Pētnieki laboratorijās reizēm ņemas ar vielām un matērijām, kuras ir tik retas un dārgas, ka visi dārgmetāli un dārgakmeņi salīdzinājumā maksā vien grašus. Varētu domāt, ka visdārgākais materiāls ir daudzmiljonu un pat miljardu vērtās kosmosa misijās iegūtie asteroīdu paraugi. Taču tā gluži nav. Arizonas Universitātes astronomijas profesors Kriss Implijs vietnē "The Conversation" uzskaitījis vairākus superdārgus materiālus.

Sāksim ar pieminētajiem asteroīdiem. Nupat pirmo posmu noslēdza NASA misija "OSIRIS-REx", tuksnesī piezemējoties kapsulai ar asteroīda "Bennu" paraugiem. Zonde gan savu darbu vēl nav beigusi un pēc kapsulas atgādāšanas šurp turpina ceļu kosmosa tālēs. Nākamais mērķis – asteroīds "Apophis", kuru zonde sasniegs 2029. gadā.

Cik tad izmaksāja paraugi no "Bennu"? Un šeit varam ņemt vērā tikai "Bennu", jo no "Apophis" paraugus uz Zemes nav plānots nogādāt. Sākotnēji misijas izmaksas bija ap 800 miljoniem ASV dolāru. Taču rādās, ka tās beigās sasniegs nepilnus 1,2 miljardus.

Bez šaubām, arī "Apophis" izpēte ir būtiska misijas sastāvdaļa, taču pats galvenais tomēr bija paraugu iegūšana no asteroīda "Bennu", tāpēc šoreiz var atļauties tik strikti nenodalīt izmaksas misijas pirmajai un otrajai fāzei. Vienkārši pieņemsim, ka visas kopējās izmaksas ir veltītas vērtīgo "Bennu" putekļu atgādāšanai uz Zemes. Taču pašlaik vēl precīzi nevar pateikt, cik gramu savākts – NASA inženieri saskārušies ar tehniskām ķibelēm, mēģinot atvērt paraugu tvertni.

Aptuvenas aplēses liecina, ka kopā tie varētu būt apmēram 250 grami. Tātad viens grams izmaksā ap 4,7 miljoniem dolāru. Tas ir desmitiem tūkstošus reižu vairāk nekā vidējā zelta cena par gramu.

Ja šī summa šķiet "kosmiska", tad ko teikt par "Apollo" misijām? Atkal jau – aprēķinu vienkāršošanas dēļ šoreiz neņemsim vērā to, ka būtiska daļa "Apollo" programmas izmaksu nebija tieši saistītas ar paraugu iegūšanu, bet sniedza milzu atdevi citā veidā – jaunās tehnoloģijās, pieredzē un zināšanās. Ņemot vērā inflāciju, "Apollo" izmaksas lēšamas ap 257 miljardu dolāru apmērā. Tādējādi viens grams "Apollo" laikā savākto Mēness paraugu izmaksātu ap 19 miljoniem.

NASA nākamajā desmitgadē plāno iegūt pirmos svaigos paraugus arī no Marsa. Jau šobrīd rovers "Perseverance" šiverē pa sarkano planētu un ik pa laikam veic kādu urbumu, speciālās kapsulās drošā vietā noglabājot Marsa paraugus vēlākai atvešanai atpakaļ uz Zemi.

Pieņemot ideālo scenāriju, ka atpakaļ sekmīgi tiek visas 30 paraugu kapsulas jeb 450 grami materiāla, viens grams izmaksātu apmēram 24 miljonus dolāru. Piecreiz vairāk nekā asteroīda "Bennu" paraugi.

Kriss Implijs gan atgādina, ka daudzi kosmosa akmeņi ir par brīvu. Tie, protams, ir meteorīti. Tiesa, tos nevar 1:1 salīdzināt ar paraugiem no "Bennu". Uz Zemes reiz nokritušie meteorīti ir gadiem, gadsimtiem un gadu tūkstošiem ilgi mijiedarbojušies ar Zemes artmosfēru un vidi. Tie nebūt nav "svaigs" asteroīda vai planētas analīžu paraugs. Ja paveicas, tad pie neliela meteorīta gabaliņa interneta izsolēs var tikt arī par dažiem desmitiem dolāru (jeb dažiem dolāriem gramā). Dārgāki būs tie, kuriem ir apstiprināta izcelsme – no Mēness vai Marsa. Šādu meteorītu fragmenti maksās pāris simtus dolāru gramā, ja tie ir no Mēness, vai apmēram 400 dolārus gramā, ja tie nāk no Marsa.

Bet kā ar elementiem, kuri uzskaitīti periodiskajā tabulā? Daļa to nemaksā pat centu gramā. Daļa, piemēram, populārākie dārgmetāli sudrabs un zelts maksā attiecīgi apmēram 15 un 70 dolārus gramā. Tomēr tādi reti materiāli, kurus dabā faktiski nesastapt un kurus iespējams radīt tikai laboratorijā ļoti nelielos daudzumos, pārsit pat visdārgāko kosmosa akmeni.
Piemēram, radioaktīvais polonijs-209 maksā apmēram 49 miljardus (jā, miljardus, nevis miljonus!) gramā.
Bet nu pie rekordista, kas "salauzīs" smadzenes – tā ir antimatērija, ko ļoti, ļoti mazos daudzumos spējuši radīt zinātnieki Eiropas Kodolpētniecības centrā (CERN).

Kriss Implijs norāda, ka CERN daļiņu paātrinātājā iespējams minūtē radīt 10 miljonus antiprotonu. "Tas izklausās daudz, taču šādā tempā vajadzētu miljardiem gadu un kvintiljonu dolāru, lai saražotu vienu gramu," skaidro astronoms. Un nav arī tā, ka antimatēriju varētu paņemt un ielikt mēģenē, pat ja mums tās būtu pietiekamā daudzumā. Mijiedarbībā ar parasto vielu notiek anihilācija – antimatērijas daļiņu un parasto daļiņu masa pārvēršas enerģijā. Krāj, cik ilgi gribi, bet pie grama antimatērijas netiksi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!