Ūdens burbuļos, un ģeologiem būs iespēja reālā laikā vērot, kā veidojas jauni Zemes garozas slāņi okeāna dzelmē. Vienas diennakts laikā fiksētas 2000 zemestrīces 250 kilometrus no Vankūveras salas krastiem liecina par drīzumā gaidāmu izvirdumu, un zinātnieki ir patīkami satraukti.

Šī ir unikāla izdevība vērot procesus, kas nemaz tik bieži nenotiek, uzskata Džesijs Hačinsons, Viktorijas Universitātes iniciatīvas "Ocean Networks Canada" (ONC) pētnieks. 11. martā ONC savā "X" kontā paziņoja, ka vairākas dienas iepriekš, 5. martā, stundas laikā vienā apgabalā fiksētas 200 zemestrīces. Kopumā tās diennakts laikā fiksētas 2000 zemestrīces.

Konkrētais seismiski aktīvais apgabals nosaukts par "Endeavour" un ir daļa no jūras braucēja Huana de Fukas vārdā nosauktās vidusokeāna grēdas. Pretstatā subdukcijas zonām, kur viena litosfēras plātne paslīd zem otras, vidusokeāna grēdas ir tādi seismiski aktīvi reģioni, kam nav raksturīgas izteikti spēcīgas zemestrīces. Taču to var būt daudz. "Šī aktivitāte bija 10 reižu lielāka nekā ierasti," Kanādas raidorganizācijai CBC komentēja Hačinsons. Taču spēcīgākais grūdiens bija vien ar magnitūdu 4,1. Vairums bija ar magnitūdu 1 vai pat mazāk. Tas nozīmē, ka visus šos 2000 pazemes grūdienus neviens Vankūveras salas iedzīvotājs nejuta. Pirmkārt, tie bija 250 kilometru attālumā no krasta, otrkārt, dziļi zem ūdens. Tomēr tie par kaut ko brīdina. "Tas, kas notika aizvadītajā nedēļā, bija tiešām kas ārkārtējs, ja salīdzina ar pakāpenisku aktivitātes pieaugumu, ko novērojām iepriekš," nedēļu vēlāk okeāna gultnes "drebēšanu" raksturoja Martins Šervats, ONC pētnieks. Proti, tuvāko nedēļu, mēnešu vai gadu laikā "Endeavour" aktīvajā apgabalā gaidāms izvirdums, un no okeāna grēdas plaisām izplūdīs magma.

Arī šo notikumu, tāpat kā pazemes grūdienus, pamanīs vien zinātnieki. Pēdējie zemūdens izvirdumi šajā apgabalā notika laika posmā no 1999. līdz 2005. gadam. Tolaik gan ievāktie dati bija stipri ierobežoti – pētnieku rīcībā bija vien dzīlēs izvietoti seismometri, kas fiksēja grūdienu spēku. Taču nu tur ir daudz nopietnāks aprīkojums, kas ļaus ievākt datus reālajā laikā, kā arī mērīt temperatūras izmaiņas un ierakstīt skaņu, magmai laužoties brīvībā no dzīlēm.

Magma zem okeāna gultnes parasti ir ap 800 grādus pēc Celsija karsta. "No dzīlēm ūdenī izplūdīs gandrīz vai šķidra iežu masa, kas ūdenī ātri sacietēs un kļūs melna, bet karstuma ietekmē ūdens visapkārt burtiski burbuļos," bilst Šervats. Kanādas rietumu piekrastes iedzīvotājiem tas neko nemainīs, bet zinātniekiem tā ir iespēja vērot, kā veidojas jauna garoza vairāk nekā divu kilometru dziļumā. Šajā zonā Klusā okeāna plātne un Huana de Fukas plātne viena no otras attālinās, rezultātā veidojot garas lūzumu līnijas un vietas, kur garoza ir plānāka nekā blakus. Šajās vietās tad arī magma laužas augšup, izplūst un pēc sacietēšanas veido jaunu garozu okeāna dibenā.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!