Foto: Privātā arhīva foto
Par varavīksnes bērniem dēvē mazuļus, kas nākuši pasaulē pēc tam, kad ģimene spontānā aborta rezultātā zaudējusi iepriekšējo bērnu, mazulis dzimis nedzīvs vai miris neilgi pēc dzimšanas. Šo bērnu nākšana pasaulē ģimenē ir kā saules stars, kas paveras starp drūmajiem mākoņiem. Divas sievietes atklāti dalās savā pieredzē, kā pēc neveiksmīgas grūtniecības kļuvušas par mātēm un sagaidījušas savu varavīksnīti.

Neveiksmīgas grūtniecības pasaulē diemžēl nav retums. Kaut pārdzīvot šādu notikumu ir ļoti grūti, šķietami pat neiespējami, ir sievietes, kurām, par spīti visam, tiek dota vēl viena iespēja būt par mammu, paturēt savu mazuli klēpī, to apskaut, sabučot un mīlēt. Kā raksta varavīksnes bērniņa, Ričarda, mamma: "Dzīve atņem vienu, bet dod vietā ko daudz vairāk. Ir grūti to saprast, īpaši vissmagākajā brīdī, bet ir jāļaujas. Ir jāizraud un jāizsēro, tas nav viegli un ir brīži, kad šķiet, ka tam pāri nav iespējams tikt. Bet tieši tāpat, kā pēc negaisa, kad esi purināta vējā, izmirkusi lietū un dauzīta krusā, tu, ieraugot varavīksni, spēj pasmaidīt, tā arī ir dzīve. Smaids atgriežas un skumjas atkāpjas..."

Arī Līga Kokoreviča-Borodina ir divu varavīksnes bērniņu mamma. Viņa piecu gadu laikā piedzīvojusi četras grūtniecības un trīs dzemdības. Lai atbalstītu citas mammas, kas gājušas cauri līdzīgai situācijai un veicinātu sabiedrības izpratni par šo tēmu, viņa radījusi fotoprojektu, kurā viņa atklāj savu stāstu un aicina arī citas māmiņas dalīties. Līgas un smaidīgā varavīksnes bērniņa Mateo mammas pieredzes stāstus vari lasīt šeit. Savukārt te atradīsi Adeles mammas Agnetas un Ances mammas Kristīnes ceļu pie viņu varavīksnītēm.

Katru mēnesi projekta mājaslapā tiek publicēts viens stāsts. "Šo vecāku stāsti ir ļoti dažādi, bet ikkatrs ir uzmanības vērts," piebilst Līga. Kopš fotoprojekta sākuma ir pagājuši seši mēneši, un arī šoreiz piedāvājam tev, "Cālis" lasītāj, ieskatīties varavīksnes bērnu māmiņu skumju pilnajos stāstos ar laimīgām beigām, kas pierāda – varavīksnes krāšņums nespēj izdzēst vētras radītās sekas. Tās parādīšanās nenozīmē, ka vētra nekad nav bijusi. Gluži otrādi – varavīksnes liecina par to, ka caur tumšajiem mākoņiem beidzot ir izspraukušies saules stari.

Varavīksnes bērniņš Amanda

"Mazā saulīte Amandiņa man smaidīja jau pa gabalu, kad abas ar mammu tuvojās mūsu tikšanās vietai parkā," atklāj projekta autore. "Ļoti komunikabla meitene, īsts saules stariņš." Turpinājumā lasi Amandas mammas, Lauras, stāstu par viņas ceļu līdz savai Varavīksnei.

"Ar draugu nolēmām, ka vēlamies kļūt par vecākiem, ir pienācis laiks novīt savu ģimenes ligzdiņu. Pagāja divi mēneši, un tests bija pozitīvs (kādus piecus testus uztaisīju). Nolēmu šo jauko ziņu pavēstīt savam draugam, nopirku skaistu kastīti, kur ielikt grūtniecības testu, grāmatu "Komandiertētis" un knupīti. Abi sēdējām mašīnā, un es pasniedzu mazās dāvaniņas. Draugs bija priecīgs, sākām jau domāt – kas būs, kādus vārdiņus mēs vēlētos mazajam dot, kā mēs šos jaukos jaunumus paziņosim vecākiem. Pieteicos pie savas dakterītes, lai uzzinātu kā mūsu kunkulītim iet.

Pienāca vizītes diena, braucu ar draugu pie dakteres ar satrauktu sirsniņu. Braucot mašīnā, teicu: "Man tāda tukšuma sajūta..." Draugs noteica, lai neuztraucos, ka viss ir kārtībā. Ar prieku un smaidu devos uz apskati, kad daktere mazo ieraudzīja savā monitorā, viņa satraukti noteica: "Nav labi." Man jau sariesās acīs asaras. Bira kā pupas pār vaigu. "Kas noticis? Kā nav labi?". Lika doties uz otru telpu, kur bija USG apskate, un viņa man sāka stāstīt, ka sirdspukstu nav, būs jāveic tīrīšana. Es vairs neko nedzirdēju, tikai raudāju, daktere paaicināja kabinetā manu draugu, lai pateiktu sliktos jaunumus. Kamēr dakterē klausījās, mans draugs knapi valdījās, es nespēju beigt raudāt. Izejot laukā no ārsta kabineta, mans draugs sabruka, tādu es nebiju viņu redzējusi nekad. Man bija žēl mūsu kunkulīša un arī drauga.

Aizbraucot mājās, ielīdu gultā un negribēju līst laukā, bet zināju, ka man jāpasaka mammai. Pazvanot mammai, sabruku vēl vairāk, mamma steigšus atbrauca pie manis ar vecāko māsu, centās mani mierināt (mana mamma savās pirmajās dzemdībās zaudēja dvīnīšus). Atceros, kā mazā māsa man zvanīja un raudāja klausulē, cenzdamies pateikt ko smieklīgu, lai es aizmirstos. Mani ļoti atbalstīja mana ģimene un draugi.

Man bija jānostaigā ar mazo puncī vēl trīs dienas līdz tīrīšanai (briesmīgs vārds). Braucām ar draugu pastaigāties, izvēdināt galvu un atvadīties no mazā kunkulīša.

Tad pienāca rīts, kad man bija jādodas uz slimnīcu. Aizbraucot uz turieni, draugs cieši turēja manu roku, mamma arī bija līdzi. Briesmīgi man liekas tas, ka man slimnīcas dokumentos vajadzēja atzīmēt, ka piekrītu veikt abortu, bet kādu abortu, es nepiekrītu, es to nevēlos, es šo mazulīti ļoti vēlos. Tas bija ļoti sāpīgi. Dokumentus aizpildīju raudot, asaras lija aumaļām, un pildspalvas tinte izplūda uz lapas.

Un tad tas notika, zem vispārējās narkozes. Kad pēc tam pamodos, es raudāju, jo likās, ka esmu pievīlusi mazo kunkulīti un savu draugu. Teicu, ka vēlos doties mājās, slimnīcā es nespēju palikt, jo apkārt staigāja topošās māmiņas ar punčukiem un jaunās māmiņas laimīgas ar saviem mazuļiem, bet es te esmu, lai manu kunkulīti izņemtu. Ārsts nevēlējās laist, bet es nespēju palikt. Tā es devos mājās. Ģimenes ārste man iedeva slimības lapu, lai varu saņemties, jo nespēju loģiski padomāt, viss griezās ap mazo kunkulīti, kuru biju zaudējusi.

Bija nepatīkami zvani no priekšniecības, lika man doties uz darbu jau nākamajā dienā pēc operācijas, uz ko atsaucās, ka viņai esot bijušas smagākas operācijas. Es uz darbu negāju kādas trīs nedēļas, jo nespēju.

Kad beidzot devos uz darbu, tad bieži raudāju naktsmaiņās, jo tas bija laiks, kad varēju gremdēties atmiņās, kad mazais bija vēl punčukā.

Bija brīdis, kad man likās, ka izšķiršos ar draugu, jo esmu pievīlusi viņu un atņēmusi viņam šo tik gaidīto mazulīti, pievīlusi gan viņu gan mazo....

Un tad sākās mans darba maratons, ņēmu papildus maiņas, lai man ir aizpildīts laiks, bija dienas, kad no vietas strādāju 48 stundas, tas bija traki. Ar draugu atsvešinājāmies, nezināju, ko darīt, kā to visu labot. Nonācu pie secinājuma, ka man jāpasaka kunkulītim tas, ko neesmu pateikusi, tāpēc izlēmu, ka uzrakstīšu viņam vēstuli, kurā lūgšu piedošanu par to, ka nespēju viņu iznēsāt, ka nebija iespējas paņemt viņu klēpītī un samīļot. Šī vēstule man bija ļoti emocionāla, grūti tajā brīdī atrast pareizos vārdus, ar kuriem izteikties. Vārdi brīžiem neloģiski, bet kurš tajā brīdī spēj loģiski domāt. Šo vēstuli iedevu izlasīt savam draugam, un tas bija pagrieziena punkts mūsu attiecībām – viņš beidzot izteica savas sajūtas, sāpes, un mēs kļuvām tuvāki. Mūsu attiecības palika ciešākas un stiprākas. Šad tad vēl pārlasu šo vēstulīti.

Pēc mēneša daktere teica, ka viss ir labi sadzijis un varam mēģināt vēlreiz. Un tā pēc diviem mēnešiem, tieši 2018. gada 1. janvārī es uztaisīju testu, un tas bija pozitīvs, ar draugu bijām skeptiski noskaņoti, bet prieks lauzās ārā.

Kad 2017. gada Ziemassvētku vakarā devāmies uz Dievkalpojumu, kura laikā sakrātās emocijas nāca uz āru, es lūdzos, lai Dieviņš dod man iespēju pierādīt, ka varu būt laba mamma, ka spēju iznēsāt mazo. Un mans lūgums tika uzklausīts.

Gaidīšanas laiks bija satraucošs, īpaši kad devāmies pie dakteres ar ziņu, ka tests ir pozitīvs. Kad izdzirdējām mazās sirsniņu, šoreiz raudāju aiz laimes, tā bija viena no laimīgākajām dienām manā mūžā. Katru vizīti es gaidīju ar nepacietību, lai tikai dzirdētu kā pukst manas meitiņas sirsniņa. Visu grūtniecības laiku dziedāju viņai dziesmiņas, draugs lasīja vakarā pasaciņas pirms miedziņa. Bija uztraukums visu laiku, jo brīžiem likās, ka meitiņa par maz kustas vai par daudz kustas. Bet viss noritēja labi un 08.09.2018 pasaulē nāca mūsu meitiņa – Amanda. Tā bija kā dāvana manam draugam. Jo 09.09. ir viņa dzimšanas diena.

Esam laimīgi par to, ka mums ir šis mazais brīnumiņš, kas mūsu dzīvi padarījis tik pozitīvu.
Lai arī 11. nedēļā mums nācās atvadīties no kunkulīša, mēs zinām, ka viņš sēž uz mākoņa maliņas un vēro mūs – mūsu mazais eņģelītis.

Šis pārdzīvojums mums lika saprast, ka esam viens otram un nekas nepadara stiprākus, kā kopīgas bēdas. Tāpēc šī gada augustā mēs kļuvām par vienotu ģimeni ar vienu uzvārdu.

Ģimene ir spēks, prieks, laime un mīlestība!"

Ričarda mammas Ievas stāsts

Ričarda mammas Ievas stāsts par ceļu cauri vētrai līdz savai Varavīksnei.

"Ar vīru bijām nepilnu gadu kā iepazinušies, dzīve dzirksteļoja, un jūra bija līdz ceļiem. Par bērniņu bijām sākuši domāt, bet kā saka, kamēr cilvēks domā, Dievs dara, un 2010. gada vasarā ieraudzījām maģiskās divas strīpiņas.

Pirmās emocijas bija laime un bailes kopā, pat nezinu vai šādām sajūtam ir nosaukums, jo tikai tad, tā līdz galam sapratām, ka pavisam drīz vairs nebūsim mēs divi vien.

Grūtniecības sākums bija skaists, protams, ka nedaudz miegains un šķebinošs, bet skaists, un jutos aizrauta. Viss notika pirmo reizi – pirmais USG, pirmā bildīte, pirmās zeķītes, pirmie apsveikumi un pirmās sajūtas, kad mazulis paziņo ar vieglu kņudināšanu: "Es te esmu!" Tā nemanot bija klāt rudens. Atceros, kā fotografējāmies "zelta rudenī" Siguldā, un es savu 18 nedēļas lielo punci centos īpaši akcentēt, jo viņš jau bija tik liels, tā vismaz man likās. Bija pienācis laiks kārtējai USG, uz ko devāmies ar prieku un satraukumu, jo cerējām, ka uzzināsim mazulīša dzimumu.

Ginekoloģe, kas veica USG bija ļoti strikta un vīru no kabineta "izstūma", norādot, ka nav nekāds bezmaksas kino. Vīrs arī neko daudz neprotestēja un pacietīgi gaidīja mani aiz durvīm. Procedūras laikā daktere runāja maz, neatceros, kā tieši (ļoti daudzas skumjās un sāpīgās lietas no atmiņas ir pagaisušas), bet viņa paziņoja, ka auglim ir smagas patoloģijas un nozīmēja atkārtotu USG ģenētikas centrā. Vienīgais, ko spēju viņai pajautāt, vai viņš izdzīvos, uz ko saņēmu atbildi: "Nē!"
Izejot no kabineta, es nespēju parunāt, acis bija pilnas asarām, un balss bija pazudusi. Vīrs nesaprata un prašņāja, kas noticis, ko teica… bet es nespēju pateikt neko. Asaras bira, un vārdu nebija. Es pat nezināju, ko teikt, jo bija bail sākt runāt, bail, ka sākšu raudāt pilnā kaklā, likās – jo ilgāk klusēšu un neteikšu, jo vairāk attālināšu realitāti. Sāku runāt, tikai nonākot stāvvietā, asaras plūda un nebeidza rimties turpmākās trīs nedēļas…

Turpmākie notikumi man ir kā "miglā tīti", ģenētikas centrs, amniocentēze, ārstu komisijas un USG aiz USG. Katru reizi informācija par bērniņa stāvokli pasliktinājās un cerības kusa…

Visspilgtāk atmiņā palikušas sajūtas Ģenētikas centra uzgaidāmajās telpās, tik daudz sāpju pilnu, skumju un saraudātu acu es nekur citur neesmu redzējusi. Tur valda klusums, jo neviens nerunā… Ir dzirdama tikai klusa raudāšana. Tā ir vieta, kur cerība mirst…

Pēc trīs nedēļām Dzemdību namā nepilnas 23 nedēļas vecs piedzima mūsu dēliņš…piedzima jau aizmidzis. Paldies vecmātei, kas pierunāja mūs atvadīties, jo sākumā teicu, ka negribu redzēt. Atceros, ka smaidīju… Viņam bija tik mazas un mīlīgas pēdiņas.

Vissmagākā sajūta bija doties prom no Dzemdību nama ar tukšām rokām. Un kā "saldais ēdiens" – tikai 75 procenti tiek doti, ka nākošais bērniņš mums būs bez veselības problēmām. Nākošo reizi mēģināt atļāva ne ātrāk kā pēc gada.

Ziņas nebija patīkamas… Sākām apsvērt, ko lai dara. Atradām, ka ASV ir iespējams veikt analīzes, bet kamēr mēs meklējām, nemaz nepamanījām, ka mans cikls, kas vēl arvien nebija normāli līdz galam atjaunojies, bija pazudis pavisam. Secinājums – nevar būt, bet es atkal esmu stāvoklī! Bijām nobijušies, pat pārbijušies – pagājuši tikai pieci mēneši, ko teiks ārsti, vai mans organisms gan fiziski, gan psiholoģiski izturēs. Bet tā kā mazulis bija nolēmis ierasties šai pasaulē, mums izvēles iespējas nebija.

Grūtniecība aizritēja viegli, nevienu brīdi nebija ne smagi, ne grūti. Pat bērnistabas pēdējos krāsošanas darbus (zīmēju zālīti gar sienas malu) veicu dienu pirms dzemdībām. Mūsu varavīksnes bērniņš, Ričardiņš, piedzima dienu pēc noteiktā dzemdību datuma. Dzemdības bija sāpīgas, bet tas viss bija tā vērts. Puišelis bija liels – 4630 grami un 56 centimetri. Bijām laimīgi. Tik laimīgi!

Gadu un mēnesi pēc pirmā puišeļa piedzimšanas, sagaidīju savu otro dēliņu (interesanti, jo eņģelīša bērniņam noliktais dzemdību datums bija 13. februāris un mans otrais dēliņš piedzima 13. februārī – manā dzimšanas dienā). Un 2016. gada septembrī sagaidījām arī mazo māsiņu.

Dzīve atņem vienu, bet dod vietā ko daudz vairāk. Ir grūti to saprast, īpaši vissmagākajā brīdī, bet ir jāļaujas. Ir jāizraud un jāizsēro, tas nav viegli un ir brīži, kad šķiet, ka tam pāri nav iespējams tikt. Bet tieši tāpat, kā pēc negaisa, kad esi purināta vējā, izmirkusi lietū un dauzīta krusā, tu, ieraugot varavīksni, spēj pasmaidīt, tā arī ir dzīve. Smaids atgriežas un skumjas atkāpjas..."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!