Par mūsu iekšējiem bērniem

Vecāki pārdozē rūpēšanos par bērniem, aizmirstot sevi. Saruna ar psiholoģi Vitu Kalniņu
Foto: Kristīne Zavale

– Pēdējos gados arvien biežāk var dzirdēt terminu – "iekšējais bērns". Paskaidrojiet, ko tas īsti nozīmē un kāpēc ir svarīgi būt kontaktā ar to!

– Kad mēs augam, ik pa laikam piedzīvojam situācijas, ar kurām kaut kādā veidā mums ir grūti tikt galā. Tās var būt sāpīgas, grūtas emocijas, kurāsmēs netiekam atbalstīti , lai ar to situāciju tiktu galā, un tajā brīdī, mēs atrodam kaut kādu emocionālu veidu, lai mēs to varētu izturēt, tomēr šo pieredzi mūsu smadzenes saglabā atsevišķi, un katru reizi, kad piedzīvojam ko emocionāli līdzīgu, mēs atkal neapzināti nonākam šīs pieredzes izraisītajās jūtās jeb aktivizējam savu iekšējo bērnu.

Un viņš paliek tajā vecumā, lai arī mēs esam jau pieaugušā vecumā. Piemēram, ja kādam bija septiņi gadi, kad izšķīrās vecāki, kas bērnam ir liels pārdzīvojums, neraugoties, kā tas viss ir noticis, ļoti iespējams, ka, lai gan viņam šobrīd ir 30 vai 40 gadi, viņā iekšā ir šis viens sāpinātais iekšējais bērns, septiņgadnieks, kurš tā arī joprojām līdzīgās situācijās reaģē no tā bērna skatpunkta. Piemēram, dzirdu, ka divi cilvēki viens uz otru šausmīgi bļaustās. Pēkšņi es kā bērns aizspiežu ausis un skrienu projām, lai gan reāli esmu pieaudzis cilvēks un tiem abiem varētu teikt: "Klau, kas te notiek! Apsēžamies un parunājam!". Bet pēkšņi man ir kāda bērnišķīga reakcija – es tur negribu iet, negribu klausīties. Iespējams, ka es kā bērns līdzīgās situācijās tā rīkojos, jo neviens man nepalīdzēja ar to tikt galā citā veidā. Bieži vien pieauguši cilvēki saka: "Es nezinu, kāpēc es tā darīju. Tas bija bērnišķīgi" Tā ir tā iekšējā bērna reakcija.

Un, ja mēs domājam par vecākiem, viņu sāpinātie iekšējie bērni atmostas, kad mūsu bērns sasniedz tādu pašu vecumu, kāds bija mums, tolaik, kad tikām sāpināti un kad mūsu bērns piedzīvo ko līdzīgu, ko esam piedzīvojuši mēs, bet nesaņēmām pietiekamu atbalstu. Piemēram, klasiski ir iekšējie bēbīši – bērns raud un mums varbūt gribas viņus nolikt vienus pašus citā istabā – paraudās un aizmigs. Tajā laikā tā darīja. Šobrīd es it kā saprotu, ka man vajadzētu bērnu ņemt rokās, mierināt, neatstāt vienu, bet īstenībā es to nevaru izturēt, man ir šausmīgas dusmas uz viņu – ko viņš raud, man pašai nāk raudiens, man ir tāds izmisums, jo man ir bail, kāpēc te nav neviens cits pieaugušais. Es burtiski atkrītu atpakaļ tajā laikā, tajās izjūtās, kad pati biju tajā lomā un nesaņēmu to, ko man vajag. Vai pusotrgadīgs bērns, kurš kliedz, ka kaut ko vajag un krīt gar zemi, ja arī manī iekšā ir šis bērniņš, kurš savulaik krita gar zemi vai arī tikai izjuta līdzīgas jūtas, bet jēgas nekādas nebija, tad es kā mamma sāku nevis mierīgi viņu vest no tām jūtām ārā, nomierināt, bet haotiski sāku viņu raustīt, kliegt virsū, draudēt vai manipulēt, jo tas mans iekšējais bērns tajā brīdī patiesībā nomāc pieaugušā cilvēka loģiku. Tas ir ļoti izplatīti. Kamēr mēs neiemācamies sadzīvot ar savu iekšējo bērnu un neiedodam viņam kaut kādas savas rūpes un uzmanību, tikmēr arī būt kopā ar saviem reālajiem bērniem un viņu emociju izpausmēm mums ir liels izaicinājums.

– Vai katrs pats var šo savu sāpināto iekšējo bērnu savaldīt, dziedēt, nemēģinot to paveikt kopā ar kādu speciālistu?

– Tas ir atkarīgs no sāpinājuma smaguma. Ja ir notikuši ārkārtīgi traumatiski pārdzīvojumi, tad droši vien bez speciālista palīdzības neiztikt. Bet, ja tas bijis tādā vieglākā formā, ir iespējams pašam ar viņu strādāt un sakontaktēties, parunāties, nomierināt, bet ir jādabū ideja, kā to izdarīt, tad ir iespējams. Tas darbojas.

Tags

Attiecības ģimenē Bērna audzināšana Ģimene Lasāmgabali Mamma Psiholoģe Tēvs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form