Pretēji bieži izskanējušajam, Laika nav pirmā dzīvā būtne kosmosā, bet gan pirmais dzīvnieks Zemes orbītā. Starp Zemes atmosfēru un kosmisko telpu konkrētu, precīzu robežu novilkt īsti nevar, jo atmosfēras blīvums samazinās pakāpeniski. Piemēram, ASV par astronautiem uzskata cilvēkus, kas bijuši vairāk nekā 80 kilometru augstumā, bet bieži izmantota nosacītā robeža ir Kārmāna līnija aptuveni 100 kilometru augstumā.
Jau desmit gadus pirms Laikas – 1947. gadā – ar nacistiskajā Vācijā izstrādāto V-2 raķeti no ASV teritorijas 67 kilometru augstumā tika nogādātas augļu mušiņas. Turpmākajā desmitgadē kosmiskajā telpā vai tuvu tai nonāca vēl virkne dzīvo būtņu, tostarp jau krietni vairāk nekā 100 kilometru augstumā V-2 raķetē tika nogādāts rēzus makaks vārdā Alberts II, tādējādi kļūstot par pirmo primātu kosmosā. Pašu lidojumu makaks esot izturējis, taču gāja bojā piezemēšanās trieciena rezultātā.
Pirms Jurija Gagarina kopumā izmēģinājuma lidojumos devās vairāki desmiti suņu, tostarp suborbitālos lidojumos vairāki arī pirms Laikas, taču neviens no šiem dzīvniekiem neizpelnījās tādu slavu kā Laika, kurai no Maskavas ielās klaiņojoša suņa bija lemts kļūt par vienu no kosmosa sacensību ēras atpazīstamākajiem simboliem.
Jau tad, kad Laiku vien aptuveni nedēļu pirms ieplānotā lidojuma savāca no ielas, bija skaidrs, ka lidojums beigsies ar dzīvnieka nāvi – tobrīd vēl nebija iespēju kapsulu pēc lidojuma droši nogādāt atpakaļ.
Viens no speciālistiem, kas darbojās suņu kosmisko lidojumu programmā, Vladimirs Jaždovskis, neilgi pirms lidojuma paņēmis aptuveni trīs gadus veco jaukteni uz savām mājām. "Gribēju sunim izdarīt kaut ko labu," viņš citēts Laikas lidojuma sešdesmitgadei veltītā publikācijā, ko veidojis Smitsona institūta pārvaldībā esošais ASV Nacionālā gaisa un kosmosa muzejs.
Misijas vadība bija plānojusi, ka suns ies bojā aptuveni pēc nedēļas no nosmakšanas, kad izbeigsies "Sputņik-2" skābekļa rezerves – salīdzinoši ātra nāve dažu desmitu sekunžu laikā. Viss izvērtās daudz sliktāk.
Telemetrijas dati liecināja, ka Laika sekmīgi izdzīvoja startu. Pēc tam ilgu laiku par suņa likteni bija neskaidrības – PSRS propaganda apgalvoja, ka dzīvnieks gājis bojā tieši tā, kā sākotnēji plānots, aptuveni nedēļu pēc starta. Vien desmitgades vēlāk atklātībā nāca informācija, ka suns miris jau pēc dažām dienām no pārkaršanas, jo starta laikā bojāts "Sputņik-2" karstumizturīgais apšuvums. Citi avoti liecina, ka Laikas dzīvība aprāvusies vēl daudz ātrāk – vien pēc piecām, sešām stundām."
"Veicot ceturto riņķi ap Zemi, temperatūra kapsulā jau bija pārsniegusi 90 grādus. Nav pamata cerēt, ka suns šādā temperatūrā varēja izdzīvot ilgāk par vienu vai diviem apļiem ap Zemi," spriež ASV Nacionālā gaisa un kosmosa muzeja kuratore Keitlīna Lūisa.
"Sputņik-2" komunikācija ar misijas kontroli uz Zemes pārtrūka 10. novembrī, izbeidzoties baterijām. Pavadonis turpināja riņķot ap Zemi, pakāpeniski zaudējot augstumu, līdz 1958. gada 14. aprīlī iegāja atpakaļ Zemes atmosfērā, kur pirmajam sunim orbītā tika nodrošinātas ugunīgas bēres.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
