Kāpēc mazuļi vienmēr saka 'nē', un kā panākt tik gribēto atbildi 'jā'

Kāpēc tā notiek? To portālā "Fatherly" aplūko speciālisti. Parasti, šī pastāvīgā "nē" nomocīti, vecāki šajā sakarā izsaka frāzi: "Viņš vienkārši pārbauda manu pacietību." Neatkarīgi no tā, kā skan šī frāze, vairumā gadījumu tā absolūti precīzi raksturo situāciju.

Šajā vecumā bērni sāk apzināties, ka viņiem ir savas vēlmes, un ļoti bieži viņu "gribu" absolūti neatbilst tam, ko vēlas vecāki. "Nē" ir visvienkāršākais veids, kā bērnam saprast, līdz kādām robežām stiepjas viņu neatkarība.

Ne velti bērnu psiholoģijas speciālisti šo vecuma posmu – no gada līdz trīs gadu vecumam – dēvē par "turbulences periodu". Bērns pats jau staigā un sāk runāt, tāpēc apkārtējās pasaules izzināšana pāriet aktīvajā fāzē. Katru sekundi bērna galvas smadzenēs parādās aptuveni 700 jaunu neironu savienojumu, un viņam taču jātiek skaidrībā, kā uzvesties pretrunīgā situācijā. No vienas puses, bērns vēlas būt patstāvīgs, bet no otras – vēl jau viņam nepieciešama vecāku mīlestība un atbalsts.

Taču, tikpat ātri kā sākusies, "nē" fāze var arī beigties. Piemēram, bērnam apgūstot frāzi "es nezinu". Dažreiz tas var nogurdināt vecākus, kad ikviens centiens sadarboties ar divgadnieku beidzas ar fiasko un skaļu "nē", taču ar to var tikt galā, saka Džordža Meisona universitātes attīstības psiholoģijas profesore Suzana Denama. Plašāku viņas viedokli par "nē" periodu lasi te.

Pirmkārt, pilnībā jāizslēdz no savas leksikas frāze: "Ko tu vēlies ... (apēst, uzģērbt utt.)?". Nekādas neierobežotas izvēles: tāda situācija nelabvēlīgi ietekmē bērnu. Izvēlei vienmēr jābūt ierobežotai.

Piemēram, tā vietā, lai mazulim pavaicātu, ko viņš vēlas vakariņās, vienkārši viņam pasaki, ka viņam ir divas izvēles iespējas – spageti vai vistas gaļas nagetes. Un viss. Tā vietā, lai teiktu: "Ko tu šodien gribi darīt?", saki: "Tu spēlēsies ar bumbu pagalmā vai zīmēsi?" Ja mazulis sāks pieprasīt vēl kādu iespēju, svarīgi saglabāt stingrību. Ir iespējamas tikai divas nodarbes – izvēlies! Šajā gadījumā būs saglabāts līdzsvars – bērns sajutīs, ka kontrolē situāciju, bet mamma un tētis savukārt viņas nodemonstrēs, ka nav radījumi bez mugurkaula.

Tādai taktikai piemīt vēl viena priekšrocība – tā ļauj izslēgt klasisko kļūdu, ko pieļauj visi vecāki: pārrunas un tirgošanos.

Cenšoties ar bērnu par kaut ko vienoties, kad viņš ir histērijā, tas nozīmē – mācīt viņam, ka šāda uzvedība ir ticams ceļš uz panākumiem.

Var pamēģināt pielietot uzmanības pārslēgšanas un novirzīšanas metodi – sākt dziedāt smieklīgu dziesmiņu vai jokoties. Pilnīgi iespējams, ka šāda negaidīta mammas un tēta uzvedība mazulim liks no "nē" pārslēgties uz "jā". Protams, tas nav vienkārši. Bet ar lielu ticamības līmeni, kad viņam kļūs jautri, bērns nemaz vairs neatcerēsies, kādēļ pirms pāris minūtēm sācis strīdu ar vecākiem.

Vēl viens veids – izmantot pareizos vārdus. Pētnieki no Sandjego Universitātes secinājuši – ja vecāki bērniem lūdz pēc palīdzības, viņi daudz aktīvāk reaģē uz lietvārdiem, nevis darbības vārdiem.

Tāpēc labāk bērnam lūgt kļūt par vecāku palīgiem. "Gribi šodien būt mans palīgs?" tā vietā, lai viņam teiktu: "Gribi man palīdzēt?" Tāpat ir svarīgi mazuli mācīt, ka viņa "nē" ir arī alternatīvas, piemēram, "jā". Nav izslēgts, ka "nē" kļuvis par viņa iecienītāko vārdu tādēļ, ka tieši to viņš dzird arī sakām savā virzienā. Tāpēc centies aizstāt "nē" arī savā leksikā, vēršoties pie mazuļa ar kādām frāzēm, kas piemērotas situācijai. Piemēram: "Tā, nespēlēsimies uz kāpnēm, tas ir bīstami!" vai "Kaķītim nepatīk, ka to aiztiek".

Lai atbildi "nē" nepadarītu tik automātisku, biežāk var izmantot jokus. Piemēram, tu mazulim piedāvā, tavā skatījumā, gardu un veselīgu ēdienu, bet viņš no tā kategoriski atsakās. Te runa ir par smieklīgiem jautājumiem. "Kā tu domā, ko teiktu putnēns, ja viņam pavaicātu: "Tev garšo tārpiņi?" Kad bērns būs spiests atbildēt putniņa vietā "jā", turpini: "Bet ko tu teiksi, ja es vaicāšu tev: "Vai tev patīk grauzdiņš ar olu?" Ja paveiksies, mazulis būs pārāk apmierināts ar sevi, lai pateiktu ierasto "nē". Pretošanās būtu bezjēdzīga.

Vēl viens veids, kas palīdz mazulim pāriet no pilnīgas atteikšanās uz daudz saprātīgāku pieeju dzīvei – prasme izteikt savas jūtas, paziņot vecākiem, ko tieši viņš vēlas. Tāpēc centies katru reizi, kad mazulis nikni pretojas kaut kādiem apstākļiem, pārrunāt ar viņu, ko viņš tagad jūt. Piemēram, izvedot kliedzošu bērnu no lielveikala, pamēģini mierīgi viņam paskaidrot, kas notiek – tu kliedz, jo tev ļoti gribējās apēst... Visticamāk, sākumā viņš tevi vienkārši nedzirdēs, bet ar laiku bērns sākts pats sevi saprast.