, kā vienīgo un pareizo, variantu. Vēl kāds vispār ignorē notiekošo. Taču labākais variants ir ne pirmais, ne otrais un ne arī trešais. Ideālā variantā būtu, ja bērni iemācītos tikt galā ar situāciju patstāvīgi. Protams, pēc pašu mammu atzīšanās, ir grūti mazajiem ļaut pašiem atrisināt strīdu, jo tik ļoti gribas nosaukt pareizo, pieaugušā ieteiktu risinājumu. Taču, lai bērni negaidītu palīdzību no malas, bet paši turpmāk spētu cieņpilni izbeigt jebkuru strīdu, ir vērts pastāvēt maliņā un pagaidīt, kamēr bērni paši vērsīsies pie tevis pēc palīdzības.

Kā atzīmē psihologi, pieaugušā loma šajā situācijā vairāk līdzinās trenera lomai: viņam jāatrodas nevis ringā, piedāvājot risinājumu, padomus, nosakot perspektīvas, palīdzot saskatīt sekas, bet netālu no notiekošā. Svarīgi, ka tu iemācīsies līdzīgus konfliktus paredzēt jau iepriekš.

3. Ieturi pauzi

Strīdēties mantu dēļ – šī ir sena "tradīcija" visiem vienaudžiem. Tādēļ labāk pieņemt situāciju: no šādiem kašķiem mājas apstākļos neizbēgt. Taču vienmēr saspringtos brīžos var "paņemt pauzi". Emociju sprādzienā dusmas vienmēr valda pār saprātu. Izdomā speciālu ''nomierināšanās stūrīti", kur var pasēdēt dusmu brīžos, bet no tā atgriezties jau adekvātam cilvēkam, gatavam turpināt sarunu. Dažreiz patiešām pietiek tikai aizskaitīt līdz desmit. Starp citu, ja bērns, lai nomierinātos, iet uz pieaugušo istabu, tad pieaugušais ar šādu pašu mērķi var doties uz bērnistabu.

4. Cieņa – pirmkārt

Ir svarīgi nepalaist garām bērna nemieru un reakciju, pat, ja tā tev šķiet triviāla no pieaugušo skatījuma. Bērna jūtas ir pelnījušas tādu pat cieņu, kā pieaugušā emocijas. Pat pašiem mazākajiem bērniem ir tiesības izteikt emocijas un, protams, arī savu neapmierinātību. Dažas sociālās prasmes tiek apgūtas intuitīvi, taču lielākā daļa no tām vienkārši ir jāiemācās, un tās var turpināt attīstīt un uzlabot. Piemēram, līdzjušanas spēju.

Pievērs bērna uzmanību uz viņa paša jūtām, iemāci tās pareizi noteikt un nosaukt. Biežāk viņam saki: "Es saprotu, ko tu jūti", nosaucot vārdā iespējamās bērna sajūtas. Nākamais solis var būt lomu spēles – piemēram, lai bērns iejūtas kāda piemānīta pasaku varoņa lomā un pastāsta par savām sajūtām. Tad viņš labāk spēs izrādīt līdzjušanu arī pret apkārtējiem – pret brāli vai māsu, pirmkārt jau.

Turklāt pieaugot, bērnam būs vieglāk kļūt par daļu sabiedrības, attīstot dažādas sociālās prasmes. Bez tam, viņš būs pašpārliecinātāks, mazāk izklaidīgs un patstāvīgi spējīgs atrast izeju no sarežģītām situācijām.

5. Strīdamies un samierināmies "pa godīgo"

Nevienam nav noslēpums, ka bērni parasti īpaši neucinās ar pašiem tuvākajiem. Tādēļ strīda vai citu spēcīgu emociju izteikšanas laikā ir vērts pie bērna painteresēties, vai viņš šādi uzvestos, esot kopā ar draugiem. Visbiežāk, ka nē. Paskaidro, ka attiecību izskaidrošanās jābūt godīgai. Taču tas attiecas arī uz pieaugušajiem. Bērns vecākiem nenoticēs, ja viņi ātri zaudēs savaldību un putrosies savos argumentos.

Un vērts atgādināt, ka jebkuram strīdam ir vērts pievērst uzmanību un uztvert to nopietni. Konfliktu jācenšas novērst jau agrīnā stadijā, tam nevajadzētu ļaut ieilgt. Jo nav nekā sliktāka par aizvainojumu, kuru bērns pret pašiem tuvākajiem sirdī glabā ilgu laiku. Lai tā nenotiktu, vienkārši ir jāiemācās atvainoties. Kurš pirmais netika galā ar savām emocijām, kurš pirmais izteica kādu aizvainojošu frāzi, tam jāatvainojas pirmajam. Runā par to, kā to vislabāk izdarīt.

Tev nav jāiemāca bērnam, ka ar visiem būtu jāuzvedas pēc labākās uzvedības grāmatas principiem, bet jāiemāca, kā iziet no sarežģītām situācijām. Visiem tāpat neizdabāsi, bet, kā mierīgi atrisināt konfliktu, to gan var.