Prioritātes mācību laikā bija visai skaidras: "RTU nav variantu – daži priekšmeti bija vienkārši dramatiski, tur neviens nežēlo. Ja nevari nolikt, nevari pabeigt šo fakultāti. Nekādas žēlastības," stāsta Kristaps Dārgais, Latvijas "slam dunk" karalis, sportists ar augstāko izglītību.

32 gadus vecajam Kristapam pat pēc vidusskolas nebija sapņa kļūt par profesionālu sportistu, taču, arī aizsākoties karjeras augšupejai, prātā neienāca doma mācības pamest. "Es varbūt mērķēju nedaudz zemāk, esmu piezemētāks, bet man vienmēr paliek divi ceļi, pa kuriem aiziet."

Ja 15 gados ir iespēja trenēties divas reizes dienā, apvienojot sportu ar pilnvērtīgu mācīšanos, tas ir lieliski, uzskata Kristaps. "Bet skaidrs, ka jāuzliek uz svaru kausiem, cik esi talantīgs un cik lielā mērā jāatvēl laiks mācībām. Jautājums arī: vai 15 gados vari sākt tikai spēlēt basīti? Un tad 17 gados pārraut "krustenes", 18 – Ahileja cīpslu... Un karjera beigusies. Attopies, ka vairs īsti nav ko darīt." 

Kristaps sevi pieskaita tiem, kas uzskata – vienmēr jābūt kādam "backup" plānam. "Es varbūt mērķēju nedaudz zemāk, esmu piezemētāks, bet man vienmēr paliek divi ceļi, pa kuriem aiziet. Ja ir viens, iespējams, trāpīsi augstāk, bet tu vari arī nokrist daudz zemāk un dziļāk nekā es savā vidējā posmā."

Šobrīd "dankošana" Kristapam ir tikai hobijs. "Pagrieziena punkts bija kovids – viss aizvērās, vairs nenotika turnīri. Taču "dankošana" būtībā ir šovs. Skaidrs, ka pēc robežu atvēršanās bija turnīri, bet mums vairs nebija šovu. Pagājušajā vasarā biju trīs konkursos. Kļūstot vecākam, daudz vairāk jādomā par uzturu, treniņu režīmu, ko dari un nedari. Vai esmu gatavs visu vasaru ziedot trim konkursiem? Tas bija brīdis, kad sapratu – šis man patīk hobija līmenī, bet vairs neveltīšu tam visu vasaru. Ja ir iespēja, aizbraucu, bet, ja nevarēšu vairs izpildīt labākos "dankus", tad labāk nevajag."