Zobenvaļi jeb plēsoņdelfīni okeānā ir barības ķēdes pašā augšgalā. Tiem pretinieks varētu būt vienīgi cilvēks un cilvēka darbību rezultātā notiekošās izmaiņas okeānā. Šie jūras zīdītāji ir ne tikai izmanīgi un ārkārtīgi inteliģenti mednieki, bet piekopj arī dažādus savdabīgus un reizēm ļoti nežēlīgus paradumus, kurus turklāt māca cits citam. Vai cilvēku klātbūtne palīdz okeāna valdniekiem kļūt gudrākiem un apgūt jaunus trikus? Un vai tas mums kādreiz var atspēlēties?

Zobenvaļi ir fascinējoši dzīvnieki. Tie veido cieši saistītas sociālās grupas, un katrai no tām ir ne tikai savi medību paradumi un iecienītākā maltīte, bet pat tādi paradumi, ko mēs varētu nodēvēt par konkrētās grupas kultūru. Taču reizēm zobenvaļi ir visai neželīgi, turklāt šķietami bez iemesla. Piemēram, viena populācija, kas mīt ūdeņos pie Britu Kolumbijas Kanādā un pie Vašingtonas un Oregonas štatiem, jau desmitgadēm ilgi apceļ cūkdelfīnus. Tam nav tiešas saistības ar pārtiku, jo konkrētā populācija pārtiek tikai no lašiem. Cūkdelfīnu bulings – mešana gaisā, satveršana zobos un vazāšana apkārt, dzenāšana un reizēm pat "nēsāšana" uz pieres, it kā delfīns būtu cepure, – nav priekšspēle maltītei. Šajā populācijā ir dokumentēti daudzi desmiti gadījumu, kad zobenvaļi dara pāri cūkdelfīniem, reizēm tos procesā arī nogalinot, bet neviens gadījums, kad tie būtu apēsti.

Tos nebiedē arī par sevi lielāki pretinieki. Un te nav runa par plēsējiem, kas parasti mums saistās ar šausmām zem ūdens – lielajām baltajām haizivīm. Tās zobenvaļiem nav cienīgs pretinieks. Taču 2019. gadā pirmo reizi dokumentēts gadījums, kad zobenvaļu bars nolēma pamieloties ar zilo vali, lielāko okeāna iemītnieku un lielāko zīdītāju pasaulē vispār. Vairākas stundas zobenvaļi "apstrādāja" vali, raujot gardākos gabalus ārā no miesas tā, it kā valis būtu peldošs zviedru galds, pirms dzīvnieks nomira. Zīmīgi, ka zobenvaļiem, gluži kā cilvēkiem, ir īpaši našķi, ko tie iecienījuši. Šajā gadījumā fiksēts, ka plēsoņa mērķtiecīgi iebāzis galvu vaļa mutē un izrāvis tam mēli.

Iepriekš jau vēstīts, ka Dienvidāfrikas Republikas piekrastes ūdeņos divu zobenvaļu pāris našķojas ar haizivju aknām, atlikušo medījuma daļu vienkārši pametot. Eksperti uzskata, ka šie gan nav jauni vaļu triki, vienkārši mēs tos iepriekš neesam dokumentējuši. Zobenvaļiem, gluži kā cilvēkiem, ir savi mīļāie gabaliņi. Kad tie uzbrūk lieliem vaļiem, tie gandrīz vienmēr sākumā mērķē uz mēli, un reizēm vaļa mēle ir vienīgais, ko plēsoņas apēd.

Lai pieveiktu zilo vali, nepieciešama sadarbība un lieliska bara dzīvnieku koordinācija. Galu galā te ir runa par dzīvnieku, kas var būt pat 20 metrus garš un svērt vairāk nekā 130 tonnu. Oregonas Štata universitātes jūras zīdītāju speciālists Roberts Pitmans vietnei "Live Science" atklāj: cilvēkiem varētu būt zināma loma tajā, ka zobenvaļi pilnveidojuši šīs prasmes. Vaļu medību ierobežojumi veicinājuši to populācijas pakāpenisku atgūšanos, un zobenvaļiem jeb plēsoņdelfīniem nu ir bijušas vairākas desmitgades laika pilnveidot pašu lielāko dzīvnieku medīšanas taktiku un zināšanas nodot nākamajām paaudzēm, līdz mūsdienu plēsoņdelfīni nu ir kļuvuši par šī aroda lielmeistariem.

Plēsoņdelfīni cits no cita mācās daudz vairāk nekā tikai slepkavošanas prasmes. Vairākas populācijas iemācījušās arī čiept no cilvēkiem, patrulējot ap zvejas kuģiem un raujot no āķu jedām nost zivis. Piemēram, Indijas okeānā Korzē salu apkaimē šī zvejas metode, kur pie vienas galvenās auklas piestiprināts daudz citu auklu ar āķiem, plašāk izmantota kopš 1990. gadiem. Līdz 2018. gadam visa šajos ūdeņos mītošo plēsoņdelfīnu populācija bija apguvusi čiepšanu no āķiem, kaut iepriekš šo dzīvnieku pamatuzturs bija pingvīni un roņi. Reizēm gan plēsoņdelfīnu spējai tik strauji apgūt jaunus pārtikas ieguves veidus ir arī otra puse – reizēm dzīvnieki, mēģinot izdabūt zivis no zvejas tīkliem, tajos sapinas un iet bojā. Tas, piemēram, biežāk notiek ūdeņos pie Aļaskas. Tā kā zobenvaļi mācās viens no otra, tad diemžēl populācijā izplatās arī tie paradumi, kas var beigties ar dzīvnieka nāvi.

Bet kas ar cilvēkiem? Vai zobenvaļi liek savas prasmes lietā arī pret divkājainajiem? Atbilde ir gan jā, gan nē. Pagaidām šķiet, ka cilvēki kā medījums vai spēļmantiņa brutālām rotaļām zobenvaļiem neinteresē. Mēs gan neesam arī primārā maltīte haizivīm, lai cik ļoti par to censtos pārliecināt Holivudas šausmenes, taču reizi pa reizei tāpat kādam atpūtniekam gadās iet bojā haizivs žokļos. Ar zobenvaļiem tā gluži nav. Taču jahtas un laivas gan tiem reizēm nepatīk. Konkrēti tās, kas vago ūdeņus Gibraltāra tuvumā. Tur mītošā zobenvaļu populācija peldlīdzekļus mērķtiecīgi taranē, mēģinot tos sabojāt. Vairākos gadījumos izdevies pa kādai jahtai vai katamarānam arī nogremdēt. Pašus cilvēkus dzīvnieki liek mierā.

Foto: AFP/Scanpix/LETA
"Champagne" ir viena no jahtām, ko Spānijas piekrastes ūdeņos pamatīgi sabojāja zobenvaļi.

Visticamāk, daļa no zobenvaļu izdarībām, kas mūsu ieskatā ir jaunas, pašiem dzīvniekiem ir sen ierasta prakse. Vien iepriekš nebija dokumentālu pierādījumu. Šobrīd, kad jahtu un citu peldlīdzekļu okeānā ir vairāk nekā jebkad, turklāt katram cilvēkam līdzi ir viedtālrunis ar videokameru, arvien biežāk aculiecinieku redzētais tiek arī iemūžināts video formātā. Pēdējie gadi nesuši daudz šādu jaunu novērojumu – gan kā zobenvaļi noslaktē lielo balto haizivi, gan kā tie tiek galā ar lielāko zivi okeānā – vaļhaizivi.

Tomēr eksperti norāda, ka bieža saskarsme ar ūdenstransportu un cilvēkiem var arī izmainīt zobenvaļu uzvedību un likt tiem apgūt jaunas prasmes. "Jo vairāk mainās to apkārtējā vide, jo ātrāk plēsoņdelfīniem uz to jāreaģē un jāpaļaujas uz mācīšanos sociālās grupas ietvaros, lai izdzīvotu," raksta "Live Science".

Iespējams, ar savu darbību mainot okeānus, cilvēki netiešā veidā veicina zobenvaļu mācīšanos. Šo plēsēju reidi ap zvejas kuģiem skaidri liecina, ka tiek mainīta uzvedība, saskaroties ar cilvēku klātbūtni ūdeņos. Arī cilvēku darbības veicinātās klimata pārmaiņas var viest izmaiņas. Piemēram, Antarktikas ūdeņos dzīvojošās populācijas iepriekš galvenokārt mielojušies ar Vedela roņiem, nodabūjot tos nost no peldoša ledus gabaliem, uz kuriem šie roņi mēdz atpūsties. Ledum kūstot, šī medību metode pamazām zaudēs aktualitāti, un nu tur dzīvojošie zobenvaļi sāk attīstīt prasmes leopardroņu un krabēdājroņu medīšanai. Šo sugu roņi ne tikai mazāk izmanto peldoša ledus gabalus kā atpūtas placi, bet ir arī nešpetnāki, tāpēc zobenvaļiem maltīte tik viegli vairs rokā nedodas.

Ir arī gadījumi, kad cilvēku klātbūtne var negatīvi ietekmēt parasti visai ciešās saiknes vienas grupas īpatņu starpā. Atsevišķas populācijas, piemēram, ēd tikai lašus. Pārlieku liela nozveja nozīmē mazākus pārtikas krājumus, kā tas vērojams Vašingtonas piekrastes ūdeņos. "Sociālās saiknes pavājinās – tev nav laika ballēties lielā, jautrā zobenvaļu bariņā, ja esi izsalcis un jāsameklē ēdiens," vietne "Live Science" citē ekologu un vaļu pētnieku Maiklu Veisu. Grupai izšķīstot, sarūk arī iespējas citam no cita mācīties un apgūt jaunas prasmes.

Droši vien ir labi, ka zobenvaļi nezina par cilvēku lomu klimata pārmaiņu veicināšanā un to, ka daudzviet viņu sugas brāļi un māsas ir iespundēti baseinos ar nolūku izklaidēt cilvēkus. Pretējā gadījumā varbūt arī kāds ūdenstūrists reiz nonāktu cūkdelfīna vietā un kļūtu par zobenvaļu volejbola bumbu, bet nogremdēto jahtu būtu daudz vairāk.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!