'Jo viedākas ierīces, jo dumjāki cilvēki' – vai tehnoloģijas posta mūsu spējas?

"Jaunieši vairs neprot pat naglu dēlī iesist vai pagatavot ēst, tikai "sēdēt" telefonā!" Ar šādiem un līdzīgiem uzskatiem sarunās ar paaudzi vai divas vecākiem cilvēkiem nācies saskarties ne vienu reizi vien. Tehnoloģijas, ar to šoreiz domājot tieši viedierīces, burtiski padarot cilvēkus dumjākus. Šādi pieņēmumi ik pa laikam mūs uzrunā arī mediju virsrakstos. Taču – cik tajā patiesības, bet cik – vienkāršota pārspīlējuma? Aplūkojot, ko par šo tematu pēdējo gadu laikā akadēmiskajās publikācijās rakstījuši pētnieki, kā arī pēc sarunas ar Latvijas Universitātes (LU) profesori un doktora studiju programmas "Izglītības zinātne" direktori Zandu Rubeni nākas vien secināt, ka viennozīmīgu atbildi rast grūti. Padarīt par galveno grēkāzi kādu konkrētu ierīci nebūtu īsti korekti. Kā norāda profesore Rubene, stāsts ir par cilvēkiem, nevis tehnoloģijām.

Bažas ar tūkstošiem gadu senām saknēm

"Esmu regulāri teikusi – lieta pati par sevi nav nedz ļauna, nedz laba. Tas pats arī par telefonu. Priekšstats, ka telefons degradē visus cilvēkus, protams, ir pārspīlēts," taujāta, vai tiešām viedās ierīces cilvēkus burtiski padara dumjākus, pauž profesore Rubene. "Visi cilvēki, kas izmanto gudrus telefonus, nav vienādi. Stāsts ir par to, kādi ir mūsu paradumi un prasmes telefonu izmantošanā. Būtībā stāsts nav par telefoniem, bet par cilvēkiem – kā mēs protam strukturēt savu laiku, kā mēs protam vadīt savu dzīvi un iezīmēt robežas kaut kādām darbībām."

Taču šīs bažas nav vis 21. gadsimta iezīme. Pēdējo pāris gadsimtu laikā faktiski gandrīz katrā paaudzē cilvēku dzīvē ienāca kāda inovatīva tehnoloģija, un gandrīz katrā no šiem gadījumiem daļa sabiedrības uzskatīja, ka tas pie laba gala nenovedīs – cilvēki kļūs slinkāki, neprasmīgāki konkrētu uzdevumu izpildē un pavisam tiešā nozīmē arī dumjāki, domāt nespējīgi. To piedēvēja gan radio, gan televīzijai.

"Šis jaunais iebrucējs daudzos gadījumos aiz sevis atstājis postošu ietekmi. Vecāki pamanījuši neizprotamas izmaiņas savu atvašu uzvedībā. Šis jaunu problēmu lērums viņus apmulsinājis, vecāki ir nesagatavoti, nobijušies, dusmīgi un bezpalīdzīgi. Vecāki šo iebrucēju nevar izlikt aiz durvīm, jo tas pār viņu bērniem ieguvis nesatricināmu varu," 1936. gadā izdevumā "American Journal of Psychiatry" rakstīja Ezriels Eizenbergs. Šis "iebrucējs" bija radio.

Taču lieliskus piemērus bažām par tehnoloģiju negatīvo ietekmi var atrast arī vairākus gadu tūkstošus senā vēsturē. Platona "Faidrā" arī apšaubīts, ka zināšanas var pilnvērtīgi nodot ar rakstītu vārdu. Darbā Sokrats ar Faidru runā par to, kādu ietekmi rakstība ilgtermiņā varētu atstāt uz cilvēku kognitīvajām spējām, konkrētāk – spēju atcerēties. Sokrats pārstāsta leģendu par ēģiptiešu dievu Teitu, kurš valdnieka priekšā licis jaunievedumu – burtus un rakstību. Tā palīdzēšot ēģiptiešus darīt gudrākus un uzlabošot viņu atmiņu. Valdnieks Tamūns šo dāvanu tomēr noraidījis, minot, ka izgudrojuma "tēvs" ne vienmēr var būt labākais soģis, runājot par izgudrojuma lietderību un labumu cilvēkiem. "Tavs atklājums viņu dvēselēs radīs aizmāršību, viņi vairs neizmantos savu atmiņu, bet uzticēsies ārēji rakstītām zīmēm un paši neko neatcerēsies," spriedis Tamūns. Dažus tūkstošus gadu vēlāk redzam, ka rakstības rezultātā spēja atcerēties mums tomēr nav zudusi.

Darbību neveikšana vēl nenozīmē nespēju tās veikt

Tomēr ne vienā vien zinātniskā publikācijā pēdējo 10 gadu laikā runāts par viedo tehnoloģiju potenciāli negatīvajām blaknēm uz mūsu kognitīvajām spējām. Reizēm gan pētījumos secinātais vēlāk plašsaziņas līdzekļos interpretēts jau ar citādu vēstījumu – par tehnoloģiju tiešu, negatīvu un paliekošu ietekmi uz cilvēku kognitīvajām spējām, kaut empīrisku pierādījumu šādam apgalvojumam nav.