Viens gan ir skaidrs jau tagad – mūžīgais sasalums kūst. Jau vēstīts par bioloģiskajiem riskiem, kas saistīti ar šo procesu. Proti, dzīvnieki un cilvēki var nonākt saskarsmē ar seniem patogēniem – vīrusiem un baktērijām –, kas tūkstošgadēm ilgi bijuši iesprostoti ledū. Arī par riskiem, kas saistīti ar Arktikas un Antarktikas ledāju kušanu, var spriest par precīziem datiem un niansēm, taču skaidrs, ka rezultātā ūdens līmenis celsies.
Savukārt par metānu mūžīgajā sasalumā šobrīd zināšanu ir samērā maz, vēsta vietne "Science Alert". Nupat izdevumā "Frontiers" publicēts pētījums, kurā mēģināts kvantificēt metāna daudzumu Svalbārā, Norvēģijā, ko šobrīd augsnē palīdz noturēt mūžīgā sasaluma "vāks".
Apkopoti dati par metāna līmeni dažāda tipa urbumos – 18 urbumus veikušas kompānijas, meklējot naftas iegulas, 500 urbumi veikti, meklējot ogļu atradnes, savukārt 10 urbumi veikti tikai zinātniskiem mērķiem. Metānu Svalbārā atrast nav grūti – tas daudzos gadījumos ir uzreiz zem mūžīgā sasaluma slāņa un, kā raksta pētnieki, "var viegli migrēt līdz virszemei, kad tiek atbrīvots". Proti, kad sasaluma slānis kūst.
Pētnieki novēroja, ka Svalbāras arhipelāga ielejās sasaluma veidotais "vāks" ir daudz biezāks un labāk pasargā no metāna nonākšanas atmosfērā, bet kalnājos šī barjera ir daudz vājāka. Tiesa, šajās vietās zemē arī ir mazāk metāna, jo būtiska daļa jau ir atbrīvota un nonākusi atmosfērā.
Kaut fosilā kurināmā industrijas uzņēmumi šeit urbumus veic jau pusgadsimtu, šis ir pirmais sistemātiskais pārskats par metāna atradnēm Svalbārā. Šobrīd gan nav konkrētu aprēķinu, cik daudz metāna sargā mūžīgā sasaluma barjera un cik daudz no tā ik gadu nonāk atmosfērā. "Ir pārāk daudz nezināmo," situāciju raksturo vietne "Science Alert". Pētnieki uzsver nepieciešamību šo darbu turpināt, lai gūtu labāku priekštatu par riskiem, ko nākotnē varētu radīt mūžīgā sasaluma kušanas rezultātā atmosfērā nonākušais metāns. Jāatgādina, ka tā ir daudz spēcīgāka siltumnīcefektu veicinoša gāze par CO2.