Sāpīgs pieredzes stāsts: Gribējām bērnu, bet tā vietā aborts
Foto: Shutterstock

"Ja vēl pirms gada kāds man, kārtīgai kristietei, teiktu, ka man būs aborts, es lepni sistu pie krūts un atgaiņātos no šī briesmīgā vārda. Bet ir vēl tāda lieta, kā medicīniskas indikācijas," stāsta "Delfi" lasītāja Jūlija. Viņas diagnoze bija "apstājusies grūtniecības attīstība", un dažus mēnešus pēc notikušā viņa vēlas dalīties savā stāstā, uzsverot tā galveno ideju – sevi vainot nedrīkst, ir jādzīvo tālāk. Turpinājumā – Jūlijas stāsts.

"Man ir divdesmit gadu. Pirms gada apprecējos ar savu mīļoto vīrieti. Pusgadu vēlāk pieteicās mazulis, par ko ļoti priecājāmies. Par to zināja tikai mani vecāki – un labi, ka tā, jo tas mums aiztaupīja liekus pārdzīvojumus, nopūtas, vecmāmiņu, vectētiņu, onkuļu un tanšu bēdas.

Vienīgais, kas mani jau kopš pirmās dienas satrauca, bija neizturamas sāpes. Velkošas, pastāvīgas, bez atelpas. Es studēju medicīnu, tādēļ tūliņ sajutu, ka kaut kas nav labi un trešajā dienā jau biju pie ārsta. Mazums, kas tas varētu būt? Labāk izslēgt ārpusdzemdes grūtniecības iespēju u.tml. Noskaidrojām, ka viss ir labi, ka ar grūtniecību viss ir, kā vajag, ka nedrīkst lietot nekādus pretsāpju medikamentus.

Starp citu, tas ir tas, kas jādara. Protams, ir arī veiksmīgas grūtniecības, ko pavada sāpes, tomēr nekad nevajag izvairīties no ārsta vizītes. Galu galā, aizejot pie ārsta, tu izvairīsies no bezgalīgas sevis šaustīšanas, ja kaut kas nesanāks, sak, "ja es būtu agrāk aizgājusi pie ārsta, varbūt es būtu viņu nosargājusi?" u.tml. Aiziet pie laba ārsta ir daudz vienkāršāk un drošāk – visām tām sievietēm, kas "uzskrūvē sevi".

Pēc ārsta apmeklējuma es vēl mēnesi disciplinēti nēsāju bērniņu, neaizmirstot par viņu ne mirkli, rūpējoties par sevi, precīzi ievērojot visus ārsta norādījumus un sekojot līdzi veselībai. Sāpes nemitējās. Vēl jo vairāk – pašai negribot, salīdzināju sevi ar draudzenēm un paziņām, kas nesen kļuvušas par māmiņām, un mani vēl vairāk mulsināja, cik atšķirīgas ir mūsu sajūtas.

Jā, kādai bija briesmīga toksikoze, cita mocījās ar muguras sāpēm, vēl vienai citi "grūtumi", taču visas viņas vienoja sava veida pacilātība, vieglums, prieks. Viņām nebija viegli, taču visas burtiski "lidoja" jau no domas vien par mazuli. Savukārt es nēsāju sevī šo man tik dārgo, mazo cilvēciņu, tik gaidītu, manis un vīra mīlētu, taču jutu sevī kaut kādu neizturamu smagumu.

Smagumu galvā, ķermenī, sirdī. Visu laiku šķita, ka kaut kas ir ne tā, šīm sāpēm nav jābūt, it viss apkārt likās pelēks, ne tik piesātināts kā parasti. Informāciju uztvēru ar grūtībām, nevarēju gulēt, atpūsties.

Kādu vakaru es, parasti ļoti līdzsvarota un ne pārāk sentimentāla, zvanīju mammai un raudāju: "Mammu, es nezinu, vai vispār viņš ir dzīvs. Es gribu zināt, dzīvs vai nē!" Tajā brīdī sonogrāfijā to vēl nevarēja redzēt.

"Man ļoti žēl, bet bērniņam nav sirds"

Noteiktajā dienā atkal devos pie ārsta. Viņa bija ieteikusi nākt vēl pirms pirmā trimestra skrīninga gadījumā, ja sāpes nepāriet, kā saka – katram gadījumam. Aizgāju, parunājām, viņa ieteica uztaisīt ultrasonogrāfiju. Arī – katram gadījumam. Lielajā Piektdienā, tieši pirms Lieldienām, devos kārtējo reizi skatīties uz tik gaidīto pirmdzimto. [Jūlija ir pareizticīgā, attiecīgi Lieldienu atzīmēšanas datumi ir atšķirīgi un Lielā piektdiena nav valsts noteikta brīvdiena – red. piez.] Par laimi vīrs bija izbrīvējis laiku, lai atnāktu man līdzi pie ārsta un atbalstītu jebkurā gadījumā – gan priekos, gan bēdās. Atnācām, uztaisīja sonogrāfiju. Redzēju ekrānā rociņas, kājiņas, galvu. Tik maziņš, bet jau tik... cilvēks.

Nevienam nenovēlu dzirdēt sonogrāfijas speciālista delikātos vārdus: "Man ļoti žēl, bet bērniņam nav sirds." T.i., sirds, protams, ir, taču tā vairs nepukst. Es nevienam nenovēlu saņemt no ārsta nosūtījumu uz abortu, saņemt nepieciešamās sonogrāfijas izdrukas, nenovēlu iziet gaitenī pie vīra, nepaceļot acis, teikt sauso "viss ir slikti" un sabrukt viņam uz pleca.

Pēc divām dienām ierados Stradiņu slimnīcā uz abortu. Pirms tam vēlējos izrunāties par to ar pieredzējušu un adekvātu mācītāju, kuram uzticos. Aizgāju, izstāstīju un saņēmu svētību gaidāmajām šausmām. Viņš ieskatījās man acīs un uzdeva tikai vienu jautājumu: "Saki godīgi, vai tavas vainas tajā nav?" Un tas ir pareizākais, ko viņš varēja vaicāt. Protams, ka sacīju, ka mazulis bija ļoti mīlēts un gaidīts, ka es nestaipīju nekādus smagumus, nedzēru draņķības, necentos no tā atbrīvoties. Nomira, jo tā sanāca, neviens pie tā nav vainīgs. Nesaņēmu nevienu nosodījuma vārdu, nekādu mēģinājumu mani vainot tajā, ka aborts ir slikti un vēl vajadzētu pagaidīt, jo "bet ja nu pēkšņi"... Tikai un vienīgi atbalsta vārdus.

Arī mani vecāki to uztvēra mierīgi, atbalstīja, stāstīja, ka dzīvē gadās arī tā, turklāt tas notiek bieži. Vēlāk esmu ar daudziem runājusi par šo tēmu un uzzinājusi, ka praktiski nav tādu sieviešu, kas nebūtu piedzīvojušas sarežģījumus ar grūtniecību. Kam ārpusdzemdes grūtniecība, kam spontānais aborts, kam rēzusi un tamlīdzīgi... Līdz bezgalībai. Nevienai no piecām man tuvām sievietēm, kam, starp citu, ir bērni, grūtniecību skaits nesakrīt ar bērnu skaitu. To piedzīvo daudzas, bet reti par to runā ar citiem. Tādēļ sievietes, kas nonākušas šādā situācijā, neviļus var padomāt, ka viņas ir tādas vienīgās, nelaimīgas, unikāli brāķētas, salauztas un nevajadzīgas. Nē taču, tā ir dzīve!

Pēc tam bija aborts. Vispirms medikamentozais, bet nākamajā dienā, kad izrādījās, ka tas nav iedarbojies, ķirurģiskais. Un to es nenovēlu nevienam. Nevienam! Jo tas ir ellīgi asiņaini, sāpīgi, neizturami, smagi. Tas ilgst diennakti un šķiet kā mūžība, drudzis, sāpes, asinis līdz pat elkoņiem un tava tik ļoti gaidītā bērna sadalījušās miesas gabaliņi.

Nevēlos aprakstīt medicīniskās nianses, tomēr ķirurģiskais aborts, pēc kura vīrs tevi aizved uz mājām, salīdzinājumā ar medikamentozo ir šķietami vieglāks pārbaudījums.

Ja man nāktos piedzīvot šādu traģēdiju atkal, es tūlīt izvēlētos ķirurģiju. Turklāt ārsti Stradiņos ir lieliski, tāpat kā pārējais personāls. Mani patīkami pārsteidza šo sieviešu delikātums, maigums un spēks, visas tur strādā jau ilgus gadus, profesionāli tiek galā ar tādām kā es, nekaisot sāli uz brūcēm (kas ir ļoti grūti, ņemot vērā mūsu stāvokli) un, neievainojot vēl vairāk, atbalsta un teic, ka viss vēl būs.

"Bērnus neplānojat?" un citi neizturami jautājumi

Protams, ka tas ir smagi. Jo īpaši – pēc nedēļas, divām, kad fiziskās sāpes jau sāk atkāpties, atstājot vietu dvēseles pārdzīvojumiem. Pašlaik man liekas, ka Rīgā ir tikai grūtnieces. Nav viegli atbildēt uz nebeidzamajiem jautājumiem, ko saņemam kā jauna ģimene. Tādi labi domāti jautājumi sarunas uzturēšanai, kā "nu, un kad būs mazulis?", "bērnus neplānojat?" vai arī "tā un tā vakar dzemdēja! Super, vai ne? Bet kad jums?" – kam seko detalizēta informācija par svaru, garumu, acu un matu krāsu tam, ko "tā un tā" dzemdējusi. Būtībā jau tu par viņu priecājies, pat ļoti, esi gatava uzrakstīt un apsveikt. Tomēr nav spēka atbildēt uz tiem jautājumiem par sevi pašu.
Un negribas arī skaidrot. Lai gan es uzskatu, ka ir jāskaidro. Nevajag kaunēties. Jāsaprot, ka piektdaļa vai pat ceturtdaļa visu grūtniecību ir neveiksmīgas, bieži vien tas ir nejaušs gadījums, kas vairs neatkārtosies. Ļoti daudzām sievietēm pēc neveiksmīgas grūtniecības ir piedzimuši veseli un pilnvērtīgi bērni. Ir jāsaprot, ka dzīvē ir arī tādi brīži.

Tādēļ gribu uzsvērt divas lietas, ko NEVAJAG teikt sievietēm, kas piedzīvojušas to pašu, ko es. Neziniet, ko pateikt? Klusējiet, apskaujiet, pasakiet, ka jums ir žēl. Ar to pietiks. Nevajag teikt: "Manai māsai/tantei/onkulim/trešās pakāpes māsīcai arī bija spontānais aborts, un pēc tam viss kārtībā." Pirmkārt, tajā stāvoklī mums ne pārāk rūp tantes, onkuļi un draudzenes, kas to piedzīvojuši, maksimālais, ko spējam tad, ir līdzpārdzīvot. Otrkārt, spontānais aborts un miris bērniņš, kas vēl ir jāizdabū ārā, ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Treškārt, par to runāt var tikai tad, ja to esi pārdzīvojusi tu pati vai – ja tu esi vīrietis – tava sieva. Tad jā, tad tam tiešām ir nozīme un jēga un tas var būt atbalsts.

Otra lieta. Nesakiet, lūdzu, sievietei, kas ir redzējusi sava tik gaidītā mazuļa rociņas un kājiņas, kas ir dzīvojusi un elpojusi viņam, ka "tas nebija bērns" vai "tas taču vēl nebija bērns", vai arī – mans "mīļākais" teksts – "daba atbrīvojas no visa liekā". Ja paši nejūtat, cik netaktiski tas ir, tad vienkārši paklusējiet. Šo frāzi es dzirdēju vairākkārt, tādēļ arī rakstu. Embrioloģijas profesore, viena no cienījamākajām personībām Latvijas zinātnē, uzklausot manu bēdu stāstu, sacīja: "Pat nedomā, ka tas nebija bērns. Viņš bija, dzīvoja un bija laimīgs. Domā par to, ka viņam ar tevi bija labi." To man sacīja cilvēks, kas jau desmitiem gadu pēta embrijus.

Mums ir nedaudz jāpagaida, kamēr es neatgūšos, mums bērnu nedrīkst būt. Taču mēs par viņiem priecāsimies, gaidīsim. Un, kad viņi ienāks mūsu dzīvē, mīlēsim. Visam savs laiks. Un paldies Dievam par tik smagu un sāpīgu pieredzi. Paldies Dievam par vīru, kurš pastāvīgi, dienu no dienas man atgādina un pierāda, ka esmu viņa vienīgā un mīļotā sieviete, kurš pēc visa pārdzīvotā saskata un ciena sievieti manī. Un mums noteikti būs bērni."

Source

Cālis.lv

Tags

Aborts Grūtniecība
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form