Mēs zinām, ka cilvēki mēdz mānīties un izlikties, lai panāktu sev vēlamo. Gan paši reizēm to esam darījuši, gan bijuši apmānīto pusē. Taču kā ar dzīvniekiem? Vai tiem piemīt spēja izlikties un tēlot, lai kaut ko no mums izdabūtu? To mēģina noskaidrot populārzinātniskais žurnāls "Discover Magazine".

Tie, kas būs lasījuši stāstus par baronu Minhauzenu, jau sapratīs, uz kuru pusi pūš vējš. Grāmatā par barona piedzīvojumiem apkopoti fantastiski melu stāsti par viņa it kā piedzīvoto. Barona kā nelabojama meļa slava ir devusi savu artavu arī medicīnā, kur par Minhauzena sindromu dēvē noteiktus psihiska rakstura traucējumus. Tie, kam ir Minhauzena sindroms, mēdz stipri pārspīlēt slimības simptomus vai vispār simulēt saslimšanu nolūkā izpelnīties uzmanību un līdzjūtību.

Šo sindromu cilvēkiem diagnosticēt nav viegli – vispirms jāizslēdz virkne citu varbūtību. Ja nu cilvēkam tiešām ir kāda no kaitēm? Sistemātiski viens pēc otra jāpārbauda visi varianti. Lai vai kā, ir dažas pazīmes, pēc kurām var vadīties. Tās, protams, nav nekļūdīgs rādītājs, un katrs gadījums jāizvērtē individuāli. Taču – cilvēkiem ar Minhauzena sindromu parasti ir tendence mānīties par savu slimības vēsturi, tostarp arī sarunās ar ārstiem. Ja pacienta stāstītais nesakrīt ar datiem, tad jājautā, kāpēc pacients melojis.

Minhauzena sindroma pacientiem arī ir tendence "dzīvot" slimnīcās vai medicīnas iestādēs – uzstāt, ka nepieciešama ārstēšana, kaut ilgstoši nekas nemainās un pacients aizvien apgavo, ka ir slims. To mēdz pavadīt arī slimības simptomu izdomāšana vai pat speciāla izraisīšana, proti, kaitējot pašam sev.

Šis sindroms cilvēku vidū nav ļoti izplatīts. Bet kā ar dzīvniekiem? Parasti cilvēki par savu suni un dzīvniekiem vispār uzskata, ka tie ir patiesi un vienmēr uzticami, bez slēptiem motīviem. Dažas pazīmes gan liecina, ka arī mājdzīvniekus var skart kas līdzīgs Minhauzena sindromam.

Viens no zinātniekiem, kas pēta Minhauzena sindroma iespējamās izpausmes mājdzīvniekos, ir Alabamas Universitātes psihiatrijas profesors Marks Feldmans. Saprotams, ka dzīvnieku motīvu pētīšana reizēm ir daudz grūtāka. Mēs ar tiem nespējam komunicēt verbāli, tāpēc bieži vien pieņemam, ka ir tieši tā un ne citādāk.

Mēs uzskatām par savu atbildību rūpēties par dzīvniekiem – nodrošināt ar visu nepieciešamo ikdienā, kā arī aprūpēt dzīvnieku tad, ja tas ir slims. Taču vai vienmēr slims dzīvnieks tiešām ir slims? Feldmana pētījumi liecina, ka arī mājdzīvnieki prot simulēt. Piemēram, pietēlot klibošanu vai pat speciāli klepot, lai saņemtu papildu uzmanību. Piemēram, šajā video redzama kaķene, kas meistarīgi notēlo ievainojumu, lai tiktu iekšā mājā. Kā noprotams no sarunas, saimnieki šo aktierspēles paraugdemonstrējumu bija pieredzējuši jau iepriekš.

Vai arī kaķis šajā video, kas līdzīgi simulē ievainojumu, lai piesaistītu saimnieces uzmanību.

Tātad ir ne viens vien pierādījums, ka simulēt dzīvnieki prot. Lielais jautājums ir – kādi ir viņu patiesie nodomi un motīvi? Vai šī rīcība ir pelnījusi apzīmējumu "Minhauzena sindroms"? Feldmans uzskata, ka dzīvnieki, šķiet, tiešām saprot, ka šis ir labs veids uzmanības mobilizēšanai.

Veikts arī eksperimentāls pētījums, iesaistot 12 veselus kaķus un 20 kaķus, kuri cieš no urīnpūšļa iekaisuma. Tā gaitā veterinārijas speciālisti izvērtēja katra kaķa individuālo veselības stāvokli – cik bieži dzīvnieki vemj, dzīvnieku ēšanas paradumus un to, cik bieži dzīvnieki dodas uz kastīti vai tieši izvairās no dabisko vajadzību nokārtošanas, jo tas sagādā sāpes.

Pirmajās nedēļās, novērojot dzīvniekus, abu grupu kaķi – gan veselie, gan slimie – minimāli izrādīja slimības simptomus. Kad pētnieki sāka mainīt kaķu rutīnu, piemēram, barošanas laikus, simptomi pēkšņi pastiprinājās. Zīmīgi, ka arī veselo kaķu grupā. Pētījuma autori spekulēja, ka tādējādi dzīvnieki signalizējot par savu neapmierinātību ar jaunajām izmaiņām. Te gan prasās šādu eksperimentu atkārtojums, lai pārliecinātos, ka šādas uzvedības izmaiņas novērojamas atkal un atkal.

Vēl viena lieta, uz ko uzmanību vērš žurnāls "Discover Magazine", ir pastarpinātais Minhauzena sindroms jeb dzīvnieki, kurus slimus padara to saimnieki. Ir dokumentēti gadījumi, kad notikusi vardarbība pret dzīvnieku, proti, saimnieki apzināti tiem darījuši pāri, lai pēc tam paši saņemtu līdzjūtību par cietušo dzīvnieku. Psiholoģiskie mehānismi, kas pamudina uz šādu rīcību, arī ir atsevišķu pētījumu vērts temats.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!