Super tievums atgriežas modē – vai līdz ar to arī ēšanas traucējumi?

Jau sen bija aizmirsts par 1990. gadu "heroīna šiku" un ar anoreksiju sirgstošajām modelēm, tomēr, izrādās, ka arī šajā jautājumā modē viss mainās un atkal atgriežas. Žurnālistus un ekspertus visā pasaulē satrauc jaunā tendence – modes skatēs arvien retāk var novērot vidējā un lielā izmēra modeles, kamēr dominanci pārņem super tievums (ja gribat – kārnums). Vai tas nozīmē, ka atkal sagaidāms ēšanas problēmu bums, vai arī tas nemaz nebija beidzies?

Pēdējos gados modes skatēs valdīja absolūta ķermeņa formu un ādas krāsu daudzveidība – šķita, ir noticis brīnums. Daudzi pat sāka runāt, ka modes industrija gatava pārmaiņām un vairs neuzņemsies diktatores lomu, kas ar stingru skatienu caururbj visus, kas kaut nedaudz neatbilst noteiktajiem standartiem. Un standarti bija nežēlīgi. Laika periodā no 1990. gadiem līdz pat 2000. gadu sākumam supermodeles bija tik tievas, ka burtiski spīdēja cauri. Angļu valodā rakstošie mediji viņas dēvēja par "plānām kā vafeles". Un ne jau beļģu vafeles, bet tās, kuras ir plānākas par plānu.

Taču pārmaiņām bija jānotiek arī stingri reglamentētajā augstās modes pasaulē, kur ilgu laiku dominēja 30. sieviešu apģērbu izmērs. Amerikāņu izmēru tabulā tas nozīmē 0. izmēru (!). Un, noskatoties uz tik tievām modelēm, kuras turklāt, dažādu vielu apreibinātas, regulāri nokļuva dzeltenās preses uzmanības centrā, izauga vesela sieviešu paaudze. Domājot, ka skaistuma ideāls ir izdaudzinātais 90-60-90. Dzenoties pakaļ teju nesasniedzamajiem parametriem, plašumā vērsās arī ēšanas traucējumi, par ko modes industrija ne vienu vien reizi tika kritizēta.

Paralēli pieaugošajām ēšanas traucējumu problēmām sāka attīstīties arī ķermeņa pozitīvisma kustība, kuras mērķis bija lauzt stigmatizējošos skaistuma ideālus un uzsvērt, ka galvenais ir personība un veselība, nevis skaitlis, ko rāda svari. Un nevajadzēja paiet ilgam laikam, lai slavenāko modes namu skatēs uz "mēles" sāktu kāpt arī vidējo un lielo izmēru modeles.