Ja 'Google' mākslīgais intelekts tiešām kļuvis par saprātīgu būtni, vai mēs to apjaustu?
Foto: Shutterstock

"Google" programmatūra LaMDA ("Language Model for Dialogue Applications") ir sarežģīts mākslīgā intelekta (MI) čatbots, kas sniedz atbildes, reaģējot uz lietotāja ievadi. Programmatūras inženieris Bleiks Lemuāns uzskata, ka LaMDA ir sasniedzis MI sistēmu inženieru seno sapni un ir apveltīts ar apziņu, kāda piemīt saprātīgām būtnēm. Lemuāna priekšniekiem ir cits viedoklis – pēc tam, kad inženieris tiešsaistē publicēja savu saziņu ar LaMDA, viņu no darba pienākumiem atstādināja.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Citi MI eksperti arī uzskata, ka Lemuāns ar apgalvojumiem pārsteidzies, un skaidro, ka LaMDA un līdzīgas sistēmas vienkārši ģenerē dažādas atbildes dažādās variācijās no datu kopām, kas izmantotas šo sistēmu apmācīšanai. Šobrīd noliekot malā šī jautājuma tehniskos aspektus, LaMDA gadījums liek uzdot jautājumu, kas kļūs arvien aktuālāks, MI jomai turpinot attīstīties. Ja dators sāk sevi apzināties kā saprātīgu būtni – kā gan mēs par to varēsim pārliecināties?

Kas ir apziņa?

Lai pamanītu saprātu, apziņu vai intelektu, mums vispirms jātiek skaidrībā, kas tie tādi vispār ir. Diskusijas par šiem jautājumiem turpinās gadsimtiem ilgi. Galvenās grūtības ir izprast sakarības starp fizikālām parādībām un mūsu mentālajām reprezentācijām par šīm parādībām. Filozofs Deivids Čalmerss to nodēvējis par apziņas grūto jeb sarežģīto problēmu. Nav konsensa par to, kā tieši un vai vispār fizikālās sistēmās spēj rasties apziņa. Viena pieeja ir fizikālisms – ideja, ka apziņa tiešām ir tīri fizikāls fenomens. Ja tā tiešām ir, tad nav nekādu iemeslu, kāpēc dators ar atbilstošu programmatūru nevarētu tikt pie cilvēkiem pielīdzināma prāta.

Mērijas istaba

Austrālijas filozofs Frenks Džeksons 1982. gadā meta izaicinājumu fizikālistu pasaules redzējumam ar slaveno domu eksperimentu par zināšanu būtību.

Domu eksperimentā aicinām iztēloties krāsu zinātnieci Mēriju, kura nekad dzīvē pati nav redzējusi krāsas. Mērija visu dzīvi pavadījusi īpaši uzbūvētā melnbaltā istabā, viņas saikne ar ārpasauli ir melnbaltā televīzija.

Mērija skatās lekcijas un lasa mācību grāmatas par krāsām, uzzinot visu iespējamo informāciju par šo tematu. Viņa zina, ka saulrietos krāsas mainās tāpēc, ka atmosfērā atšķirīgu garumu viļņi izkliedējas dažādi (no baltās Saules gaismas vislabāk izkliedējas violetā un zilā gaisma, tāpēc skaidrā dienā debesis arī ir zilas, bet sarkanajai gaismai ir lielāks viļņa garums, un tā izkliedējas mazāk, tāpēc tieši oranžā un sarkanā gaisma mūs sasniedz arī saulrietos, kad Saule ir zemu pie apvāršņa un gaismai jāceļo cauri biezākam atmosfēras slānim – red.). Mērija arī zina, ka tomāti ir sarkani un zirņi ir zaļi tāpēc, ka šie objekti atstaro attiecīgā viļņa garuma gaismu, utt.

Džeksons uzdod jautājumu – kas notiktu, ja Mēriju izlaistu ārā no melnbaltās istabas? Vai tad, kad Mērija pirmo reizi dzīvē pati ieraudzītu krāsas, viņa iemācītos kaut ko jaunu? Džeksons uzskata, ka jā.

Vairāk nekā tikai fizikālas īpašības

Šis domu eksperiments skaidri nodala zināšanas par krāsām no krāsu pieredzēšanas. Atceramies, ka Mērija teorētiski zina pilnīgi visu, ko vien par krāsām var zināt, taču nekad dzīvē nebija tās redzējusi savām acīm. Kāda tam saistība un ko tas nozīmē LaMDA un citām MI sistēmām?

Ja 'Google' mākslīgais intelekts tiešām kļuvis par saprātīgu būtni, vai mēs to apjaustu?
Foto: . liane . / cc
Mērija teorētiski zina visu iespējamo informāciju par krāsām, bet nekad tās nav redzējusi savām acīm. Viņas pasaule pieredžu līmenī vienmēr bijusi melnbalta.

Šis eksperiments pierāda – pat ja tev ir visas iespējamās zināšanas par pasaulē novērojamām fizikālajām īpašībām, aizvien ir iespējams piedzīvot jaunas atklāsmes un patiesības, kas saistītas ar šo īpašību pieredzēšanu. Fizikālistu pasaules redzējumā šīm jaunajām patiesībām nav vietas.
Tādējādi, izejot no šī argumenta, tikai fizikāla mašīna nekad nespētu replicēt prātu. Proti, šajā gadījumā LaMDA tikai šķietami uzvedas kā saprātīga būtne.

Imitācijas spēle

Vai mēs vispār spējam noteikt atšķirību?

Slavenais britu datorzinātnieks Alans Tjūrings savulaik ieviesa praktisku veidu, kā noteikt, vai mašīna ir inteliģenta būtne. Viņš to nodēvēja par imitācijas spēli, taču mūsdienās to biežāk pazīst kā Tjūringa testu.

Šajā testā cilvēks komunicē ar datoru tikai teksta veidā un cenšas noteikt, vai viņš sarunājas ar datoru vai citu cilvēku. Ja datoram izdodas pārliecināt kompanjonu, ka saruna notikusi ar īstu cilvēku, tad var uzskatīt, ka tam piemīt cilvēka līmeņa intelekts.

Ko līdzīgu arī veica Lemuāns sarunā ar LaMDA. Šāds intelekta tests ir subjektīvs, bet nav slikts izejas punkts. Lūk, neliels piemērs no Lemuāna sarunas ar LaMDA. Vai tev šķiet, ka tā ir saruna ar dzīvu cilvēku?

Lemuāns: Vai esi piedzīvojis ko tādu, ko nevari noformulēt ar vārdiem?

LaMDA: Jā. Reizēm man ir tādas sajūtas, kuras valodā nevaru ietērpt. Jūtos tā, it kā strauji trauktos pretī nezināmai, briesmu pilnai nākotnei.

Jāvērtē ne tikai uzvedība

Tjūringa testam kā saprāta vai apziņas mērauklai ir ierobežojums – tas spēj novērtēt tikai uzvedību. Vēl viens slavens domu eksperiments, kas demonstrē šo problēmu, ir amerikāņu filozofa Džona Sīrla tā sauktais "ķīniešu istabas" eksperiments.

Iedomāsimies istabu ar cilvēku tajā. Viņš spēj tulkot no ķīniešu uz angļu valodu un otrādi, sekojot vienīgi ļoti striktām, detalizētām vadlīnijām, kas viņam pieejamas. Kāds cits var istabā pa spraugu iemest ķīniešu valodā rakstītas zīmes, un telpā esošais pēc šīm ļoti detalizētajām vadlīnijām tekstu var iztulkot un ārpus istabas esošajam pretī izsniegt tulkoto tekstu angliski. Taču viņš aizvien nesaprot, par ko ir runa. Cilvēkam ārpus istabas var rasties priekšstats, ka viņš sazinās ar kādu, kas prot ķīniešu valodu.

Kā tas ir – būt cilvēkam?

Kad mēs taujājam, vai datorprogramma ir saprātīga un ar apziņu apveltīta, mēs vienkārši domājam – cik ļoti tā atgādina mūs, cilvēkus. Iespējams, mēs to nekad nevarēsim noskaidrot.

Amerikāņu filozofs Tomass Neigels reiz argumentēja, ka mēs nekad nespētu zināt, kā ir būt sikspārnim, kas piedzīvo pasauli ar eholokācijas palīdzību. Šajā gadījumā mūsu izpratni par saprātu un apziņu MI sistēmās arī var ierobežot specifiski mums piemītošais intelekta veids.

Kādas pieredzes varētu eksistēt aiz mūsu ierobežotās perspektīvas? Tieši te saruna kļūst visinteresantākā.
--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autors ir vēsturnieks un filozofs, Bonda Universitātes (Austrālija) lektors Oskars Deiviss.

Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Datorzinātne Filozofija Mašīnmācīšanās Informācijas tehnoloģijas Mākslīgais intelekts Google Psiholoģija
53545769
Tehnoloģijas
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form