Šauti no lielgabala un ietriekti Mēnesī. Kāpēc zinātne dara pāri ūdens lācīšiem

Šie nelielie, ar neapbruņotu aci gandrīz nesaskatāmie dzīvnieki ir bijuši sasaldēti temperatūrā, kas tuvojas absolūtajai nullei. Tie bijuši pakļauti ilgstošam karstumam, uzturvielu trūkumam. Ļoti zemam un ļoti augstam spiedienam. Tie pat ir vairākas dienas pabijuši atklātā kosmosā bez aizsardzības, nogādāti uz Mēness un bliezti ārā no lielgabala. Un bieži vien tie ir izdzīvojuši. Ūdens lācīši jeb sūnu sivēni – un gan jau ir vēl kāds piemīlīgs veids, kā dēvē aptuveni 0,5 līdz 1,5 milimetrus lielos gauskājus, – ne bez pamata izpelnījušies pasaulē sīkstāko dzīvo būtņu reputāciju. Taču kāpēc zinātnieki tos pakļauj tik ekstrēmiem un bieži vardarbīgiem izmēģinājumiem? Tikai lai pašmērķīgi pārbaudītu to izturības robežas? Ne gluži – šiem eksperimentiem ir arī praktiski mērķi, jo īpaši arī pandēmiju kontekstā.

Taču kāpēc zinātnieki tos pakļauj tik ekstrēmiem un bieži vardarbīgiem izmēģinājumiem? Tikai lai pašmērķīgi pārbaudītu to izturības robežas? Ne gluži – šiem eksperimentiem ir arī praktiski mērķi, jo īpaši arī pandēmiju kontekstā.

Pārdzīvotu pat pasaules galu

Organismus, kas īpaši pielāgojušies dzīvei skarbos apstākļos un lieliski jūtas tur, kur citi organismi ietu bojā, mēdz dēvēt par ekstremofiliem. Piemēram, baktērijas, kas mīt geizeros vai ārkārtīgi sausās vietās. Taču ūdens lācīši, kaut spējīgi izturēt apstākļus, kuros cilvēks un vairums citu dzīvu būtņu ietu bojā, dažu ieskatā, gluži nav uzskatāmi par ekstremofiliem. Ūdens lācīši ir nevis speciāli pielāgojušies dzīvei specifiskos, skarbos apstākļos, kur jūtas vislabāk, bet gan vienkārši spēj tos izturēt labāk nekā daudzas citas dzīvās būtnes. Tiesa, jo ilgāks laiks tiek pavadīts nelabvēlīgā vidē, jo vairāk sarūk to izredzes izdzīvot.

Ūdens lācīši nav vienīgās būtnes, kas spēj izmantot kriptobiozi, taču ir vieni no labākajiem piemēriem.