Gūt prieku caur skumjām. Ieva un Kristīna par tikšanos ar nāves elpu

"Mēs neesam raduši runāt par nāvi. Tas ir jāmaina, ir jāsāk runāt. Mēs visi mirsim, mūsu radinieki mirs, un jautājums ir par to, ko tu, es, mēs visi kopā varam darīt lietas labā. Ja tas nav altruistisku nodomu dēļ, kaut vai egoistiski padomā par mirkli, kad tu pats mirsi. Kādu tu to vēlētos piedzīvot?" pārdomās dalās Ieva Gorkša. Viņa ir cilvēks, kas palīdzējusi piepildīt vairāku cilvēku pēdējās vēlmes. Kaut vai tik vienkāršu lietu, kā pabūt ārpus slimības gultas un dažas stundas svaigā gaisā pavadīt kopā ar saviem tuviniekiem. Šķietami niecīga lieta, bet ir situācijas, kad mirstoša cilvēka vēlēšanos tuvinieki bez palīdzības piepildīt nevar.

Nodibinājums "Hospiss LV" par pilotprojektu, sniedzot aprūpes palīdzību onkoloģijas pacientiem cieņpilnai aiziešanai, nupat saņēmis 2022. gada Eiropas Pilsoņu balvu. Taču šajā sistēmā, ko uz brīvprātības principiem būvē vairākas jaudīgas sievietes, tiek īstenoti arī dažādi mazāki projekti. Viens no tiem ir piepildīta vēlēšanās, īsi pirms cilvēks dosies mūžības ceļos. Kāds pēdējo reizi vēlas redzēt jūru, kāds apēst saldējumu vai kārtīgi novannoties. Citam ļoti pietrūkst sarunas vai vēja šalts un saules acīs. Ja vien tas ir iespējams, vēlēšanos piepilda – "Hospiss LV" brīvprātīgie.

Par to arī šajā stāstā – šī mazā projekta vadītāja Ieva Gorkša skaidros, kādēļ tas ir tik svarīgi un ko viņai pašai nozīmē visai tuvu saskarties ar neglābjami slimo pacientu tuvojošos nāvi, bet Kristīna Reinberga dalīsies pieredzē, kā kopā ar ģimeni un draugiem sešus gadus aprūpējusi savu vīru, kurš mira vien 35 gadu vecumā no limfomas. Pēc četru gadu sērošanas, situācijas pilnīgas pieņemšanas arī viņa ir iesaistījusies "Hospiss LV" brīvprātīgo darbā, jo zina, cik būtiski ir visai sabiedrībai kopā domāt par to, kā izveidot sistēmu, lai cilvēks varētu nomirt mierīgos apstākļos, tuvinieku lokā. Sarunas par nāvi mūsu sabiedrībā līdz šim bijušas diezgan liela tabu tēma, bet abas sievietes nebaidās par to runāt un mudina arī citus darīt tāpat, jo mēs visi reiz aiziesim no šīs zemes. Kādos apstākļos tu vēlētos sagaidīt savu pēdējo mūža stundu, minūti un sekundi? Uzdod sev kaut vai tik egoistisku jautājumu... Varbūt tieši tad sapratīsi, cik jēgpilna ir "Hospiss LV" izveide.

Ienest mazu kripatiņu prieka drūma noskaņojuma telpā

Veselie ik dienu skrien, dara savas lietas, mazas ķibeles nereti uztver kā pasaules lielāko traģēdiju, bet pat nenojauš, kāda aura ir vietās, kur savu pēdējo mūža dienu gaida neārstējami slims cilvēks. Latvijā visbiežāk cilvēki nomirst slimnīcā, īpaši onkoloģijas pacienti. Un tas tādēļ, ka ārpus tās ir teju neiespējami nodrošināt cilvēkam tādu aprūpi, lai viņš no dzīves šķirtos bez sāpēm. "Hospiss LV" pērn sāka īstenot pilotprojektu, kam naudu piešķīra valsts, nodrošinot zināmam skaitam cilvēku šādu aprūpi Hospisa mājā