Cālīši par ģimenes 'skābekli' – prieku. Kā to meklēt, arī esot grūtībās
Foto: DELFI

"Ir viens "skābeklis", kas satur kopā ģimeni – tas ir prieks," tā par jebkuru ģimeni saka Juris un Sandra Cālīši, "Zvannieku mājas" vadītāji. Viņi stāsta savu pieredzi, kā vairot prieku ģimenē, bet jo īpaši, ja tajā ir kādas grūtības vai bērns ilgstoši slimo.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Cālīšu ģimene pieredzē dalījās konferencē par bērnu paliatīvo aprūpi "Tilti, kas vieno", taču šī pieredze var noderēt jebkurai ģimenei.

Cālīšu ģimene runā no pieredzes, jo "Zvannieku mājās" kopīgi dzīvo, strādā un ikdienu pavada vairākas paaudzes – vairākas ģimenes un kopīgi tiek audzināti divdesmit pieci pirmsskolas un skolas vecuma bērni un pusaudži, kuri ir palikuši bez vecākiem vai to vecākiem ir atņemtas vecāku tiesības, kā arī vairākus jauniešus, kuri nespēj dzīvot ārpus kopienas*.

Piebremzēt kritiku, vairot apskāvienus

Cālīši par ģimenes 'skābekli' – prieku. Kā to meklēt, arī esot grūtībās
Foto: Shutterstock

Juris Cālītis uzsver, ka tas pat ir praktisks un nebūt ne viegls uzdevums – apņemties ģimenē vairāk "ražot" šo "skābekli" – prieku, uzturēt dzīvesprieka resursus. "Sāksim ar vienkāršāko, kā to paveikt – teikt labus vārdus. Nesākt rītu ar kritiku – vienkārši to piebremzēt. Ko dos tas, ja teiksi "ko tik ilgi guli?" vai "kāpēc istaba nav sakārtota"? Pozitīvs dienas iesākums dod noskaņojumu visai dienai."

Sandra Cālīte atgādina, ka jāatceras par visu ģimenes veselumu: "Ja kāds bērniņš ir slims, bet ģimenē ir vēl citas atvases, jāatceras par visiem. Ikvienu bērnu, arī veselo, vajag ieraut kopīgā apskāvienā – lai neviens nejūtas nomākts. Ir svarīgi "burzīties", "ņurcīties", bučot kājas un rokas. Turklāt visiem – lai centrā nav tikai slimais bērns."

Juris Cālītis papildina: "Ja bērns ir ratiņkrēslā, tad "ratiņi" zināmā mērā viņu atdala no pārējiem, ir svarīgi šo robežu pārkāpt – lai atvasei netrūktu pieskārienu."

Visus bērnus, arī veselos, vajag ieraut kopīgā apskāvienā – lai neviens nejūtas nomākts. Ir svarīgi “burzīties”, “ņurcīties”.

Grūtību spektrs, ja ģimenē ir slims bērns vai atvase ar īpašām vajadzībām, ir ļoti plašs un atšķirīgs. Tomēr, ja vien iespējams, ģimene iesaka izrauties no četrām sienām pie dabas. "Mēs Latvijā esam aplaimoti ar plašajām jūrmalām. Varbūt slimais bērniņš nevar iet ar veselajiem peldēt, bet varbūt viņu var ierakt smiltīs un viņš sajutīs smilšu siltuma terapiju..." ierosina Sandra Cālīte.

Viņu ģimenē cenšas rast veidus, kā mājas darbus darīt ar prieku. Sandra Cālīte atceras: "Slimais bērns vēlas būt ģimenes centrā. Es atceros, mums bija bērns, kuram bija vajadzīga īpaša aprūpe pēc autokatastrofas. Viņš cīnījās ar lielām sāpēm un bija ļoti ierobežots, tādēļ bijām iekārtojuši viņam klusu istabiņu, lai puisis būtu netraucēts un mierīgs, atkoptos. Bet kādā brīdī, kad virtuvē gāja "ņigu ņegu", šmorējām un kārtojām, viņš teica – gribu būt tur, kur jūs, gribu atrasties centrā. Tādējādi palicis prātā, cik svarīgi atrast veidu, kā bērniņu ievilkt notikumu virpulī, lai viņš nejūtas kā izslēgtais."

Juris Cālītis novērojis, ka sabiedrībā pieaug pieņemšana, "bērni ar īpašām vajadzībām vairs nav "jātur mežā", lai neviens neredzētu". Bet vēl arvien ir sajūta, ka uz viņiem lūkojas kā citādi, visu laiku grib dot telpu – lai ir no acīm prom. Gudras ģimenes jau visus bērnus ieceļ centrā. Kad darbojas, ir svarīgi, lai kaut ko darīt var visi un piedalīties kopīgajā priekā un darbošanā, lai ir kopības sajūta."

Kā spēcinošu ģimene atzīmē arī kopīgas garīgās pieredzes kopšanu. "Ja nav apvāršņa, kas nedaudz augstāks par praktiskajām grūtībām un sadzīves līmeni, tad nav, par ko runāt. Jārunā par to, kas stāv mums pāri. Nav tikai viens veids, kā un par ko to darīt – katrs var atrast sev piemērotāko. Palīdzoša ir arī mūzika un sports, dejošana – tiem, kam tas ir iespējams. Augstāka dimensija ir arī dzeja un literatūra. Sarunas. Sarunas!"

Drumstaliņas, ko labu piedzīvojam

Cālīši par ģimenes 'skābekli' – prieku. Kā to meklēt, arī esot grūtībās
Foto: F64

Cālīšu ģimenē cenšas viens otram stāstīt labos, priecīgos atgadījumus, lai nefokusētos uz negatīvo – pat ja tās ir tikai drumstaliņas, kas labs piedzīvots. Tad to vajag pārrunāt, vairojot labo.

Sandra Cālīte joko: "Kad slimojām ar Covid-19, uz pirksta bija jāliek oksimetrs, lai izmērītu skābekli. Smejamies, ka vajadzētu mērāmo aparātu, ar kuru noteikt prieka līmeni – ja tas par zemu, jāsauc prieka palīdzības brigāde.

Cālīšu ģimenē cenšas viens otram stāstīt labos, priecīgos atgadījumus, lai nefokusētos uz negatīvo – pat ja tās ir tikai drumstaliņas, kas labs piedzīvots.

Atceros nesenu notikumu – mēs devāmies ar ratiņiem un kājām mazā ceļojumā. Mums tas sagādāja zināmas grūtības, jo bija daudz jānes uz rokām. Pie kādām mājām viens cilvēks pieskrēja pie mums un teica – jūs tāda interesanta kompānija izskatāties, vai varat aizkavēties? – man mājās ir vientuļš sunītis, varu viņu izlaist ar jums paspēlēties. Tas mums izvērtās par lielu prieka avotu. Suns satika tādu raibu publiku, mūs gan nolaizīja, gan lēca klēpī – mēs ilgi par šo jauko atgadījumu runājām, cik skaisti Dievs mūs aplaimo ar it kā nejauši satiktiem cilvēkiem, kas mūs "pabaro" ar prieku," stāsta Sandra Cālīte, papildinot, ka jebkurš bērns, vesels vai slims, ļoti no mūsu acīm un kustībām "nolasa", vai mēs esam priecīgi. "Jāatceras, ka bērni ļoti jūt cilvēkus, jūt, ja kritizējam kaut vai politiķus, viņi pārdzīvo par mums. Mēs arī esam novērojuši, ka bērniņš, kuram ir ļoti ierobežota dzīvildze, ir ļoti jutīgs pret strīdiem vai negācijām. Arī veselie un stiprie bērni pārdzīvo, kad kļūstam negatīvi."

Juris Cālītis nobeidz ar atziņu, ka bērni ļoti izjūt, ja vecāki par viņu priecājas vai ne. Un ir jātrenē, jākopj prieks par savu bērnu. Maziem solīšiem.

Pilnu konferenci "Tilti vieno" var skatīt šeit.

* Kopienā ir vairākas mammas, tēti, lielie brāļi un māsas, kas rūpējas par bērniem, dodas ar tiem pārgājienos, riteņbraucienos, slēpot, slidot, peldēt, pikoties, rūpēties par dzīvniekiem. Bērni un jaunieši apmeklē baleta nodarbības, mākslas skolu, sporta skolu, mūzikas skolu, interešu pulciņus. "Zvannieku" filosofija ir – bērnam ir nepieciešama droša un brīva vide, kurā attīstīties, kļūt patstāvīgam, izkopt talantus. "Zvannieki" ir atvērta tipa kopiena, kuru var apmeklēt ikviens, tās ir mājas, kurās vienmēr var atgriezties, tā ir pašdziedinoša vide, kurā atveseļošanos piedzīvo ne tikai bērni un pusaudži, bet arī pieaugušie. "Zvanniekos" vienmēr ir laipni gaidītas ģimenes, kurām nepieciešama palīdzība bērnu audzināšanā, kā arī garīgs atbalsts ikdienas gaitās.

Tags

Paliatīvā aprūpe Attiecības ģimenē Bērna veselība Daudzbērnu ģimene Bērns Bērnu veselība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form