Foto: Shutterstock
Ikviena mamma ir gatava par saviem bērniem runāt ne tikai stundām, bet dienām un nedēļām ilgi. Ir saprotams, jo viņi taču ir visgudrākie, skaistākie, labestīgākie, jautrākie. Bet, ja pēkšņi kāds to apšauba, tad nu gan saturieties!

Psiholoģe no Francijas Marīza Vaijana portālā "Parents" ar krietnu humora devu skaidro, kādēļ mammas mēdz ļoti asi reaģēt, ja viņu bērnus kāds no malas izdomā kritizēt.

Varētu šķist, kas gan var būt nevainīgāks par sarunu par bērniem! Mātes vienmēr atradīs kopīgu valodu: ar prieku atcerēsies visus sava mazuļa sasniegumus, tostarp prasmi īpaši skaļi sist ar kastrolīša vāciņu un izķēpāt pa visu mājokli dārzeņu biezeni. Pieklājīgs klausītājs uz visiem mammas sajūsmas pilnajiem stāstiņiem reaģēs, vienkārši smaidot vai pamājot ar galvu. Bet, ja sarunā ielauzīsies kaut viena vismazākā kritiska rakstura piezīme, svētlaimīgā atmosfēra tūliņ pat pazudīs: mamma kā kaķene izlaidīs nadziņus un uzklups sarunasbiedram. Vai arī vienkārši pārstās sarunāties – uz tuvākajiem desmit gadiem. Acīmredzot, ka vārds "māte" un "jūtīga pret kritiku" ir no tās pašas sinonīmu sērijas.

Kā atzīst psiholoģe, jaundzimušie reti mēdz būt skaisti, biežāk viņu izskats pat nedaudz mulsina. Nē, protams, runa nav par tavu mazuli: tavējais ir tik maigs, ar lieliskiem sejas pantiem un apaļīgiem vaidziņiem! Bet vairums mazulīšu tomēr pirmās dzīves stundas un pat dienas izskatās ar nedaudz plakanu galvas formu abās pusēs, sarkanu sejiņu ar baltām pūtītēm, ar vārgām rociņām un kājiņām... Visiem jaunās mammas apmeklētājiem (protams, pie nosacījuma, ja to pieļauj epidemioloģiskie ierobežojumi) jābūt īstiem diplomātiem, lai pierādītu, ka viņa nule kā pasaulē laidusi īstu brīnumu. Bet dažreiz viesi, esot atslābinātā stāvoklī, ļauj sev plūst pa uzslavu straumi – nē, ne jau izsakot kādu piezīmi, bet nenozīmīgu novērojumu. Tomēr jaunā mamma, atrodoties vēl nikno hormonu varā, palaiž garām apbrīnu un fokusējas tikai uz šiem viešņu novērojumiem. Un esi drošs, tos nu viņa neaizmirsīs nekad! "Kāda jauka, miniatūra meitenīte, un krekliņš tik smieklīgi uz viņas karājās!" – smaida draudzene, un pat domās nedomādama kaut kā aizvainot jauno mammu. "Tas ir kā – smieklīgi karājās? Tu gribi teikt, ka mana meita ir pārāk tieviņa?! Ka es viņu nepietiekami baroju?" Un daudzus gadus ilgusī draudzība ir apdraudēta, kamēr draudzene neapzvērēs, ka meitenīte ir īsta stipriniece un ka nevienam nav stiprākas veselības, kā šai trīs kilogramus smagajai mazulītei.

"Man ir draudzene, kuras sešus gadus vecajai meitai, manā skatījumā, būtu nepieciešama logopēda palīdzība. Bet es neuzdrošinos par to ieminēties draudzenei. No vienas puses, es domāju: varbūt pati mamma neredz to un es ar savām norādēm varētu palīdzēt meitenei. No otras puses – ļoti baidos sabojāt mūsu attiecības ar draudzeni," stāsta gadu veca dēliņa mamma Marina.

Kāpēc nebaro? Kāpēc neārstē?

Mātes mīlestība ir akla. Kopš bērna dzimšanas visas mammas kaut nedaudz, nu pavisam nedaudz, jūk prātā. Lai gan jukšana prātā ir pavisam neliela, mazās devās, toties uz ilgu laiku – precīzāk, uz visiem laikiem.

"Lai apskatītu manu jaunāko dēlu, vīra tante atnāca mani apciemot uz dzemdību namu – gulēju atsevišķā palātā. Tante aizraujas ar astroloģiju, tāpēc uzreiz paziņoja, ka jau ir apskatījusi zvaigžņu stāvokli brīdī, kad dzima mans dēls, un zvaigznes "pateikušas" sekojošo: "Zēns būs neliela auguma, bet ļoti spēcīgs". Man ļoti sāpēja viņas vārdi. Jā, vīra dzimtā nav augumā garu vīrieši, tā ir taisnība. Bet kādēļ tante absolūti izslēdza no savām prognozēm mani un manus gēnus? Viņa it kā noliegtu pašu faktu, ka esmu piedalījusies šī bērna piedzimšanā! Turklāt dēliņš piedzima grūtniecības astotajā mēnesī, neiznēsāts, ar ļoti mazu dzimšanas svaru. Es jau tā pietiekami mocījos un vainoju sevi, ka esmu dzemdējusi pirms laika, lai vēl uzklausītu šīs astroloģiskās prognozes," sašutusi ir māmiņa Vika. Kā uzsver psiholoģe, varbūt, ka kaut kad šī sieviete arī aizmirsīs savus pārdzīvojumus un piedos vīra radiniecei, taču noticēt tam ir grūti...

"Šī paaugstinātā jūtība, aizvainojamības sajūta ir absolūti normāla. Mātes meklē un atrod sevi savos bērnos, viņas redz viņos savu sapņu un vēlmju atspoguļojumu. Šis ir identifikācijas un pašidentifikācijas process. Tādējādi kritika, kas vērsta bērna virzienā, grauj sievietes pašcieņu un apdraud visu, ko māte nodevusi mazulim – fiziskās vai citas īpašības," skaidro psiholoģe Vaijana.
Foto: Shutterstock

Izrādās, ka katrai mammai ir savs "iecienītais" stāsts. 29 gadus vecā Ļena stāsta: "Vienreiz bērnudārza vadītāja citu vecāku klātbūtnē man vaicāja: "Ar ko jūs barojat meitu? Jūlija ir tik tieviņa" Vispār jau viņa nav slikta sieviete un pateica to labos nolūkos, jo uztraucās un vēlējās ar mani pakonsultēties, ko Jūlijai vēl varētu ēdienā piedāvāt, bet sanāca ļoti nekorekti!"

Jāatzīst, ka dažas replikas gan no cilvēkiem no malas, gan tuviniekiem patiešām mēdz būt nevietā. "Manam dēlam uz gurniem ir dzimumzīmīte. Es pie tās esmu pieradusi un tā man šķiet pat aizkustinoša: tā līdzinās mākonītim. Pēdējo reizi, kad mēs bijām pie pediatra, ārste ieminējās: "Kāds neglīts pleķis, vēlāk to vajadzēs likvidēt". Man bija sāpīgi to dzirdēt. Vai tiešām ārste nevarēja paklusēt?" stāsta pusotru gadu veca dēlēna mamma Svetlana.

Papildu fiziskajām īpašībām bērna dzīvē vēl var būt visādu izpausmju, kuras var kļūt par strīdus priekšmetu. Tiem, kuri to vēlas, vienmēr atradīsies kas tāds, ko novērtēt ar savu aci: attīstības līmenis ("Viņš tiešām vēl joprojām lieto autiņbiksītes?"), ieradumi ("Tu viņai ļauj tik daudz konfekšu ēst?"), rotaļas ("Ko viņš visu laiku būvē no tiem klučiem, būtu taču paskraidījis!") un rakstura īpašības ("Manuprāt, meitenei viņa ir pārlieku agresīva").

Psiholoģe iesaka: "Centies racionāli uztvert kritiku, kas vērsta pret tavu bērnu: to, kas tev šķiet netaisnīgi, laid gar ausīm, bet no "baltas patiesības" – gūsti pieredzi un mācies."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!