'Mammu, man ir garlaicīgi!' – kā tulkot šo bieži dzirdēto frāzi
Foto: Shutterstock

Ja esi pirmsskolas vecuma bērna vai jaunāko klašu skolēna vecāks, ļoti iespējams, tev šo frāzi reizi pa reizei nākas dzirdēt no sava bērna. Nemaz nav tik daudz bērnu, kuri prastu paši sevi nodarbināt un negarlaikoties. Bet pats interesantākais, ka nomācoša garlaicība var bērnam "uzklupt" ne tikai, piemēram, ilga un nogurdinoša ceļojuma laikā, bet arī mājās, kur istaba pilna rotaļlietām un citām izklaidēm. Uz jebkuru piedāvājumu – "pazīmē", "palasi", "padarbojies ar konstruktoru" – jādzird tikai "negribu", un garlaicība neatkāpjas.

Ja tev bieži nākas piedzīvot, ka bērns garlaikojas, uzvedas tā, it kā sev vietu nevarētu atrast, ir vērts tikt skaidrībā, kādu iemeslu pēc tas tā notiek un saprast, kā viņam palīdzēt. Vispirms, pret bērna garlaikošanos izturies nopietni, neatgaiņājies no šī stāvokļa, dažreiz šīs negatīvās emocijas tiek pārdzīvotas daudz smagāk, nekā, piemēram, skumjas vai aizvainojums, un garlaicība nereti pa īstam spēj nogurdināt, portālā "Domashniy" norāda speciālisti.

Garlaicība ir nekomfortabla sajūta, kuras dēļ mūsdienās sabiedrība ir pieņēmusi, ka, lai no tās izbēgtu, ir nepieciešams atrasties nepārtrauktā darbībā un kompānijā. Tomēr tādējādi netiek pietiekami novērtēts tas, ka vientulības veicinātais radošums radina pie domas, ka visu laiku ir jāmeklē, ar ko nodarboties, uzskata izglītības eksperte Terēze Beltona, un plašāku viņas viedokli par to, kādēļ bērnam jāļauj garlaikoties, lasi te.

Neprasme rotaļāties

Rotaļāšanās šķiet dabisks bērna stāvoklis, bet patiesībā – nebūt ne visi bērni prot spēlēties. Bērnam, kurš prot rotaļāties, pat nav vajadzīgas nez kādas dārgas rotaļlietas, viņš spēj izdomāt nodarbi ar jebkuriem pieejamiem materiāliem un iedzīvoties savā iztēlotajā pasaulē. Velti laiku tam, lai mācītu bērnam spēlēties sižetiskās lomu spēlēs, attīsti viņā fantāziju, provocē pārveidot jau zināmu rotaļu noteikumus un izdomāt savus, jaunus noteikumus. Protams, mācīt rotaļāties ir jāsāk jau pirmsskolas vecumā.

Kas attiecas uz rotaļlietām, pārliecinies, vai bērnam ir tādas, kuras atbilst viņa vecumam. Tas, kas viņu aizrāva vakar, šodien jau var kļūt neaktuāls, jo bērni taču tik ātri mainās. Jaunākā skolas vecuma bērniem mājās obligāti vajadzētu būt izzinošām spēlēm ("jaunā ķīmiķa komplektam", krustvārdu mīklām, puzlēm, elekroniskai viktorīnai utt.), akcentē psiholoģe Jevgēņija Lepešova.

Vienmēr ir iespējams sākt rotaļāties kopā, izskaidrojot noteikumus, "inficējot" bērnu ar savu interesi, bet pēc tam atstājot viņu vienu pašu nodarboties ar kādu aizraujošu spēli.

  • Šajā rakstā uzzini, kuras ir tās septiņas rotaļlietas, kurām būtu jābūt ikviena bērna mantu kastē.

Bērni, kuri pārāk ilgu laiku pavada pie televizora vai datora, bieži vien nespēj paši sevi nodarbināt, viņiem šī prasme ir slikti attīstīta. Tas tādēļ, ka, spēlējot datorspēles vai skatoties televizoru, bērns atrodas pasīvā lomā, patērētāja lomā, viņam nav jāizdomā rotaļa, izrādot iniciatīvu un radošumu. Pie tā pierodot, bērns pēc tam absolūti netiek galā ar situācijām, kad viņam pašam jāizdomā sev kāda nodarbe.

Vajadzība pēc uzmanības

Aiz bērnu frāzes: "Mammu, man ir garlaicīgi!" var slēpties arī lūgums pēc vecāku uzmanības. Kad runa ir nevis par to, ka bērnam nebūtu ar ko nodarboties, bet gan par to, ka viņš vēlas tieši kopīgas rotaļas, mijiedarbību ar vecākiem, komunikāciju ar mīļo mammu un tēti.

Atceries, – kas attiecas uz vecāku uzmanību, galvenais ir kvalitāte, nevis daudzums. Labāk ar bērnu kopā pavadīt stundiņu kopīgā pastaigā vai spēlē, bet pa īstam koncentrēties uz šo komunicēšanos, nevis kopā pavadīt visu dienu, taču esot savās rūpēs un domās.

Bērniem līdz 12 gadu vecumam vecāku nedalīta uzmanība ir ļoti būtiska, lai bērns izaugtu dzīvespriecīgs un justos mīlēts. Ja ģimenē ir vairāki bērni, tad katram no tiem būtu jāvelta 15–20 minūšu individuāla pieeja, kas iekļauj gan sarunas, gan rotaļas, uzskata psiholoģe Iveta Aunīte. Šeit lasi vairāk, kāds ir uzmanības minimums, kas nepieciešams bērniem.

Hiperaktivitāte

Šī ir problēma daudziem mūsdienu bērniem. Hiperaktīvam bērnam ir grūti koncentrēties, ilgu laiku darot kādu vienu lietu, jā, un vienkārši nosēdēt uz vietas ilgāku laiku. Tāds bērns garlaikojas tāpēc, ka nevar noturēt uzmanību vienai lietai tik ilgi, lai aizrautos un emocionāli ar to saplūstu, viņa uzmanību novērš jebkuri sīkumi.

Noteikti palīdzi bērnam sakoncentrēties un sākt ar kaut ko nodarboties. Hiperaktīvs bērns pats nav spējīgs uzņemties kādu lomu spēlē un tajā iejusties, viņam tas ir pārāk sarežģīti. Izslēdz televizoru, mūziku, novāc visus priekšmetus, kas var traucēt uzmanības noturēšanai, apsēdies blakus bērnam un palīdzi viņam sākt spēli, zīmēt, darboties ar konstruktoru, maigi atgriežot viņa uzmanību pie šīs nodarbes. Pēc kāda laika viņš "sagaršos" spēli un varēs rotaļāties patstāvīgi.

  • Par hiperaktivitāti, par UDHS sindromu – plašu rakstu kolekciju atradīsi šeit.

Nogurums vai stress

Nereti aiz garlaicības slēpjas zems enerģijas līmenis. Kad bērns it kā kaut ko gribētu padarīt, bet spēka nepietiek, emocionālais fons ir pazemināts un psiholoģiski ir grūti ar kaut ko aizrauties. Tāds stāvoklis, droši vien, ir pazīstams ikvienam pieaugušajam, bet bērniem tas ir īpaši novērojams vecumā no astoņiem līdz 12 gadiem.

Ja bērns hroniski ir garlaikots, pārliecinies, ka viņam nav pārslodze skolā, vai viņš ir pietiekami labi izgulējies, vai pareizi ēd, daudz pastaigājas svaigā gaisā un nodarbojas ar sportu. Pārliecinies, ka tavu bērnu "nenospiež" kāda problēma, kas atņem spēkus: konflikts skolā, ģimenē, nepārliecības par sevi. Pusaudžu vecumā garlaicība vai intereses zudums pret kaut ko var izsaukt pat depresiju, un tādā gadījumā noteikti jāvēršas pēc palīdzības pie speciālista.

Tags

Bērna audzināšana Rotaļlietas Bērndārznieka aktivitātes Bērndārznieka audzināšana Bērndārznieks Sākumskola

Comment Form