Man nav daudz atmiņu no tik agras bērnības, bet tur noteikti ir muzikālais pavadījums raidījumam "Labvakar!". Tur ir epizodes, kur vecmāte man stāsta par dzīvi pirmskara Latvijā. Atceros, ka palīdzēju mammai sapakot ēdienu, ko tēvs ņēma līdzi uz barikādēm. Atceros, ka vēlāk redzēju video, kur apšaudē nāvīgi ievainotā Andra Slapiņa kamera nokrīt sniega klātajā Bastejkalnā. Tēvs mani vēlāk aizveda uz Bastejkalnu un rādīja ložu caurumus apgaismes stabos.
Īsi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mēs ar ģimeni devāmies uz ASV, kur pavadīju aptuveni gadu. Biju Ņujorkas dvīņu torņu pakājē un nespēju noticēt, ka ēkas var būt tik milzīgas. Pirmo reizi redzēju plašus veikalus ar visdažādākajām precēm pilniem plauktiem. Biju "gangsteru" galvaspilsētā Čikāgā. Bet, pats galvenais, Ročesterā, Minesotas štatā, paguvu piecus mēnešus mācīties skolā. Tā gan bija sagatavošanas grupa, lai mūs paātrinātā kārtā sadraudzētu ar "brīvo zemes" (<em>land of the free</em>) vērtībām un paradumiem. ASV himna, karogs, uzticības zvērests un brokastu pārslas bija kļuvušas par manu ikdienu.
Ģimenes apstākļi liedza turpināt dzīvi viņpus okeānam, un atgriezos uz dzīvi Latvijā. Līdzi atvedu utopiju par multikulturālu vidi, kur visi var būt atšķirīgi, bet vienoti kopīgam mērķim. Pārcietis miskasti, kas bija deviņdesmitie, ar joprojām stipriem ideāliem un maksimālismu gāju studēt, lai piepildītu sapni par vietu zem saules ar neizsīkstošu naudas maku, veiksmīgiem draugiem un trofejas sievu kā Šleseram.
Bet realitātē pieaugšana Latvijā ir bijusi kā tā vilšanās sajūta, kad par pēdējo naudu ir nopirkts roltons, bet nūdelēm nav klāt garšvielu un eļļas paciņas. Vai esmu sasniedzis
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
