Tekstilmāksliniece Irīna Abakoka, kuras zīmolā paslēpušās dilles

Trīs bērnu mamma Irīna ir gulbeniete, kura, cik vien sevi atminas, sapņojusi būt māksliniece modes pasaulē. Iespējams, netiešā veidā interesi raisījusi vectēva mājās noskatītā "Singer" šujmašīna, kuras auru un aromātu ar neko citu nesajauksi. "Jau agrā bērnībā pati zīmēju un griezu papīra lelles un šuvu kleitas – nepatika viss vienkāršais un gatavais, ko pārdeva veikalos. Pēc tam pie ģimenes šuvējas pati realizēju idejas par kleitām un tērpiem. Visu, ko protu, apguvu pašmācības ceļā. Atceros, devītajā klasē, kad vajadzēja jau domāt par nākotnes profesiju, biju pārliecināta – būšu dizainere, tāpēc literatūras stundās kladēs bieži zīmēju tērpu modeļus un skices. Liels prieks, ka skolotāja to uztvēra pozitīvi un nekad neaizrādīja!"

Liekot skici pie skices, Irīnu modes vilinājums aizveda līdz galvaspilsētai, kur viņa turpināja spodrināt prasmes stilistes profesijā. Tērpu radīšana un stila veidošana arī meikapa un frizūru veidolā kļuva par viņas ikdienu. Ilgi radošajā haosā gan pabūt viņai neizdevās, jo drīz vien audumus un dizaina risinājumu burtnīcas nomainīja pamperi un bērnu ratiņi. Kā atklāj pati Irīna, bērnu piedzimšana ne tikai atlikusi viņas karjeras virzību, bet arī pamazām izdzēsusi sirdslietu no prioritāšu saraksta.

Virsroku ņēma nepieciešamība pelnīt, tāpēc darīti darbi, kuriem ar modi un mākslu nav nekāda sakara. Lielajā rutīnā piezadzies arī pamatīgs pārgurums, taču kāds, pat ļoti traumatisks, negadījums kļuva par Irīnas ledlauzi atpakaļ pie savas būtības. "Pirms četriem gadiem paslīdēju uz ledus, nokritu un tik pamatīgi salauzu gūžas kaulu, ka pusgadu nācās veseļoties. Un šis periods daudz ko mainīja. Kamēr veseļojos, nāca atklāsme, ka nevar tā, – dzīvē tomēr jādara tas, par ko sirds priecājas. Interesanti, ka šis laiks pārklājās ar meitas interesi par vietējo talantu pulciņu, kurā bija dažādas ar modi saistītas lietas, tāpēc pamazām atsāku tērpu šūšanu. Sākot šūt vakarkleitas, avangarda tērpus, arvien skaidrāk atdzima sajūta – šī taču ir nodarbe, kuru tik ļoti mīlēju bērnībā, kuru biju aizmirsu 15 gadus! Veseļojoties no traumas, arvien skaidrāk sāku ievērot momentus, kuros dzīve mēģinājusi atgriezt pie "mana" ceļa. Tad nu ar prieku un visiem kruķiem lēkāju ap manekenu, liku drapējumus, šuvu un darbojos!"