Šajos gadījumos varam runāt par dzīvesspēku. Kas tas ir un kā to spēcināt? Tas ir viens no jautājumiem, uz kuriem tiek atbildēts grāmatā "Attīstības psiholoģija. Cilvēka attīstība visas dzīves garumā". Tajā arī atspoguļots minētais pētījums. Grāmatas autores ir Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesores Sandra Sebre un Anika Miltuze. Grāmatā vienotā stāstā ir integrētas klasiskās un mūsdienu attīstības teorijas, pasaulē un Latvijā veiktu pētījumu atziņas un to praktiskā pielietojamība dažādu attīstības grūtību gadījumā.
Ar izdevniecības "Zvaigzne" atļauju publicējam fragmentu no grāmatas.
Lai apzīmētu īpašību kopumu, kas piemīt indivīdiem, kuri spējuši izrauties no riska faktoru piesātinātas apkārtējās vides, attīstības psiholoģijas zinātniece Emija Vernere (Emmy E. Werner, 1929–2017) lietoja jēdzienu "resilience" (Werner, 1982); latviski to pieņemts tulkot kā dzīvesspēks.
Gan tikko aprakstītajā, gan citos dzīvesspēka pētījumos pētnieki ir identificējuši un salīdzinājuši cilvēka attīstības riska faktorus, kas var veicināt nelabvēlīgu attīstību, kā arī aizsargājošos faktorus, kas sekmē pozitīvu adaptāciju. Jo vairāk ir riska faktoru, kuri pārklājas un cits citu pastiprina, jo lielāks ir risks, ka, indivīdam augot, radīsies dažādu veidu sociālas vai emocionālas problēmas. Taču riska faktoriem pretdarbojas aizsargājošie faktori, kuri palīdz bērnam vai pieaugušajam pārvarēt grūtības un pozitīvi iesaistīties skolas un darba vidē.
Mūsdienās psiholoģijas zinātnieki arvien vairāk uzmanības pievērš tieši aizsargājošajiem, dzīvesspēku veicinošajiem apstākļiem. Daži psihologi pārslēgšanos no negativitātes uz pozitīvā meklēšanu dzīves trajektorijā dēvē par "dzīvesspēka revolūciju", izvirzot to kā jaunu paradigmu psiholoģijas zinātnes pētniecībā. Viņu skatījumā pozitīvo aspektu meklēšana ir praktiski pielietojama metode, kas palīdz risināt problēmas gan indivīda, gan plašākas sabiedrības līmenī (Leadbeater et al., 2005).
Balstoties uz Verneres dzīvesspēka pētījuma rezultātiem, riska un aizsargājošos faktorus var aplūkot trīs līmeņos:
- indivīda īpašības – temperaments, personības īpašības, saskarmes spējas, problēmu risināšanas prasmes, emocionālais intelekts (spēja izprast savas un citu emocijas), kognitīvās spējas, sekmes skolā, pašnovērtējums un pašefektivitāte, mērķtiecība u.c.;
- ģimenes raksturojums – saliedētība, pozitīvas attiecības un pozitīvas bērnu audzināšanas metodes vai arī konflikti, vardarbība, nabadzība un vecāku psiholoģiskās/psihiatriskās problēmas u.c.;
- ārpusģimenes apstākļi un sociālā atbalsta pieejamība – radi un draugi, skolotāji, interešu pulciņu vadītāji un citi, kuri vai nu veicina, vai kavē attīstību, sabiedrības iecietība/neiecietība pret dažādību u.c.
Mūsdienu psiholoģijā jēdzienam "dzīvesspēks" piemīt divas nedaudz atšķirīgas nozīmes. Pirmām kārtām dzīvesspēks apzīmē spēju izrauties no smagiem materiāliem, sociāliem un/vai psiholoģiskiem apstākļiem un turpmāko dzīves gaitu virzīt ar konstruktīvu darbību, vērstu uz pozitīviem mērķiem. Bet vienlaikus jēdziens "dzīvesspēks" ir piemērojams arī situācijai, kad labvēlīgu dzīves ritējumu pārtraukusi trauma, tomēr indivīds spēj atgūties pēc šīs traumas (Masten, 2001).
Pētījumi par dzīvesspēku ir veikti arī Latvijā. Līga Sovere (2010) pētījumā ar pieaugušajiem, kuri nesen zaudējuši kādu tuvu cilvēku, konstatēja, ka dzīvesspēku veicinošs faktors ir pozitīvas attiecības ģimenē jau kopš bērnības gadiem, kad savstarpējā mijiedarbībā veidojas uzticēšanās un drošības izjūta. Iveta Krūmiņa ir pētījusi bērnus, kuriem viens vai abi vecāki aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Pētījuma rezultāti apliecināja, ka tiem bērniem, kuri labāk spēj adaptēties jaunajā dzīves situācijā, palīdz vairāki aizsargājoši faktori, kas veicina dzīvesspēku, – pozitīvas attiecības ar vecvecākiem, klasesbiedriem un skolotājiem, ārpusskolas nodarbošanās, kas sekmē pašefektivitātes izjūtu, kā arī talants vai spējas dažādās jomās, tostarp saskarsmes un komunikācijas jomā (Sebre un Krūmiņa, 2012). Nozīmīgu ieguldījumu dzīvesspēka pētniecībā Latvijā ir veikusi LU profesore Guna Svence, kuras monogrāfijā "Dzīvesspēka kategorija pozitīvās psiholoģijas skatījumā" apkopoti vairāki pētījumi par dzīvesspēka saistību ar psiholoģisko labizjūtu, pašcieņu, viedumu un garīgajām praksēm (Svence, 2016).
Analizējot spēju ne vien atgūties pēc piedzīvotas traumas, bet kļūt psiholoģiski vēl stiprākam, psiholoģijas pētnieki ir izvirzījuši jēdzienu pēctraumas izaugsme (angl. posttraumatic growth; Tedeschi & Calhoun, 1995). Ar to tiek apzīmēti gadījumi, kad cilvēks pēc traumatiska pārdzīvojuma vai stresa pilnu dzīves apstākļu pārvarēšanas spēj sasniegt vēl augstāku psiholoģiskās labklājības līmeni nekā pirms traumas un izteiktāk novērtēt pozitīvo savā dzīvē. Traumas pārvarēšana ir palīdzējusi indivīdam mobilizēt jaunus spēkus un iekšējus resursus. Arī bērnu psiholoģijas pētnieki, piemēram Kerola Dveka (Carol Dweck) no Stenforda Universitātes, ir novērojuši, ka bērni mācās no grūtībām, turklāt daži pat īpaši atplaukst, saskaroties ar izaicinājumiem (Dweck, 2007).
Jāpiebilst, ka sākotnēji zinātnieki jēdzienu "dzīvesspēks" lietoja, lai apzīmētu ilgstošu vai stabilu personības īpašību, turpretī mūsdienās dzīvesspēks biežāk tiek skatīts kā dinamisks process, kas zināmās robežās mainās atbilstoši situācijai. Viens un tas pats cilvēks dažkārt var uzrādīt lielāku ievainojamību un nevarību adaptīvi funkcionēt noteiktās stresa situācijās, bet citos gadījumos apliecināt dzīvesspēku ar kompetentām problēmu risināšanas spējām (Cummings, Davies & Campbell, 2000).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
