Februāra beigās, dažas dienas pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, Putins pavēlēja Stratēģiskās atturēšanas spēkiem, kas atbild arī par kodolieročiem, paaugstināt kaujas gatavību. Daudzi eksperti jau pirms šī rīkojuma bija prognozējuši – iecerētajam "blickrīgam" neizdodoties un pieredzot masīvas Rietumu sankcijas, Putins sāks žvadzināt savu kodolarsenālu. Ja notiktu ļaunākais un pretī mērķiem sāktu traukties ar kodolgalviņām bruņotas raķetes, gaisā paceltos arī viens vai vairāki par "pastardienas lidmašīnām" dēvēti speciālas nozīmes gaisa kuģi. Tādi ir gan ASV, gan Krievijai.

Pēdējais postenis

Pēdējās desmitgadēs bijām veiksmīgi aizmirsuši par tādu biedējošu scenāriju kā kodolkarš, taču aizvadītā gadsimta 50., 60. un 70. gados cilvēki ja ne gluži ikdienā dzīvoja ar šo domu prātā, tad pavisam noteikti bija par to informēti. Regulāras instruktāžas, treniņi un pamācošas filmas par to, kā rīkoties kodoluzbrukuma gadījumā, bija normāla parādība 50. gadu pasaulē. ASV, piemēram, tā bija civilās aizsardzības īsfilma "Duck and Cover", kurā par pareizu rīcību kodoluzbrukuma gadījumā informē piesardzīgais bruņurupucis Bērts.

Pats padomju laiku apzinātā vecumā nepiedzīvoju, taču atskaņas no tā gan. Atceros, kā vectēvs no darba bija atvedis diapozitīvu projektoru "Leti–60M" un istabā ar aizvilktiem aizkariem uz sienas skatījāmies bildes. Tās bija plastmasas rāmīšos un liekamas iekšā cita pēc citas, taču tas nebija viss. Vectēvs no darba bija paņēmis līdzi arī vairākus rullīšus ar diapozitīviem, kas bija jāuztin uz spolēm, un tad kadrus uz priekšu vai atpakaļ varēja pārtīt ar pulti (tā, protams, bija ar vadu). Pogu spaidīšana un kadru slēgšana turpu šurpu mazam puikam bija interesantāka nodarbe par pašu saturu, taču atceros divas lietas – viena no pārtinamajām filmām bija pasaka par Rausīti krievu valodā, bet otra bija ilustrēta instruktāža, kā rīkoties kodoluzbrukuma gadījumā. Ar visiem sprādzienu rādiusiem un vietām, kur slēpties.

Kodollaikmeta sākumā – 40. gadu beigās un 50. gadu pirmajā pusē – veids, kā ar kodolieročiem varētu apdraudēt pretinieku, bija stratēģiskie bumbvedēji. Fiziski bija jātiek līdz pretinieka teritorijai un jānomet bumbas. Tas dod salīdzinoši daudz laika draudus pamanīt un reaģēt. Visu mainīja pirmās starpkontinentālās ballistiskās raķetes, un pirmā sekmīgā bija tieši PSRS rīcībā – raķete R-7, kuras modifikācija tika izmantota arī pirmajos kosmiskajos lidojumos un pirmā mākslīgā pavadoņa "Sputņik-1" nogādāšanā orbītā.

ASV reaģēja, iedarbinot operāciju "Hroma kupols", – tobrīd agrīnās brīdināšanas sistēmas vēl nebija tik spējīgas, lai savlaicīgi brīdinātu par raķešu uzbrukumu. Kad iespējamais uzbrukums tiktu fiksēts, pacelt gaisā smagos B-52 bumbvedējus varētu arī vairs nepaspēt, tāpēc no 60. gadu sākuma līdz 1968. gadam gaisā visu laiku atradās vairāki (reizēm pat 12 vienlaicīgi) ar kodolbumbām bruņoti bumbvedēji – tas bija iecerēts kā atturošs spēks un signāls par nepārtrauktu gatavību dot prettriecienu.

Taču, lai vadītu valsti un koordinētu pretuzbrukumus kodolkara apstākļos, bija jāgarantē, ka visi atslēgas cilvēki ir drošībā, jo pirmie triecieni noteikti tiktu vērsti pret stratēģiski svarīgiem stacionāriem mērķiem. Tāpēc abas Aukstajā karā iesaistītās puses ieviesa lidojošos cietokšņus – komandcentrus, kas vajadzības gadījumā ar prezidentu un svarīgākajiem militārajiem līderiem gaisā var pavadīt līdz pat nedēļai bez nosēšanās. Tie ieguva palamu "pastardienas lidmašīnas".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!