Foto: Shutterstock
Ja arī tev kādreiz bijusi sajūta, ka vēderā "ieaudzis" stresa kamols, varam tevi nomierināt – tāds neesi vienīgais. Kāds teiks, ka tā ir daļa no uz panākumiem un izdošanos vērtas profesionālās dzīves, lai gan patiesībā aiz tās nereti slēpjas ikdienā uzkrātā trauksme. Un norma tā nav, jo šis dzīves ceļa virziens noteikti neizvedīs uz harmonijas taciņas.

Klīniskā psiholoģe Taniša Reindžere portālam "Huffington Post" sacījusi, ka trauksmes kodolā vienmēr būs atrodamas bailes – ņemot vērā, ka trauksme bieži tiek saistīta ar nākotnes notikumiem, tās pamatā ir bailes no potenciālas neizdošanās. "Tu nevari to nosaukt vārdā. Tu pat īsti nezini, kas tas varētu būt. Taču ir pilnībā skaidrs, ka nākotnes notikums visu sagriezīs kājām gaisā."

Vai cilvēks, kurš pēc dabas ir perfekcionists un kurš tiecas pēc pilnības, patiesībā piedzīvo ļoti izteiktu trauksmi? Vai par to liecina arī vēlme visiem izdabāt un prokrastinācija? Lūk, kas par šo tematu sakāms ekspertiem!

Perfekcionisms

Ņemot vērā, ka augstu gaidu uzstādīšana pret sevi un citiem kolēģiem tiek uzskatīta par labu īpašību, viena no populārākajām atbildēm darba intervijās, kandidātiem nosaucot savus trūkumus, ir saistīta ar perfekciju, t.i., reizēm pārmērīgu koncentrēšanos uz maksimāli izcilāko rezultātu. Taču psiholoģe Nikija Lačerza atklāj, ka īpašībai var būt saistība arī ar trauksmi un bailēm.

"Šis ir stāsts par kontroli – tās turēšanu savās rokās vai arī nodošanu citiem, ja pats to nevēlēsies," viņa skaidrojusi. "Liels projekts, kuram vajadzētu būt visas komandas kopdarbam, ātri vien ar šo cilvēku var pārtapt individuālajā darbā. Un tikai tāpēc, ka visam ir jānotiek tieši tā, kā viņi to iecerējuši – jo tikai šis piegājiens uzskatāms par labāko."

Realitātē šī pieeja, cenšoties sasniegt neadekvāti uzstādītus standartus, novedīs pie kolektīvas neveiksmes. Lačerza arī uzsver, ka perfekcionistiem "iekodēta" dedzīga savas nostājas aizstāvēšana, kas ļoti spilgti izpaudīsies, trešajai personai (arī priekšniekam) cenšoties ļoti konstruktīvi notiekošo komentēt. "Patiesībā daudziem indivīdiem ar šādām īpašībām ir zems pašvērtējums vai ļoti spēcīgas bailes no neizdošanās. Viņi par visām varītēm cenšas neizgāzties, un, viņuprāt, vienīgais veids, kā to paveikt, ir būt perfektiem. Tas ir pat nedaudz ironiski, jo perfekciju sasniegt ir neiespējami, attiecīgi – viņi to nekad neaizsniegs."

Vēlme visiem izpatikt

"Vai uzņemsies novadīt šo projektu? Protams! Varbūt vari pārņemt arī šos darba pienākumus? Nav problēmu! Vai izdarīsi šo darbiņu līdz rīdienai? Kāda runa!" Un šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl… Nenoliedzami, ikviens darba devējs būs priecīgs pieņemt komandā cilvēku, kurš ir gatavs palīdzēt vienmēr un visur, taču pienāk brīdis, kad šī palīdzība visiem iesaistītajiem nodara vairāk ļauna nekā laba.

Piekrītot pienākumiem, kas sniedzas pāri enerģijas un laika rezervēm, pēc iespējas ātrāk svarīgi saprast, ka darbam sevis ziedo pārāk daudz. Psihoterapeite Šenona Garsija uzsver, ka arī šī ir trauksmes forma, jo ietver ļoti izteiktas bailes par to, kā citi tevi uztvers, ko par tevi padomās un teiks. Vai kolēģis ļoti ņems pie sirds, ka atteici palīdzību? Vai viņš to izstāstīs arī citiem, izbazūnējot, cik liels egoists esi? Garsija norāda, ka trauksme virza uz ļoti izteiktu vēlmi citiem izpatikt, tādējādi aizmirstot par individuālajām robežām un savu labsajūtu.

Prokrastinācija

Arī tiem, kuri darbu sauc par absolūtu sapņa piepildījumu, ne visi pienākumi, uzdevumi un projekti ir vienlīdz sirdij tīkami. Šādos gadījumos, baiļu vadīts, cilvēks var centies ķeršanos pie netīkamā darba pēc iespējas novilcināt, lai gan labākais, ko savā labā iespējams darīt, ir saprast, no kurienes šīs bailes radušās.

"Ja konstatē, ka darbā ļoti mērķtiecīgi centies izvairīties no konkrētiem cilvēkiem, vietām vai pienākumiem, iespējams, trauksme ņēmusi virsroku," teic Garsija. "Iespējams, tu izvairies ieturēt pusdienas koplietošanas virtuvē, jo šāda veida sociāls kontakts veicina trauksmainību. Tu vari arī izvairīties no konkrēta cilvēka, kuram ļoti tīk daudz runāt, jo baidies no neveiklās situācijas. Vai vēl sliktāk – nerunā ar savu priekšnieku par problēmām darbā vai izvairies no sarunām par pienākumu maiņu, jo šāda tipa intervijas liek justies neērti."

Realitātē gan izvairīšanās no grūtām sarunām vai termiņu vilkšana garumā mūsos mītošajai trauksmei ir kā saldais ēdiens. "Pacientiem vienmēr saku, ka izvairīšanās tikai pabaro trauksmi. Tas ir pagaidu risinājums, kas ilgtermiņā situāciju parada sliktāku," tā Garsija.

Ja šajā stāstā atpazīsti sevi, Reindžere iesaka "sāpīgo lielumu" sadalīt mazākās vienībās, attiecīgi – viss darbs nav jāizdara uzreiz un vienā dienā. Šādā veidā cilvēks pamazām saprot, ka uzdevums nebija nemaz tik nepaceļams, secinot – visu vienkārši nevar paveikt vienā rāvienā un reizē.

Mikromenedžments

Trauksmes sakarā jāmin arī mikromenedžemts, ar ko tiek saprasta pārmērīga vēlme kontrolēt. Šeit var vilkt paralēles ar perfekcionistiem, jo arī šiem cilvēkiem raksturīga vajadzība pārzināt katru mazāko detaļu – arī tad, ja citiem tas nav pa prātam vai šķiet pilnībā lieki. Cilvēku grupa, kas pārstāv mikromenedžmentu, vienmēr grib būt galvenie, taču – ne tikai noteicēji, bet arī darītāji, jo dzīvo pēc pārliecības: "Ja es to neizdarīšu, neviens to neizdarīs vai arī paveiks ļoti slikti. Un tas man atspēlēsies."

Reindžere uzsver, ka šāds īpašību kopums daudziem indivīdiem nāk no bērnības, kā piemēru minot tos, kuriem jau agrā vecumā nācies uzņemties rūpes par kādu darbu vai cilvēku. Citiem vārdiem sakot, tajā laikā viņiem bija daudz pienākumu, bet maz varas. "Un, ja kaut kas nogāja greizi, tā vienmēr bija tava vaina. Uzaugot šādā vidē, netiek pieļauta pat vismazākā varbūtība kaut kam noiet greizi. Tā vietā tiek pārņemta vadība, lai gan iekšēji ir ārkārtīgi lielas bailes par notiekošo. Pieaugušā vecumā to var neatpazīt, taču tas tiešām notiek."

Vienmēr aizņemts!

Ja ļoti mērķtiecīgi un regulāri plāno tikšanās reizes ar kolēģiem ārpus darba, lai būtu lietas kursā par visu, kas viņu dzīvēs notiek, iemantojot labākā kolēģa statusu, apstājies uz mirkli. Šajā brīdī noteikti vērts saprast, no kurienes radusies vēlme tik ļoti "ielīst" citu cilvēku privātajās dzīvēs, jo psihoterapeite Reindžere ļoti uzkrītošus centienus meklēt sociālu kontaktu skaidro ar bailēm tikt izolētām un nepieņemtam.

Speciāliste šo cilvēku loģiku ataino ar šādu frāzi – "Ja tev ir labi, arī man ir labi", uzsverot, ka šie indivīdi, iespējams, auguši vidē, kur mīlestību nācies nopelnīt. Ar šo domu viņi turpina dzīvot arī pieaugušo vecumā, uzskatot, ka cilvēki kādu neizolē no savas dzīves tikai pie scenārija, kurā paši gūst sev kādu labumu. "Šiem indivīdiem ir ļoti svarīgi redzēt un saprast, ka, arī nedarot neko īpašu, cilvēki gribēs ar viņiem būt kopā un spēs viņus cienīt."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!