Kā bērnam palīdzēt izteikt 'aizliegtās' emocijas – dusmas
Foto: Shutterstock

Dusmas ir emocijas, kuras mazi bērni vēl neprot kontrolēt. Kā šīs emocijas padarīt mazāk postošas un palīdzēt bērnam tikt ar tām galā?

To portālā "Mama" skaidro psiholoģe Olga Jurasova, apliecinot, ka gandrīz ikviens bērns, kad runa ir par jūtām, runā par to, ka mēdz būt labās un sliktās. Šīs zināšanas viņš ieguvis no pieaugušajiem. No viņu reakcijas uz jūtām, no tā, kā pats pieaugušais tiek galā ar savām jūtām. Dažas emocijas patiešām ir nepatīkami piedzīvot, bet tādēļ jau tās nekļūst par sliktām vai bezjēdzīgām. Ir svarīgi šo vēsti nodot bērnam.

Visiem ir tiesības dusmoties. Tās ir tiesības reaģēt uz to, kas nepatīk. Un arī bērnam! Ļaut bērnam dusmoties nenozīmē ļaut pārkāpt noteikumus vai dabūt visu, ko viņš vēlas.

Bet, lūk, pastāv jautājums: kā dusmoties? Ko darīt un teikt dusmu uzplūdu laikā? Dusmošanās laikā gan bērns, un īpaši pieaugušais, nes pilnu atbildību. Atbildību par dusmu izteikšanas veidu un sekām. Pieaugušais īpaši, jo viņš taču ir bērna paraugs un skolotājs emociju izdzīvošanas prasmju apgūšanā, akcentē psiholoģe.

Bērnam līdz deviņu gadu vecumam (un īpaši pirmsskolas vecumā) ir grūti savaldīt emocijas, parādīt spēju būt pacietīgam. Bērnam šajā vecumposmā ir grūti uzreiz izrunāties par radušajām spēcīgajām emocijām. Viņus ieskauj emociju vilnis, dzirdēt, domāt, pārdomāt, spriest – dusmu laikā viņi nespēj.

  • Vai vispār ir iespējams izvairīties no dusmu lēkmēm un kā reaģēt, ja bērns sāk taisīt histēriju sabiedriskā vietā? Par to šajā rakstā runā kāds daudzbērnu tētis.


Daudzi pieaugušie gribētu, lai viņu bērni nekad nedusmojas. Jā, neapšaubāmi, būt blakus dusmīgam bērnam nav patīkami, tas rada diskomfortu. Bet... Daudzi vecāki vienkārši nespēj izturēt bērna spēcīgās emocijas, vai to pacieš ar lielām grūtībām.

Psiholoģe piedāvā iepazīties ar vecāku tipiskākajām kļūdām brīžos, kad bērns dusmojas, kā arī sniedz ieteikumus, kā bērnam palīdzēt izdzīvot šīs emocijas.

Tradicionālie vecāku reakciju veidi uz bērna dusmām (kuri neļauj emocijas izdzīvot)

Apspriešana. "Pats vainīgs, re, saņēmi ko pelnīji...", "Pārstāj tā uzvesties", "Uzvedies kā maziņais (nenormālais utt.)". Turklāt šie pārspriedumi noris dusmu lēkmes laikā, bet bērns tos uztver par visu procesu: ka tie attiecināmi gan uz dusmām, gan viņa rīcību. Tādā veidā bērnā veidojas pārliecība, ka dusmoties ir "slikti", tas nav pieņemami, viņā attīstās vainas un kauna sajūta. Jūtas netiek izdzīvotas, tās burtiski kā apstājas. Paliek vien spriedze.

Izmeklēšana un izprašņāšana. Tas var vēl vairāk satracināt bērnu, jo viņš taču jūt dusmas. Bet šajā spēcīgo emociju vilnī domāt un spriest ir neiespējami. Dusmu enerģija var vērsties pret tevi, kas nav izdevīga abām pusēm. Ir svarīgi bērnam sniegt laiku šo jūtu izdzīvošanai. Un parunāties pēc tam, kad jūtas "atsilušas".

Izsmiešana, ironija. "Dusmu lācis" – vecāki kaunina bērnu. Bet pēc tam viņam jau būs kauns dusmoties.

Nenovērtētās jūtas. "Nu, vai bija vērts tā dusmoties un kliegt? Tādu nieku dēļ..."

Padomi un rekomendācijas. "Pārstāj dusmoties un paklausies mani. Es tev pastāstīšu (parādīšu), kā vajadzēja darīt", "Nedusmojies, es tev visu paskaidrošu..."

Aizliegums dusmoties. "Pārstāj dusmoties...". Atkal jau bērnam norādīt, ka dusmoties ir slikti, nepareizi, ka tas vecākos raisa dusmas un nepatiku. Bērns baidās būt nemīlēts. Viņš sāk baidīties dusmoties, vai arī šīs emocijas tiek transformētas citās jūtās: apstādināt un novirzīt dusmas sevis paša virzienā (ar galvu skriet sienā, sist galvu pret grīdu, sist sev ar rokām, plēst matus, grauzt nagus utt.). Vai arī bērns sāk raudāt (tādēļ, ka ģimenē tos, kuri raud, īpaši atbalsta un samīļo).

Centieni pārslēgt uzmanību. "Ko tev dusmoties! Nāc, paspēlēsim situ spēli...".

  • Te iepazīsties ar 10 iemesliem, kādēļ ir jāļauj bērnam niķoties.


Visi pieminētie veidi, ko bieži izmanto vecāki, apstādina dusmu izdzīvošanu. Tie sniedz pārliecību, ka dusmas ir "sliktas jūtas". Tas pastiprina garīgo spriedzi, kas savukārt rada apstākļus paaugstinātas trauksmes izpausmēm, bērns var kļūt nervozāks. Viņam var parādīties obsesīvu kustību sindroms, enurēze un citas nepatīkas lietas, kas gan bērna, gan vecāku dzīvi vēl vairāk sarežģī. Daudziem ir pazīstama arī šāda parādība: "ciešos, ciešos... bet tad uzsprāgstu". "Paciest" pārdzīvojumus un apspiest dusmas, bet pēc tam piedzīvot milzīgu dusmu sprādzienu, kura laikā viņi aizvaino tuvus cilvēkus, izrāda agresiju.

Vecākiem ir svarīgi bērnam iemācīt tādus dusmu izteikšanas veidus, kurus pieaugušie paši izmanto dzīvē. Tos veidus, kurus tu pats varētu pieņemt, kad bērns dusmojas, kuri bija pieņemti tavā ģimenē. Proti, atspoguļot ģimenes vērtības un tradīcijas.

Lai iemācītos izdzīvot dusmas, ir svarīgi trīs nosacījumi:


Vecāku piemērs. Pieaugušie bērnam parāda, kā viņi paši izdzīvo dusmas, ko viņi saka un dara šo spēcīgo emociju laikā. Tas bērnam kļūs par svarīgu piemēru, kā uzvesties dusmu laikā. Ja vecāki bērnam sniedz "noderīgus" padomus un moralizē: "Kā var dusmoties!", bet paši tam neseko, bērns izvēlēsies tieši vecāku dusmu izdzīvošanas uzvedības modeli. Secinājums pieaugušajiem: dusmojies tā, kā tu vēlētos, lai dara tavs bērns!

Radoša pieeja, izvēloties pieņemamus veidus, kā izpaust dusmas, kā arī mazināt spriedzi, kas teju vienmēr pavada dusmu laikā.

Kā bērnam palīdzēt izteikt 'aizliegtās' emocijas – dusmas
Foto: Shutterstock

Svarīgi: dusmas līdzi nes emocionālu un muskuļu sasprindzinājumu, ko ir svarīgi mazināt – veselības labad. Kādi veidi pastāv, lai to paveiktu? Piemēram, padauzīt boksa maisu, sarīkot spilvenu kaujas, saplēst nevajadzīgās avīzes vai vienkārši jebkādu papīru, izkliegties mežā, pie jūras – vietā, kur nav citu cilvēku.

Un galvenais, iespējams, svarīgākais un vēlamākais veids, ko pielieto dzīvesgudri vecāki: iemācīt bērnu runāt par jūtām – par šo nepatīkamo emociju gammu, ko var piedzīvot dusmu laikā. Te var arī paskatīt vēlreiz pirmo pieminēto punktu par vecāku piemēru.

Piemēram, vecāki: "Es dusmojos, kad mans dēls mani neklausa", "Man nepatīk, kā tu sarunājies ar māsu", "Esmu nepatīkami pārsteigta, ka istabā ir tāda nekārtība", "Mani kaitina, kad tiek lauzta vienošanās". Pēc tam arī bērni iemācīsies runāt par savām jūtām: "Es dusmojos, kad tu man liec darīt to, ko es negribu", "mani kaitina, ka tu mani pastāvīgi pārtrauc un neļauj pastāstīt...", "Man nepatīk, kad tu mani rāj", Es dusmojos, jo zaudēju" utt.

  • Šeit atradīsi frāzes, kuras nevajadzētu teikt bērnam, kad viņš raud.


Šī prasme runāt (bet nevis tikai rīkoties) par dusmām bērnam palīdzēs būt vecāku un vienaudžu izprastam, saglabāt draudzīgas attiecības, atvieglot ceļu uz vēlamo, un saglabās veselību. Tāpat tā ļaus ātrāk no jauna atgūt prieku!

Kvalitatīvs sašutums, aizkaitinājums, dusmošanās atstās vairāk laika un spēka patīkamām izjūtām: priekam, maigumam, pateicībai, zinātkārei, rekomendē psiholoģe.

Tags

Bērna audzināšana Bērndārznieka audzināšana Bērndārznieks Mazuļa audzināšana Sākumskola Skolēna emocionālā attīstība un mācības
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form