Kosmosa pētnieki netālu no Merkura ziemeļpola atklājuši ledājus, kas satur sāļus un kuros varētu būt piemēroti apstākļi ekstremofiliem – ļoti skarbos apstākļos dzīvotspējīgu organismu pastāvēšanai. Pētījumā analizēti dati no NASA "pensionētās" zondes "Messenger".
"Mūsu atklājums papildina citus nesenos pētījumus, ka uz Plutona ir slāpekļa ledāji, kas nozīmē, ka apledojums mūsu Saules sistēmā sastopams no tās karstākajām līdz aukstākajām robežām," norāda pētījuma galvenais autors Aleksis Rodrigess no Arizonas Planētu pētniecības institūta (PSI).
Šie Merkura ledāji, kas atklāti Raditladi un Eminesku krāteros, atšķiras no tiem, kādus zinām uz Zemes, norāda pētījuma autori. Tās ir sāļu plūsmas, kas atradās dziļi zem planētas virsmas un satur gaistošus savienojumus. Tās ir ķīmiskas vielas, kas viegli iztvaiko virspusē, piemēram, ūdens, oglekļa dioksīds un slāpeklis. "Mūsu modeļi apstiprina, ka šos ledājus, iespējams, radījušas sāļu plūsmas, un gaistošie savienojumi te saglabājušās vairāk nekā 1 miljardu gadu, "skaidro līdzautors Braiens Treviss.
Merkūrija dīvainie "sālsbergi" (pēc analoģijas ar Zemes aisbergiem) radušies asteroīdu triecienu rezultātā, kad planētas virspusē nonāca tās dziļākie slāņi. Tāpēc šie ledāji atklāti krāteros.
"Šis revolucionārais Merkura ledāju atklājums paplašina mūsu izpratni par vides parametriem, kas potenciāli var ļaut eksistēt dzīvībai, pievienojot būtisku dimensiju astrobioloģijas izpētei, kas attiecas uz Merkuram līdzīgu citplanētu iespējamo apdzīvojamību," viņš piebilst.
Zinātnieki norāda, ka arī uz Zemes sāļi veido dzīvībai labvēlīgus apstākļus ekstremālās vietās, piemēram, Atakamas tuksnesī. "Tas mums ļauj domā, ka Merkura pazemē var būt apgabali, kas dzīvības formām var būt daudz pieņemamāki nekā planētas skarbā virsma," saka Rodrigess. Atgādināsim, ka Merkurs atrodas divarpus reizes tuvāk Saulei nekā Zeme, un temperatūra dienas pusē uz planētas virsmas attiecīgi ir daudzkārt augstāka, sasniedzot pat 400 grādus. Nakts pusē gan atkal ir pamatīgi mīnusi.
Zinātnieku atklājums atrisinājis vēl vienu "mistēriju" – kāpēc dažos Merkura krāteros ir dīvainas bedres. Viņi uzskata, ka tās bija piepildītas ar gaistošajiem savienojumiem, ko asteroīda trieciens izmeta planētas virspusē, kur tie iztvaikoja.
Neatbildēts gan paliek jautājums par to, kā šie gaistošie savienojumi nonāca uz Saulei vistuvākās planētas. Novērojumi liecina, ka šīs vielas nogulsnējušās uz jau pilnībā izveidojušās planētas virsmas. Rodrigess pieļauj, ka tās varētu būt radušās pēc "Merkura pirmatnējās, karstās atmosfēras sabrukuma".
Pētījuma līdzautors Džefrijs Kargels savukārt pieļauj, ka uz Merkura pat bijuši ezeri vai arī "blīvs, sāļiem bagāts tvaiks" planētas jaunībā izplūdis no kāda vulkāna un tad iztvaikojis, atstājot aiz sevis sāļu nogulsnes.
Visādā ziņā visus savus noslēpumus Merkurs mums vēl nav atklājis. Viss pētījums lasāms izdevumā "The Planetary Science Journal".
Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
