Skolotāja Jolanta Mūrniece: 'Neaizmirstu skolnieces vēlējumu – vienmēr palikt cilvēkam!'
Foto: Privātais arhīvs

Skolotāji zīmē vienu no pirmajām ceļa kartēm, kuru bērns saņem. Viņi skaidro, stāsta, norāda, iedrošina, kā arī cenšas palīdzēt saprast, kas tad īsti slēpjas aiz vārda "dzīve", un par to šīs profesijas pārstāvji pelnījuši mūžīgu pateicību. Ik gadu oktobra pirmajā svētdienā Latvijā atzīmē Skolotāju dienu, kad "paldies" rudens ziedu un pārsteigumu formā ceļo tieši skolotāju virzienā – par sajūtām, sagaidot šī gada īpašo dienu, sarunā ar portālu "Cālis" dalās Rīgas 49. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Jolanta Mūrniece.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jolanta skolā strādā jau nepilnus 17 gadus – kopš 23 gadu vecuma. Rīgas 49. vidusskola ir viņas pirmā un līdz šim brīdim arī vienīgā darba vieta, un Jolanta arī neredz, ka tas tuvākajā laikā varētu mainīties. "Lai arī cik moderni un it kā arī vajadzīgi būtu ik pa laikam dzīvē kaut ko mainīt, man šķiet, ka skolotāju ikdiena ar to ir unikāla. Nav divu vienādu darbadienu! Nav tādas rutīnas, tāpēc skolā un vienā vietā var ilgi nostrādāt."

Ceļu līdz latviešu valodas un literatūras skolotājas profesijai Jolanta nesauc par ļoti mērķtiecīgu. Ja tā var teikt, viņa ļāvās dzīves plūdumam un skatījās, kur tas aiznesīs. "Pēc vidusskolas ar klasesbiedriem ļoti draudzīgā bariņā, droši vien, ietekmējoties cits no cita, aizgājām studēt pedagoģijas fakultātē. Mācoties trešajā kursā, sapratu, ka jāsāk atbildīgi dzīvot pieaugušā dzīvē un jāmeklē darbs. Un tieši tajā brīdī kāds no augstskolas informēja, ka Rīgas 49. vidusskola meklē skolotāju. Man šķiet, ka tobrīd pat neapzinājos, kas un kā būs, bet es atnācu uz šo skolu, kur mani sagaidīja smaidīgs direktors un mācību pārzine, un teica: "Viss, nākamnedēļ tev jāsāk strādāt!" Tas notika bez gara iesildīšanās procesa."

Šobrīd Jolanta pa latviešu valodas un literatūras ceļiem ved septīto, astoto un 12. klašu skolēnus. Viņa atklāj, ka tieši šie priekšmeti vidusskolas laikā viņai ļoti patikuši un padevušies, tāpēc var teikt, ka latviešu valoda un literatūra pie viņas ļoti viegli atnāca un arī palika.

Runājot par šī gada Skolotāju diena, Jolanta stāsta – katru gadu, tuvojoties septembrim, viņa atminas laiku, kad pirms daudziem gadiem tika "iemesta" skolas dzīvē un, starp citu, uzreiz vidusskolā. Toreiz viena no skolniecēm esot viņai vēlējusi – nekad nekļūt par skolotāju.

Tas nozīmē – tik ļoti nepiesūkties ar profesionālismu, vienmēr palikt cilvēkam. Šo sajūtu un vārdus neesmu aizmirsusi – palikt cilvēkam. Jolanta Mūrniece, latviešu valodas un literatūras skolotāja

Viņa arī piebilst, ka šogad, sagaidot Skolotāju dienu, sajūtas patiesi ir citādas. Un primāri tā ir sajūta par to, ka mums ir tikai viena dzīve, un tajā jābūt iekšā tā pa īstam. "Pagājušajā gadā, esot mājās un strādājot, viss bija tik plūstoši. Un man gribas to sajūtu saglabāt. Tu nevari nodalīt – tagad braucu uz skolu, un tas ir kaut kas cits. Pēc tam būs kāda cita dzīve. Arī saviem vidusskolēniem šo domu mēģinu nodot, lai viņi mūžīgi negaida stundas beigas. Dzīvo tagad atbildīgi un pilnvērtīgi. Tad ir gandarījums."

Taujāta, kādam jābūt mūsdienu skolotājam, lai bērni viņā ieklausītos un respektētu, Jolanta norāda uz nepieciešamību saprast, ka arī tie, kas nāk klasē, ir cilvēki. "Cilvēki, kuriem ir savas sajūtas, emocijas un noskaņojumi. Tā ir tāda kā satikšanās – cilvēkam ar cilvēku. Es mācos no skolēniem, skolēni mācās no manis. Tas ir maģisks process, kurā kaut kas notiek," pārdomās dalās skolotāja. Viņa noliedz, ka šāda filozofija atļautu skolēniem "kāpt viņai uz galvas". "Noteikti, nē. Man šķiet, ka skolēniem ir svarīgi sajust, ka viņi ir līdzvērtīgi."

Skolotāja uzskata, ka ikvienam jāmācās pieņemt situācijas tādas, kādas tās ir. Un to viņa attiecina gan uz mūsdienu skolēniem, gan arī uz šī brīža globālo situāciju Latvijā un pasaulē. "Tad ir vieglāk, jo varu novērtēt, kuras ir tās lietas, kuras varu mainīt un kuras nevaru ietekmēt," pārdomās dalās Jolanta. "Ir tā, kā ir. Šādās situācijās ļoti svarīga ir pieņemoša attieksme. Jā, esmu iemācījusies un turpinu mācīties necīnīties ar situācijām, bet pieņemt un saprast, mazliet no tā visa distancējoties."

Vai skolotājs pēc astoņām darbā pavadītām stundām var pilnībā aiztaisīt durvis ciet un nodalīt savu privāto dzīvi no profesionālās? "Šķiet, ka strikti nodalīt to nav iespējams, bet, manuprāt, ikvienas profesijas pārstāvim, tāpat kā skolotājiem, sajūtas par darbu paliek arī pēc tam. Ir dienas, kad somas ir pilnas ar kontroldarbiem, bet es mācos un vienmēr atrodu laiku sev, kad doties kādā pastaigā vai kā citādi atgūt līdzsvaru. Un tad kontroldarbi vienkārši tiek izlaboti, jo tas ir jāizdara," atklāj Jolanta. "Es ar gadiem sāku domāt, kā kontroldarbus izveidot tā, lai tie būtu jēgpilni gan skolēniem, gan arī man pēc tam labošanai. Domraksti un radošie darbi – tā reizēm ir tāda kā daiļliteratūra, un es varu tikai apbrīnot, kā vidusskolēni spēj rakstīt un domāt. Viņi noteikti paver tādu kā lodziņu uz savu pasauli, un tā noteikti arī ir lasīšanas vērta. Ļoti bieži skolēniem esmu teikusi, ka šobrīd mana daiļliteratūra ir viņu domraksti un radošie darbi."

Domraksti un radošie darbi – tā reizēm ir tāda kā daiļliteratūra, un es varu tikai apbrīnot, kā vidusskolēni spēj rakstīt un domāt. Jolanta Mūrniece, latviešu valodas un literatūras skolotāja

Skolotāju diena ir svētki, teic Jolanta, kura uzsver – skolā gaisotne esot ļoti īpaši. "Bieži gaisā ir virmojoša slepenība, tāda noslēpumaina gaisotne. Ir tik ļoti jūtams, ka skolēniem ir kāds slepenais plāns, kā mūs pārsteigt. Citreiz kaut kur ir noslēpta kāda zīmīte ar aicinājumu noteiktā laikā kaut kur ierasties. Ir ļoti skaisti ziedi, pārsteigumi ar saldumiem. Arī konfeti lietus, ienākot klasē!" stāsta skolotāja. "Un, protams, skolēnu vārdi – tādos brīžos viņi spēj pateikt tik daudz kā vērtīga, kas to mirkli vienkārši apstādina."

Taujāta, vai ir kāds padoms, kuru saistībā ar skolas dzīvi vēlētos dot vecākiem, skolotāja teic: "Vienkārši mīliet savus bērnus. Pieņemiet savus bērnus tādus, kādi viņi ir. Negaidiet tikai desmitniekus – tas ir tikai cipars! Tas nav vērtīgākais un vienīgais, kādēļ iet uz skolu. Ja viņi saņems mīlestību mājās, viņi spēs būt droši un atvērti. Jo skolotāji mīl bērnus! Tā ir droša vieta. Arī mēs mācāmies katru bērnu pieņemt un pamanīt to īpašo, kas viņā ir. Varbūt reizēm tas nenotiek tik ātri, kā vecākiem gribētos, taču katrs skolotājs cenšas palīdzēt viņu bērniem augt un pilnveidoties vislabāko nodomu vadīti."

Tags

Izcils skolotājs Skola
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form