"Es to uzzināju pavisam nesen, kad no "čekas maisiem" nopūta putekļus" - tā par savas dzīvesbiedres, nu jau nelaiķes Ināras Serdānes vārda atrašanos bijušās LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) jeb čekas publiskotajā aģentūras kartotēkā saka Ints Cālītis, viens no savulaik redzamākajiem disidentiem.

Sērijas "Maisi vaļā" ietvaros, turpinot iepriekšējo publikāciju par bijušo politieslodzīto un VDK attiecībām septiņdesmitajos gados, šī publikācija ir par procesiem astoņdesmitajos. Tajā publicējam pilnu Cālīša intervijas video "Delfi TV ar Jāni Domburu" studijā, kurā viņš komentēja to, ka čekas kartotēkā atrodama gan aģenta "Viola" kartīte ar viņa sievas vārdu, gan aģenta "Žanis" kartīte uz paša Cālīša vārda, bet VDK datubāzes "Delta Latvija" datubāzē ir fiksēti gan abu šo aģentu ziņojumi, gan citu aģentu ziņojumi par abiem dzīvesbiedriem un citiem tālaika pretpadomju aktīvistiem. "Delfi" arī izdevās fiksēt vairāku ziņojumos minēto cilvēku liecības par tālaika notikumiem un čekas dokumentos fiksēto.

"Žanis", "Viola" un apakšpulkvedis Laksis

Cālītis ir nozīmīgs pretošanās kustības dalībnieks vairāku desmitgažu garumā, bijušais politieslodzītais, kurš pēc atgriešanās no gulaga turpināja pretdarbību PSRS okupācijai. Vēlāk, būdams Latvijas Augstākās padomes deputāts, 1990. gada 4. maijā viņš nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Vienlaikus ar viņa vārdu ir atrodama VDK aģenta kartīte ar segvārdu "Žanis" (savervēts 1983. gada 2. decembrī; vervējis apakšpulkvedis Laksis). Sadarbības faktu Cālītis noliedz un sauc par čekas virsnieka manipulāciju, lai pensijā dotos ar nopelnītiem pulkveža uzplečiem. "Žaņa" ziņojumu atreferējumus datubāzē "Delta" kā savus viņš neapstiprina un neatzīst. Tāpat Cālīša pusē ir arī tiesas spriedums, kurš rāda, ka viņš nav apzināti slepeni sadarbojies ar čeku. Vienlaikus, datubāzē "Delta" ir virkne ziņojumu par Cālīti, kopš septiņdesmitajiem gadiem, kad viņš jau divas reizes bija pabijis apcietinājumā Kolimas un Mordovijas gulaga nometnēs, kopā ar Gunāru Astru un citiem pretpadomju aktīvistiem, par ko "Maisi vaļā" jau rakstīja iepriekš.

Atvērtajos "čekas maisos" lasāma arī kāda aģenta "Viola" (savervēts 1984. gada 15. maijā; vervējis apakšpulkvedis Laksis) kartīte, kura noformēta uz Cālīša dzīvesbiedres vārda. "Deltā" atrodami vairāki "Violas" ziņojumi, kuros stāstīts par notikumiem un cilvēkiem astoņdesmito gadu otrajā pusē. Šī aģenta kartīte tapusi laikā, kad Cālītis bija notiesāts jau trešo reizi un izsūtīts uz Sibīriju.

Abu aģentu savervētājs apakšpulkvedis Laksis Cālītim bijis labi zināms un viņš nenoliedz sarunas ar viņu, tomēr Cālītis uz nekādu sadarbību ar čekistiem neesot izgājis. "Laksis bija arī divas reizes pie manis cietumā, pirms tam arī kratīšanā piedalījās, mani arī arestēja uz ielas. Viņam jau bija jāiet pensijā, bija apakšpulkvedis, bet viņam bija divas personas jāsavervē, lai būtu pulkvedis un es biju viena no personām, kuru viņš gribēja dabūt par jebkuru cenu," apgalvoja Cālītis, ar to arī pamatojot "čekas maisos" esošo kartiņu ar viņa vārdu. Cālītis esot dažādi biedēts par gaidāmo sūro likteni viņam un tuviniekiem, bet tas Cālīti neesot baidījis: "Es piekritu, lai viņš dara ko grib, no manis viņš neko nesaņems. Zināju, kriminālisti nav noskaņoti pret politiskajiem".

Disidenti ziņojumu zirnekļa tīklā

Astoņdesmito gadu protesta un nacionāla rakstura akciju rīkotāji bija savstarpēji saistīti, viņi tikās, sazvanījās, apspriedās un gatavojās. To visu vēroja arī čeka, no dažādu savstarpēji saistītu ziņojumu kamola lipinot kopbildi un, iespējams, arī virzot procesus sev vēlamā gultnē. "Deltā" atrodami daudzi desmiti ziņojumu atreferējumu par astoņdesmitajiem gadiem un tobrīd redzamāko aktīvistu gaitām. Piemēram, 1986. gada jūnijā aģents "Viola" ziņo par kādas emigrantes vizīti Latvijā un sveicieniem no Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadītāja Oļģerta Pavlovska. Aģentam tika atvesta nauda un ielūgums uzstāties starptautiskā konferencē par cilvēktiesību jautājumiem. Savukārt 1987. gada 29. aprīlī "Viola" atstāsta cita tā laika redzama aktīvista Jāņa Rožkalna stāstīto par to, ka pie Brīvības pieminekļa plānots nopietns pasākums, kuru rīkošot "Helsinki 86".

Rožkalns tobrīd pārstāv Latvijas Neatkarības kustību (LNK) - nevardarbīgas pretošanās organizāciju Latvijā, kuru 1974. gadā aizsāka brāļi Brūveri, bet vēlāk vadību pārņēma Rožkalns. Kustības dalībnieku vidū bija arī Jānis Vēvers, Alfrēds Lēvalds, Gunārs Astra, Alfrēds Aperats un citi, kopā apmēram 20 cilvēki. LNK padomju varai pretdarbojās dažādos veidos, piemēram, ik gadu 18. novembrī pēc iespējas vairākās vietās Latvijā centās uzvilkt sarkanbaltsarkanos karogus, izplatīja pretpadomju rakstus un materiālus par patieso Latvijas vēsturi. LNK atbalsts Rietumos bija Paula Kļaviņa dibinātā "Gaismas akcija" un Rita, Pāvils Brūveri no radio “Brīvā Eiropa".

Uzmanīta tiek arī Cālīša sieva Serdāne jeb, iespējams, "Viola". Par viņu 1986. gada aprīlī čekā nonāk aģenta "Roberts" ziņojums – jau par iepriekš minēto ārvalstnieces vizīti, kurā uzsvērts: "Notiesātā Cālīša sieva aģentam parādījusi vēstuli no ASV jeb ielūgumu, kuru uz oficiālās veidlapas bija noformējis Pavlovskis." Atvērtie "čekas maisi" rāda, ka aģenta "Roberts" kartīte noformēta vēl vienam redzamam tā laika disidentam Jurim Ziemelim, kurš ir arī Inta Cālīša cīņu biedrs jau kopš gulaga laikiem.

Nedaudz vēlāk – 14. augustā – "Viola" turpināja ziņot par Rožkalnu un viņa sievastēvu, kuri 23. augustā gatavojot ziedu nolikšanas akciju pie Brīvības pieminekļa. Ņemot vēra saņemto informāciju, VDK sāka operatīvās grupas izpētes lietu "Leģionāri", jo dažas dienas iepriekš čekistiem uz galda jau bija nonācis "Roberta" ziņojums par viņa sarunām ar "helsinkiešu" līderi Jāni Barkānu, kā arī sarunā iegūtas ziņas par 23. augusta akcijas gatavošanu. To, ka čekisti pamatīgi uzpasēja "helsinkiešus", jau iepriekš "DELFI TV ar Jāni Domburu" sacījis arī viens no organizācijas līderiem Juris Vidiņš.

"Deltā" atrodami arī vairāki citi "Roberta" ziņojumu atreferējumi, piemēram, 1987. gada pavasarī "Roberts" ziņojis čekai par Latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) Zviedrijas atzara līderu vizīti Latvijā, naudas nodošanu un kādas slepenas vizītes gatavošanu ar dokumentu vešanu uz Latviju. To, ka čekisti pamatīgi uzmanīja arī LSDSP Ārzemju komitejas kontaktus ar latviešiem, jau iepriekš "DELFI TV ar Jāni Domburu" skaidrojuši organizācijas tā laika līderi.

"Deltā" atrodamie ziņojumu atreferējumi rāda arī aģenta "Žanis" sniegtās ziņas, piemēram, 1988. gada 10. septembrī reģistrēts detalizēts ziņojums par Neformālās tautas frontes pasākumu Mežaparkā, kurā piedalījušies ap diviem tūkstošiem cilvēku. Bet tā paša gada aprīlī "Žanis" ir avots ziņojumam par notikušo vizīti ASV vēstniecībā Maskavā, kurā bez Cālīša piedalījās arī citu padomju republiku pārstāvji. Vēstniecībā tika apspriests arī disidenta Gunāra Astras veselības stāvoklis un aizdomas par viņa apzinātu saindēšanu. 1987. gada martā fiksēts vēl kāds "Žaņa" ziņojums – aģents informējis par vienu no tā brīža redzamākajiem aktīvistiem Linardu Grantiņu un viņa plāniem izplatīt uzsaukumu par protesta akciju pie Brīvības pieminekļa.

Galvenokārt ar šo aģentu "uzraudzību" nodarbojās LPSR VDK 5. daļas 3. nodaļa. 5. daļa cīnījās pret ideoloģisko diversiju, bet tās 3. nodaļa uzraudzīja disidentus un bijušos politieslodzītos. Vairākos gadījumos pārklājas arī aģentu darbību uzraugošo čekas virsnieku uzvārdi.

"Delfi" publicē dažus spilgtākos aģentu ziņojumu atreferējumus, kādi tie pieejami datubāzē "Delta", ziņojumu tulkojumus, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek", kā arī minēto aģentu kartītes.

Par sievu uzzināju nesen

"Es to pavisam nesen uzzināju. Es domāju, ka viņa varēja patiešām uzņemt kontaktus, lai atvieglotu tikšanos ar mani ieslodzījumā, braukt uz turieni. Gribēja čekas palīdzību, lai atvieglotu tikšanos ar mani. Uzzināju, kad atvēra maisus, nopūta putekļus," intervijā "DELFI TV ar Jāni Domburu" atzina Cālītis.

Viņš gan uzsvēra, ka ar kundzi sarunas par šādu sadarbības faktu viņam nekad nav bijis.

To, ka astoņdesmito gadu sākums Serdānei nebija no vieglākajiem laikiem, spilgti ilustrē kāda divtūkstošo gadu sākumā tapusi "Latvijas Vēstneša" publikācija, kurā viņa dalās atmiņās par šo laiku: "Kad manu vīru trešo reizi arestēja un viņš 1983. gadā tika ieslodzīts Čistopoles cietumā Tatārijā, es paliku pilnīgi viena ar mūsu trijiem bērniem. Pat labi paziņas uz ielas likās mani neredzam. Mēs visiem izrādījāmies lieki un nevajadzīgi, jo viņi gribēja dzīvot "kā cilvēki" un Ints viņiem traucēja. Un līdz ar viņu par traucēkli biju arī es un bērni. Citiem skolā bija brīvpusdienas, viņiem ne. Un tā uz katra soļa. Tajās grūtajās dienās un gados vienīgie cilvēki, kam rūpēja, kā mēs dzīvojam, un kas visādi centās mani atbalstīt, bija Gunārs Astra un Juris Ziemelis. Viņi glāba mani arī no informācijas bada, no pilnīgās neziņas, kādā dzīvoju. Juris bija arī tas, kas tiesas sēdē bija ienesis savu magnetofonu (nekādu diktofonu jau toreiz mums nebija) un ierakstīja lentē Gunāra Astras slaveno pēdējo vārdu. Viņš bija cilvēks, uz kuru var paļauties."

Foto: periodika.lv/ laikraksts "Laiks"

Oļģerts Pavlovskis par "sveicienu" no ASV

Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) tā brīža vadītājs Oļģerts Raimonds Pavlovskis sarunā ar portālu "Delfi" atcerējās, ka ielūgums doties uz starptautisku konferenci un runāt par cilvēktiesību jautājumiem Intam Cālītim ticis gatavots, tomēr viņa brauciens tā arī neesot īstenojies: "Projekts neizdevās." Pavlovskis gan vairs neatminas, kādā tieši veidā organizācijas ielūgums ticis nogādāts Latvijā un kas tolaik bijusi kontaktpersona. Skeptisks viņš ir arī par it kā 500 ASV dolāru nogādāšanu. "Jā, mēs apņēmāmies segt visus izdevumus, kas saistīti ar braucienu. Bet par naudu... mēs tādas lietas īsti nedarījām. Čeka jau uzraudzīja, visus uzskatīja par spiegiem. Mēs sēdējām drošībā ASV, bet cilvēkiem Latvijā bija cita situācija, negribējām izprovocēt, lai būtu represijas. Mēs arī negribējām, lai mūsu neatkarības centienu ideju diskreditē ar apgalvojumiem, ka mēs maksājam disidentiem. Mēs kā organizācija zaudētu uzticību," stāstīja Pavlovskis.

Tiesa, 100% precīzs fakts aģenta "Viola" ziņojumā esot norādītā it kā konspiratīvā pasta adrese "2263 Shady lane seven hills OHIO, 44131 USA, Astra Linde". "Tā ir manas sievasmātes tā brīža adrese ASV," apstiprina Pavlovskis. Cik bieži tā izmantota sarakstei, to viņš gan neatceras, un kādiem mērķiem iedota, arī vairs īsti nezina, skaidrs esot, ka PBLA adrese bijusi pārāk publiska, tāpēc, iespējams, meklēti šādi aplinkus ceļi.

Jānis Rožkalns: aģentiņi jau rosījās

Nauda no PBLA uz Latviju tolaik tika nogādāta, tiesa, kādā apmērā, vairs grūti pateikt, portālam "Delfi" stāsta pretošanās kustības dalībnieks Jānis Rožkalns, kura vārds netieši figurē iepriekš aprakstītajā "Violas" ziņojumā par trimdas latvieti, kura atveda 500 dolārus Inta Cālīša kundzei, kā arī Rožkalna sievai Guntai un vēl viena redzama opozicionāra sievai Līvijai Astrai. Rožkalns arī atpazīst "Violas" ziņojumos aprakstītās epizodes. "Mēs organizējām akciju, kura notika ar lielu pretimstāvēšanu. Čeka mums sekoja visu vasaru, 24 stundas diennaktī. Kā izgājām no dzīvokļa, tā kāds sekoja. Pa vidu bija vēl viņu aģentiņi, kas saskarē ar mums savāca ziņas," atceras Rožkalns.

"Bijām nolēmuši nolikt vainagu 23. augustā pie Brīvības pieminekļa par piemiņu okupācijas upuriem. Sievastēvs izpina vainagu pa nakti, un pulksten 13 plānojām doties. Ažiotāža bija liela, par to ziņoja "Brīvā Eiropa", atmiņā vēl bija 14. jūnija pasākums, kurā piedalījās ap 5000 cilvēku. Tāpēc mēs ar sievu un domubiedriem jau ap pulksten 10 devāmies pie pieminekļa, kad pēkšņi izskrēja priekšā vīrs un pacēla plakātu ar uzrakstu "Brīvību visiem politieslodzītajiem". Čekisti uzreiz skrēja pie viņa klāt, izsauca pa rāciju milicijas mašīnu un veda viņu prom. Es tikai paspēju noskaidrot, ka viņu sauca Valdis Turins [vēstures skolotājs, Vides aizsardzības kluba biedrs].

Mēs paspējām nolikt ziedus, mūs tobrīd neaiztika, paziņojām "Brīvajai Eiropai" un pamazām sākām pulcēties tuvējā dzīvoklī, lai gaidītu pulksten 13," atceras Rožkalns. "Bija karsta diena, mēs, kādi 20 cilvēki, pulcējāmies dzīvoklī iepretim Bastejkalnam, bet pie pieminekļa jau bija sapulcējušies tūkstoši. Mums arī bija jāiet, bet kāpnēs sanāca pilns ar čekistiem, izsita durvis, arestēja, rāva pa trepēm lejā, aizveda uz miliciju un kādas četras piecas stundas pratināja. Pēc tam atlaida, jo tā jau bija lielā politika, ASV prezidents Ronalds Reigans bija iejaucies, tas bija Mihaila Gorbačova indikators "perestroikai", cik tā ir nopietna," viņš turpina.

Rožkalns uzsver, ka tiešas represijas uzreiz pēc tam no čekas puses nav sekojušas, izsekošana turpinājusies, bet vairākām ģimenēm atņēma pavalstniecību. Arī viņu izraidīja uz Vāciju.

Sērijā "Maisi vaļā" šī bija jau trešā no savstarpēji saistītām publikācijām par pretpadomju disidentiem septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Tajās portāls "Delfi" intervijās un VDK dokumentos balstītās liecībās atklāja līdz šim neizskanējušas ziņas saistībā ar Valsts drošības komitejas pretdarbību nacionālās pretošanās procesiem. Vēl sekos intervija ar dzejnieku un disidentu Knutu Skujenieku, kura dzīves gājums bijis cieši saistīts ar daudziem aprakstītajiem varoņiem. Intervijā būs lasāmas viņa atmiņas par latviešiem un baltiešiem nometnēs, un viņa redzējums par pretpadomju aktīvistiem un čekas darbību līdz Atmodai.

Kā zināms, saskaņā ar likumu decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē https://kgb.arhivi.lv kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem "čekas maisiem" – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

Savukārt "Delfi" šā gada pirmajos mēnešos ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) līdz šā gada 1. maijam bija pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. "Delta Latvija" nerediģētā versija ir pieejama no šā gada maija sākuma.

Tags

"Maisi vaļā"

Comment Form