'Ar trim ir vieglāk nekā ar vienu.' Trīnīšu vecāku – Svetlanas un Viktora pieredzes stāsts
Foto: Privātais arhīvs

"Kad man draudzenes vaicā, kā tieku galā, bet es savukārt raugos, kā viņām veicas ar vienu bērnu, saprotu, ka patiesībā ar trim ir pat vieglāk," saka Svetlana Marimonova, trīnīšu mamma. Kādam gan jau acis plaši iepletīsies, dzirdot šādus vārdus, bet Polīnas, Arinas un Savēlija mamma to saka pilnā nopietnībā, jo viņas bērni kopš dzimšanas ir pieraduši būt pacietīgāki, mierīgāki, saprotot, ka mamma visiem vienlaikus nevar pievērsties. Ir jāpagaida, un to viņi prot.

Vēl viņi ir kā trīs vienā, viens bez otra nespēj iztikt ne brīdi un, pat katrs atsevišķi runājot, saka: "Mēs gribam, mēs domājam..." Trīnīši 28. maijā svinēs savu ceturto dzimšanas dienu, bet Svetlana jau ceturto reizi Mātes dienā varēs justies vēl īpašāk nekā ikdienā.

Šo stāstu veltām Mātes dienai, izceļot kopīgās ģimenes vērtības, tālo un grūto ceļu, līdz trīnīši nāca pasaulē. Ar kādām raizēm nācies sastapties šo četru gadu laikā un cik daudz prieka un laimes vecākiem sniedz mazās sirsniņas, par to arī šajā rakstā. Tiekamies kāda lielveikala kafejnīcā, uz sarunu atnākuši abi vecāki, paskaidrojot, ka bērni atstāti pie vectētiņa, jo veikalā jāiegādājas dāvana radu bērnam, bet rotaļlietu veikala apmeklēšana ar visiem trim bērniem nav joka lieta, nervi tiek pakutināti visiem.

Par šo ģimeni īso laimīgā notikuma versiju atspoguļojām jau dienu pēc tam, kad trīnīši bija nākuši pasaulē, jo tētis Viktors vēlējās publiski pateikt lielu paldies savai sievai Svetlanai, pats sazinoties ar portālu "Cālis".

Ceļš līdz trīnīšu sagaidīšanai bija ilgs

Svetlana un Viktors kopā ir jau 17 gadus, iepazinušies, kā jau daudzi, diskotēkā. Pēc kāda laika sākuši kopdzīvi, baudījuši divvientulību, tad sākuši domāt par bērniem. Svetlana strādājusi par pārdevēju, bet Viktors ir jūrnieks, kura darba specifika ir visai grūta – agrāk reisos devies pa četriem mēnešiem, tagad – mēnesi jūrā, mēnesi mājās. Piecu gadu laikā mazulītis tā arī nepieteicās, Svetlanai tuvojās 30 gadu, un ģimene nolēma doties pie ārstiem, kuri ieteica veikt mākslīgās apaugļošanas procedūru. Tādas Svetlana piedzīvoja trīs, un tikai ar ceturto reizi izdevās pozitīvs rezultāts, kas ģimeni apbalvoja ar trīnīšiem. Vēl pirms Svetlana palika stāvoklī, viņa aizgāja no darba, lai neviens neteiktu, ka tas varēja būt traucēklis, lai iestātos grūtniecība. Arī tagad Svetlana ir mājsaimniece, kura rūpējas par visu un visiem, īpaši, kad vīrs ir prom reisā.

"Patiesībā šīs manipulācijas ir ļoti smagas – gan fiziski, gan morāli. Ir jābūt stiprai veselībai, tas nav nekas patīkams. Man bija ļoti grūts periods. Tu ceri, bet atkal nekas nesanāk," atzīst Svetlana. Pēc trim neveiksmīgām mākslīgās apaugļošanas procedūrām, ko ģimene apmaksāja pati par saviem līdzekļiem, bijusi arī doma stāties rindā uz valsts apmaksātu procedūru, bet ceturtā reize klīnikā "Embrions" bija veiksmīga. 10 dienas pēc procedūras Svetlana nodevusi analīzes, un jau tad ārsts, redzot hormonu līmeni, noteicis: "Tev tur nav viens." Kad ģimeni informēja, ka dzemdē iedzīvojušies trīs embriji, ātri bija jāpieņem lēmums – vai ļaut attīstīties visiem. Protams, ģimenē bijis neliels šoka brīdis pēc šādas vēsts, bet gaidīts bija ilgi, un, ja reiz kāds no augšas ir sagādājis šādu pārsteigumu, tika nolemts mēģināt. Svetlana gan tika brīdināta, kāda slodze tā ir organismam – iznēsāt trīs mazuļus. Vienu brīdi sākušas "niķoties" aknas, bijušas arī citas veselības problēmas, kuras kliedētas ar medikamentiem. Svetlana ir neliela auguma, smalkas ķermeņa uzbūves sieviete, taču trīnīšu gaidību puncis, kā viņa sarunas laikā rāda bildēs, nebija lielāks par tādu, kāds citām sievietēm ir, gaidot vienu mazuli. Svarā viņa bija pieņēmusies vien par 12 kilogramiem. Kā pati smejas – ja raudzījās uz viņu no aizmugures, nemaz nevarējis pateikt, ka ir stāvoklī, turklāt ar trim mazuļiem.

Mēnesi pirms mazuļu nākšanas pasaulē Svetlana gulēja slimnīcā. "Viņai jau ārsti piedāvāja braukt mājās, bet bija bail, es biju prom, tāpēc labāk izvēlējās atrasties ārstu uzraudzībā," atminas Viktors, un Svetlana apliecina, ka tur bijis drošāk – apziņa, ka ārsti ir blakus, ja nu kas. Un tā arī vienā dienā pienāca šis "ja nu kas" – vienam no bērniņiem ārsti konstatēja traucējumus asinsritē, tādēļ tika nolemts veikt ķeizargrieziena operāciju. Tad jau arī Viktors bija mājās no reisa, un trīnīši nāca pasaulē 32. grūtniecības nedēļā. "Stundas laikā es viņus visus pirmo reizi ieraudzīju," atminas laimīgā mamma.

"Polīna bija vismazākā, bet, kā vēlāk izrādījās, vislielākā cīnītāja, puika savukārt bija vislielākais svara ziņā un vēlāk arī bija vislielākais sliņķis, bet Arina – pa vidu," stāsta Svetlana. Bērniem vēl netiek stāstīts, kurš no viņiem ir vecākais, lai kāds neiedomātos savā labā izmantot šo faktu, taču vecāki atklāj, ka tieši mazā māsa Polīna ir vecākā, tad Arina, bet brālītis pasaulē nācis kā pēdējais no trim. Polīna dzima 1150 gramus smaga, Arina – 1450, bet Savēlija dzimšanas svars bija 1900 gramu.

Kad nav laika pēcdzemdību depresijai

Dažas dienas ģimene pavadīja dzemdību nodaļā, bet tad tika pārvesta uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Lai gan mazuļiem viss bija kārtībā, slimnīcā bija jāuzturas, kamēr bērni sasniegs divu kilogramu ķermeņa svaru un būs pārliecība, ka paši spēj elpot un ēst. Tieši slimnīcā vecāki sapratuši, ka vismazākā – Polīna – bija vislielākā cīnītāja – dūšīgi ēda, bez aparāta palīdzības elpoja un ļoti strauji attīstījās. Savukārt Savēlijs bijis sliņķis un neliels skandālists – brīžiem nav gulējis, negribīgi ēdis, pats negribējis elpot. Arī vēlāk izrādījies, ka puika nedaudz māsām iepaliek – vēlāk sācis staigāt, runāt. "Kā jau visi puikas," pasmejas Svetlana.

Viktors stāsta, ka sākotnēji bijis neliels kreņķis par to, ka nāksies kādu laiku dzīvot slimnīcā, bet, redzot, cik dažām ģimenēm smagas veselības problēmas ir nule kā dzimušajiem mazuļiem, ātri sapratuši, ka viņiem nav tiesību dusmoties, ka viņiem ir ļoti, ļoti paveicies. Un tad jau dzīve ritējusi gluži kā mājās, paši ar visu tikuši galā. "Kad tev nav laika nedz pagulēt, nedz paēst, jo ir jārūpējas par mazajiem, nekādai pēcdzemdību depresijai laika nav," atzīst Svetlana. Izbarot trīnīšus ar krūti ir teju neiespējami, taču tik, cik piena bija, mamma deva – līdz pat bērnu astoņu mēnešu vecumam. Katrs no bērniem mammas pienu dabūja rindas kārtībā – vienā ēdienreizē viens, nākamajā – otrs, tad trešais... Pārējās barošanās mazuļiem tika dots piena maisījums.

Kopš dzimšanas mamma, saprotot, ka nebūs nekādi joki, bērnus radināja pie stingra dienas režīma, un tas tiek ievērots līdz pat šim laikam. "Grafiks ir atslēgas vārds, lai dzīvi iekārtotu daudzmaz normālā režīmā. Arī tagad, kad bērniem tūliņ būs jau četri gadi, to ievērojam, piemēram, pulksten 21 viņi tiek likti gulēt. Mums pat vienubrīd citi jautāja – vai jums bērni vispār raud? Es nevarētu teikt, ka neesmu izgulējusies, pārgurusi, jo grafika ievērošana ļauj veltīt laiku arī sev. Mums bērni kopumā ir mierīgi. Es gan naktīs pagulēju, gan bērnudārza gaitu sākšana mums pagāja bez asarām – ja salīdzina, kā citi stāsta, cik grūts ir šis sākums," tā Svetlana.

Kad ģimene vēl tikai gaidīja mazos, Viktora ģimenē notika ļoti bēdīgi notikumi, kas ietekmēja arī viņu tālākos dzīves plānus. Ģimene līdz gaidību laikam dzīvoja vienistabas dzīvoklī Rīgā, un Viktors jau raudzījās, kā iegādāties trīsistabu dzīvokli, taču neparedzētie apstākļi ieviesa savas korekcijas – visi pārcēlās uz Viktora vecāku privātmāju Lielvārdē, kur ģimene arī tagad dzīvo. Viktors nevēlējās, lai šie notikumi tiktu atspoguļoti rakstā, taču sarunā atklāj patiesību ar asaru pilnām acīm, kas riešas arī man un, protams, viņa sievai. Tā no Rīgas viņi pārcēlās, kā paši saka, – uz laukiem. Un tagad par to priecājas, jo jūtas labi.

Viktors sākotnēji darbavietā bija paņēmis darba nespējas lapu, taču skaidrs, ka kādam jau ir jāpelna, lai uzturētu ģimeni, un devās jūrā, bet ģimenē tika noalgota auklīte. Tā kā mazuļu dzimšanas laikā abi vēl bija deklarēti Rīgā, viņiem tika piešķirts ne tikai valsts pabalsts trīnīšu piedzimšanas gadījumā 8000 eiro apmērā, bet arī Rīgas domes pabalsts 4500 eiro apmērā. Tētis izrēķinājis, ka pabalstos piešķirtās naudiņas pieticis aukles algošanai, līdz bērni sasniedza divarpus gadu vecumu un sāka apmeklēt bērnudārzu. Jā, Svetlanai aprūpēt bērnus palīdzēja auklīte, kura dzīvoja pie viņiem uz vietas, taču aukles brīvdienās brauca palīgos gan Viktora māsa, gan Svetlanas vecāki.

Katrs bērns atšķirīgs, bet vienlaikus visi ir kā viens

Svetlana uzsver, ka katrs bērns ir pilnīgi atšķirīgs, bet vienlaikus viņi ir kā viens kopums, viens bez otra nevar teju ne mirkli. "Arina ir simprocentīga intelektuāle, vēl viņai ļoti patīk pucēties, stundu viņa var izvēlēties, ko vilkt mugurā, 10 reizes piemērīs te vienu kleitu, te otru. Polīna ir hiperaktīva meitene – lec, skrien, tāds mazais huligāns, bet Savēlijs – ļoti labsirdīgs zēns. Izvēlēsies labāk pasēdēt, paskatīties un tikai tad darīt," par bērniem stāsta tētis. Savēlijs, kā jau iepriekš pieminēts, bijis slinks attīstībā – ko māsas jau darījušas, viņš tikai pēc mēneša to pašu.

"Dārziņā visi turas kopā. Man draudzenei ir dvīņi, un, kad redzēju, kā bērni visu laiku tikai kopā visu dara, nodomāju – nē, mani tādi nebūs, bet ir, visu dara tikai trijatā. Ja kāds kaut kur uz brīdi nozudis, cits uzreiz vaicā: "Bet kur ir...?" Ja sakaujas ar svešiem bērniem, vienmēr viens otru aizstāv, ja kaujas savā starpā, tad arī paši tiek galā," tā Svetlana.

'Ar trim ir vieglāk nekā ar vienu.' Trīnīšu vecāku – Svetlanas un Viktora pieredzes stāsts
Foto: Privātais arhīvs

Jā, ar bērnudārza gaitu sākšanu vispār neesot bijis problēmu. Jau krietnu laiku pirms iešanas dārziņā ar bērniem staigājuši gar bērnudārzu un bērniem stāstīts, kas tur notiek, ka arī viņi turp dosies. "Un, kad pienāca brīdis iet dārziņā, viņi jau zināja, ko tur sagaidīt. Nekādu problēmu," saka Svetlana un turpina, ka pie mājas esošo dārziņu slēdza un bērnus tagad ved uz latviešu bērnudārzu Jumpravā. Lai arī pašu ģimenē dzimtā ir krievu valoda, trīnīšus sūtīšot arī latviešu skolā. Bērni daudz vārdu zinot arī angļu valodā, jo skatās multfilmas. Arī Svetlana un Viktors saprot un runā latviešu valodā, bet ne tik pārliecināti. Un viņi spēj pasmieties, kā bērni iet pa priekšu vecākiem. Tētis Viktors stāsta: "Aizvedu no rīta uz dārziņu un lasu ēdienkarti. Saku bērniem krievu valodā, ka vienā ēdienreizē viņiem būs maizīte ar ievārījumu. Savēlijs man prasa, vai es zinu, kā latviski ir варенье (ievārījums – aut.), es atbildu – ievārījums, bet dēls saka: "Nekā! Zapte!"" Tāpat bērni iecienījuši daudzus latviešu mūziķus, dziesma, ko mazie bieži skandējot, – "Ballējam, neguļam".

Runājot par to, cik bērni ir vienoti, Svetlana atminas epizodi, ko var novērot itin bieži: "Polīna bieži saka "Mēs gribam", nevis "Es gribu", un tas ir arī tajos brīžos, kad māsas un brāļa nav klāt." Svetlana novērojusi, ka bieži ģimenēs, kurās aug viens bērns, tas ir daudz kaprīzāks, egoistiskāks, bet trīnīšiem nav variantu, jābūt pacietīgākiem, jāprot dalīties, arī mīlestības ir trīsreiz vairāk. Tētis arī pasmejas – kad dažreiz nākas būt stingrākam un apsaukt kādu no blēņdariem, "visi kļūst klusi kā peles un nolien maliņā".

Kā atzīst Svetlana, katrā bērna vecumposmā ir savas raizes, rūpes un problēmas. Skaidrs, ka ir vieglāk, kad bērni paaugušies, taču nekas jau nebeidzas – sākas jauni posmi. Piemēram, tagad ir aktīvais "kāpēc" posms. Un tagad pamēģiniet atbildēt uz trīs "kāpēc" vienlaikus, ja dažreiz ar vienu bērnu šādi jautājumi mēdz vecākus vest izmisumā. Neviens, kuram vienlaikus dzimis viens bērns, nevar iedomāties, ar cik daudz un dažādiem šķietamiem dzīves sīkumiem nākas saskarties, kas nedaudz kaitina. Piemēram, ģimene gribētu paceļot, bet, kamēr bērni mazi... "Man Anglijā dzīvo draugs, gribētos visiem aizbraukt ciemos, bet, kad sāku domāt... Mazākais ir nopirkt lidmašīnas biļetes, bet, aizbraucot tur, mums vajag trīs autosēdeklīšus. Draugam ir divi bērni... Tad jau mums autobuss jānoīrē," smejas Viktors. Un trīnīšu mamma papildina ar stāstu par pieteikšanos pie friziera – trīs pierakstus pēc kārtas neviens neņem, tas pats pie ārsta, tad jāpiesakās ļoti savlaicīgi. It kā nieki, bet dažreiz tie ir traucējoši. Nesen Svetlana sociālajos tīklos pamanījusi, ka kāda mamma meklē trīnīšu ratus, ko iegādāties. Patiesībā trīnīšu rati nav praktiski, un teju visas trīnīšu mammas ar laiku saprot, ka labāk izmantot dvīņu ratus un tādus, kas paredzēti vienam mazulim. Bet par to jau aizdomājas tikai tad, kad ir pieredze šādās lietās.

Viktora ģimenē ir divi bērni – viņš un vecāka māsa, bet Svetlana ir ceturtā piecu bērnu ģimenē, un brāļa ģimenē ir dvīņi. Arī Viktora rados ir dvīņi. "Tagad prātojam, ka varbūt ģenētiski mūsos daudzaugļu grūtniecība ir atrodama, jo patiesībā mākslīgās apaugļošanas procedūras laikā ieliek divus embrijus, bet mums attīstījās trīs," stāsta Viktors. Vīrietis atzīst, ka bērni viņam patīk un savulaik ar sievu domājuši, ka gribētu vismaz divus bērnus. Nu ir trīs! Trīs roku pāri, kuri var apķerties ap kaklu, trīs prātvēderi, kuriem ir daudz jautājumu, trīs sirsniņas, lai mīlētu mammu un tēti, un Svetlana Mātes dienā saņems trīs bērnu apsveikumus!

Sirsnīgus sveicienus sūtam ikvienai mammai!

Source

Cālis.lv

Tags

Cilvēkstāsti Daudzbērnu ģimene Ģimene Lasāmgabali Mātes diena Trīnīši Grūtniecība
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form