Baltijas sešdesmito un septiņdesmito gadu disidentu draudzība un partnerība sākās jau Sibīrijas spaidu darbu nometnēs. Pēc atgriešanās no gulaga likteņbiedri pagrīdes kontaktus saglabāja, un šī mijiedarbe 1979. gada augustā vainagojās ar tobrīd skandalozā un skaļā dokumenta – Baltijas hartas jeb Baltiešu memoranda – parakstīšanu. Dokumentu parakstīja 45 cilvēki, pamatā no Lietuvas, bet bija arī pieci latvieši, četri no kuriem tobrīd dzīvoja Latvijā un bija aktīvi disidentu kustības pārstāvji. Ja formāli skatās uz bijušās LPSR Valsts drošības komitejas publiskoto aģentūras kartotēku jeb tā sauktajiem čekas maisiem – trim no viņiem – Uldim Ofkantam, Ivaram Žukovskim, Jurim Ziemelim – tobrīd bija noformētas čekas aģenta kartītes.

No šiem visiem trijiem aģentiem, līdzās kartītēm, LPSR Valsts drošības komitejas elektroniskajā datubāzē "Delta Latvija" ("Delta") ir atrodami arī ziņojumi par 70to gadu dažādiem notikumiem. Ofkants un Ziemelis ir miruši, Žukovskis jau iepriekš ir atteicies runāt ar portālu "Delfi", savukārt vēl viens no Baltijas hartas parakstītājiem Ints Cālītis piekrita "DELFI TV ar Jāni Domburu" studijā atbildēt uz jautājumiem saistībā ar ziņojumiem par viņu un citiem disidentiem, un drīzumā sekos pilns intervijas video ar viņu, kurš bija arī viens no tiem Augstākās padomes deputātiem, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarību.

Cālītis intervijā nenoliedza, ka čeka uzraudzīja baltiešu disidentus arī pēc atgriešanās dzimtenē un, iespējams, arī centās virzīt šo kustību sev vēlamās sliedēs. Intervijā Cālītis gan uzsver, ka viņš uz savas ādas to neesot izjutis un darījis savu darbu, bet pieļauj, ka čekas klātbūtne procesos bija. "Tas notika ļoti profesionāli," viņš secina. "Es pieļāvu situāciju, ka kāds no maniem biedriem ir saistīts ar čeku. Nevarēju izskaitļot. Es arī dikti neuzspiedu uz to ziņošanu. Es sapratu, ka vienalga čeka tam, ko es daru, seko. Kas dara, kas seko, kas informāciju sniedz, tas man likās otršķirīgi. Es daru, ko daru, un neskatos uz to. Tāds liktenis, tur neko nevar darīt. Gunārs Astra jau arī precīzi pateica pēc viņa otrā aresta, ka neko neparakstīs, ja gribam izmantot viņa zināšanas, fenomenālo atmiņu, viņš – lūdzu, nāciet, bet pats neko nedarīšu," atceras Cālītis.

Disidents par disidentu

Čekas aģentu ziņojumu atreferējumu datubāzē "Delta Latvija" var atrast desmitiem ierakstu par un ap disidentiem, viņu plāniem un tikšanās reizēm, turklāt bieži vien ziņotāji ir paši disidenti, kuri sevi uzraugošajiem čekistiem izklāstījuši savu šķietamo sabiedroto ieceres.

Piemēram, 1976. gadā, tikai pusotru mēnesi pēc jau aprakstītās disidentu tikšanās pie Ernesta Laumaņa kapa viena no tikšanās dalībniekiem Viktora Kalniņa mājvietā notika kratīšana. Pret viņu arī bija ierosināta čekas operatīvās izpētes lieta ar nosaukumu "Nacionālists". Informācijas vākšanā, lai sagatavotos šim notikumam, iesaistīts teju vai rekordskaits - seši - čekas aģenti. Gan kontekstā ar Laumaņa kapu jau minētie "Ozols", kura aģenta kartītē ir disidenta Uldis Ofkanta vārds un "Pols", kas kartītē fiksēts kā disidents Ivars Žukovskis, gan tādi, kuru uzvārdi skaļi nosaukti nav joprojām.

Jāpiebilst, ka aģents "Ozols", iespējams, Uldis Ofkants savervēts jau 1970. gadā, neilgi pirms atbrīvošanas no lēģera, uz kuru bija nosūtīts 1961. gadā kopā ar jau minēto Kalniņu un disidentu grupas līderi Gunāru Rodi. "Ozola" ziņojumos Kalniņš tiek bieži pieminēts, piemēram, runājot par viņa plāniem emigrēt uz Zviedriju un centieniem aiz sevis Latvijā atstāt organizētu pretošanās kustību, kuras vadītāja lomai Kalniņš izvēlējies disidentu Juri Ziemeli.

Ziemeļa uzvārds kopš 1977. gada bija atrodams čekas aģenta "Roberts" kartītē, bet Ofkants miris 2008. gadā. "Pols" un "Ozols" čekai ziņojuši par vairākām Baltijas valstu disidentu tikšanās reizēm, kurās notikuši savā ziņā priekšdarbi dažus gadus vēlāk tapušajai Baltijas hartai. Tajās piedalījušies arī, piemēram, Cālītis un Astra un panākta vienošanās, ka Kalniņš rakstīs atklātas vēstules rietumvalstu presei, lai informētu par Latvijā pastāvošo netaisnību. Ar to viņi izpelnījušies to, ka čeka pret viņiem uzsākusi izstrādes lietu "Autonomisti". Arī Igaunijas un Lietuvas disidenti, ar kuriem latvieši tikušies, VDK nebija nekādi svešinieki. Ziņojumos iekļautas atsauces, ka attiecīgo padomju republiku VDK pret viņiem turpina lietas ar tādiem daiļrunīgiem nosaukumiem kā "Ārietis", "Bloks" un "Moskīti".

Jāpiebilst, ka aģents "Pols" 1980. gadā atzīts par čekai neuzticamu un izslēgts no ziņotāju loka par "dvurušņičestvo" jeb "divkosību". Kas tieši kalpojis par iemeslu šim čekistu lēmumam un vai tas saistīts ar Žukovska lomu Baltijas hartas tapšanā, nav zināms, jo viņš portālam "Delfi" komentārus sniegt nevēlējās. Tiesa gan, vairākus gadus vēlāk "Pola" ziņojumi atkal sāka parādīties čekistu uzskaitē – šoreiz jau par žurnālu "Auseklis".

Starp pārējiem četriem, kuru sniegtā informācija "iegāzusi" Kalniņu, čekas maisi aģentu "Verners" ļauj identificēt kā kādreizējo politieslodzīto Imantu Lietavieti (miris 1991. gadā). Citi "Vernera" ziņojumi čekai vēsta piemēram, par kādu ASV latvieti, kura caur "Verneru" centusies ievākt ziņas par disidentiem Astru, Kalniņu un Rodi. Vēl divi aģenti - "Aleksandrs" un "Tercs" - tādējādi identificējami nav, bet viņu čekai sniegto ziņojumu saturs liecina, ka šīs personas labi pārzinājušas tā laika pretpadomju aktīvistu plānus un draugu lokus - tajos stāstīts gan par centieniem izveidot pagrīdnieku organizācijas, gan to kā, piemēram, Kalniņš kopā ar Ofkantu svinējuši padomju varai netīkamos Līgosvētkus. Tikmēr par aģentu "Vecais", kuru čekas maisi identificē kā Hariju Verhovski (miris 2008. gadā), zināms tas, ka viņš uzturējis kontaktus ar disidentu Žukovski un vairākkārt arī čekai ziņojis par Žukovska plāniem.

Galvenokārt ar šo aģentu "uzraudzību" nodarbojās LPSR VDK 5. daļas 3. nodaļa. 5. daļa cīnījās pret ideoloģisko diversiju, bet tās 3. nodaļa uzraudzīja disidentus un bijušos politieslodzītos. Vairākos gadījumos pārklājas arī aģentu darbību uzraugošo čekas virsnieku uzvārdi.

"Delfi" publicē dažus spilgtākos šo aģentu ziņojumu atreferējumus, kādi tie pieejami datubāzē "Delta", ziņojumu tulkojumus, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek", kā arī minēto aģentu kartītes.

Nav melns un balts – "saindējās arī VDK"

Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte intervijā portālam "Delfi" uzsver, ka nevar novilkt striktu līniju, kurā pusē sākas čekas aģents, kurā tikai kontaktpersona vai sarunu biedrs.

"VDK drīkstēja iet runāt un pierakstīt, jo disidents bija zem uzraudzības. Šis jautājums ir jāskata daudz plašāk, tādu vienu svītru ir grūti un neiespējami novilkt. Ideologiem atšķirībā no cietiem pretizlūkiem galvenais bija noskaidrot iespējamās sociālās spriedzes avotus un nepieļaut spriedzes izpausmes, sociālos sprādzienus. Krimināllietas tika ierosinātas par politiskām lietām, vairāk politisku apsvērumu dēļ, lai iebaidītu cilvēkus, parādītu ārzemniekiem, kurš ir saimnieks. Vai politiskajiem bija kontakti? Skaidrs, ka kontakti bija. Vai tie apzināti? Tas jau ir grūtāk atbildams jautājums," sacīja Zālīte.

"Čekā strādāja gudri darbinieki, erudīti, ar augstu intelektu. Čeka taču nevar savervēt Alfrēdu Rubiku un sūtīt rakstīt Baltijas hartu, viņu disidentu vide nepieņems. Skaidrs, ka aģentiem bija jābūt no vides. Tie, kas bija zonā, pie tiem brauca no Latvijas operatīvie darbinieki un runājās. Bija tādi, kas neiesaistījās dialogos, – Lidija Doroņina Lasmane vai Gunārs Astra, bet, tikko tu iesaisties dialogā, kaut kāda informācijas apmaiņa notiek. Bet vai tu automātiski esi aģents? Nav jau tā, ka cilvēku likteņi būtu veidojušies atšķirīgi, Ziemelis, Cālītis, Žukovskis, līdzīgi jau viņi visi nosēdēja," viņš turpina.

Zālīte uzsver, ka VDK darbinieki bija trenēti novadīt intervijas, viņiem bija skaidra intervijas tehnika, izvilināšanas tehnika. Tas vairs nedarbojās 80. gadu otrajā pusē, jo disidenti jau bija kļuvuši gudrāki, viņu rokās bija nonākušas speciālas rokasgrāmatas, kā uzvesties. Bet 60., 70. gados vēl bija cita situācija. "Sarunas vadlīnija ar disidentu bija – jums ir pilnīga taisnība, mums ir nepilnības, mums trūkst pārtikas, sistēma kopumā ir laba, bet nepilnības ir jānovērš, tikai likuma ietvaros, lai nav konfrontācijas, bez nažiem. Tāds viltīgs, iesaistošs gājiens. Un, ja dialogs ir sācies, tas notiek uz abām pusēm."

Zālīte pieļauj: "Visi opozicionāri nebija pārāk runīgi, to "Deltā" arī redzam, ka nevaram atrast, ka visu stāstīja, bet no maziem gabaliņiem "opers" jau var bildi salipināt ļoti labi. To viņi arī lieliski izdarīja. Vienam bija 10 aģenti tajos punktos, kur sociālā spriedze var rasties, citam "operam" bija savi aģenti. Operatīvās lietas subjektiem varēja piemērot arī noklausīšanos, namu pārvaldēs, kaimiņi pastāsta, vajadzēja tikai aizķerties, un lipināja pa maziem gabaliņiem kopā to bildi," stāsta Zālīte.

Čeka visu zināja un lieliski uzraudzīja, pārliecināts ir Zālīte. Tiesa, te jāpatur prātā arī medaļas otra puse – cik čeka tajā bija ieinteresēta un apzinājās neizbēgamo PSRS sabrukumu. Skrūves jau bija palikušas vaļīgākas – būtu pēckara laika vīri čekā, tādu Cālīti nemaz nelaistu atpakaļ, sēdētu visu mūžu, nekādu "Helsinku", nekādas hartas nebūtu, norāda pētnieks. "PSRS sabruka kā kāršu namiņš, ļoti daudz čekistu 1990. gadā pameta organizāciju vēl pirms pensijas sasniegšanas. Kā tu sāc dialogu ar disidentu, tas inficē arī operatīvo darbinieku, tas jau arī nav dumjš un redz, ka kaut kas zem dzelzs priekškara nav vis kārtībā. Pamatā ar latviešu disidentiem jau nodarbojās latvieši. Ir tādi procesi, kas izrūgst, tu neko nevari darīt, tas vīruss iekšā ir, dzelzs aizkarā maza plaisiņa parādās, kaut vai Kultūras sakaru komiteja, kanāls sāk strādāt uz abām pusēm, līmeņi izlīdzinās, inde tika ievesta iekšā, un impērija sabrūk," secina Zālīte.

Dokuments, kurš satricināja PSRS

Baltijas harta jeb Baltiešu memorands bija 45 okupēto Baltijas valstu cilvēktiesību aizstāvju publisks aicinājums anulēt 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa paktu un novērst tā sekas. Līdz ar to 1979. gada 23. augustā Baltijas hartas parakstītāji pieprasīja Baltijas tautu tiesības lemt savu likteni un atjaunot zaudēto valstiskumu. Hartas parakstītāji uzsvēra, ka PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līguma slepenais protokols – Molotova–Ribentropa pakts – pārkāpa Baltijas valstu nacionālo suverenitāti. Tas neatkarīgās Baltijas valstis faktiski likvidēja.

Taujāts par dokumenta tapšanas procesu, Cālītis atceras: "Lietuvieši nebija līderi, līderi bija latvieši. Viens no viņiem biju es, otrs Viktors Kalniņš. Viņš bija tas, kurš galvenokārt tulkoja tos rakstus. Sākām baltiešu vienotību nometnē. Runa bija par to – ja mēs nevaram darīt neko atklāti, tad taisīsim to citādi, nepārkāpjot līmeni, lai mūs par to nevar sodīt. Mēs neesam pret komunismu, mēs esam pret realizāciju – PSRS konstitūcijas ietvaros," intervijā stāsta Cālītis, raksturojos pirmos baltiešu disidentu pārrobežu sadarbības asnus.

Disidenti uzsvēra, ka pasaules sabiedrības klusēšana atbalsta bijušos, esošos un topošos agresorus. Tādēļ Baltijas hartas parakstītāji vērsās pie PSRS valdības ar lūgumu pilnībā publicēt PSRS ārlietu ministra Vjačeslava Molotova un Vācijas ārlietu ministra Joahima Ribentropa slepeno protokolu par Baltijas valstu iekļaušanu PSRS ietekmes sfērā un atzīt Molotova–Ribentropa paktu par spēkā neesošu kopš parakstīšanas brīža.

Baltijas hartu parakstīja 36 lietuvieši, 5 latvieši un 4 igauņi: Romas Andrijauskas, Stasė Andrijauskienė, Alfonsas Andriukaitis, Edmundas Bartuška, Vytautas Bastys, Vladas Bobinas, Vytautas Bogušis, Ints Cālītis, Petras Cidzikas, Arvydas Čekanavičius, Jonas Dambrauskas, Jonas Eišvidas, Virgilijus Jaugelis, Mečislovas Jurevičius, Liutauras Kazakevičius, Leonas Laurinskas, Valdis Larius, Rimas Mažukna, Algirdas Mocius, Napoleonas Narkūnas, Mart Niklus, Felikss Nikmanis, Uldis Ofkants, Angelė Paškauskienė, Sigitas Paulavičius, Jonas Petkevičius, Jadvyga Petkevičienė, Kęstutis Povilaitis, Žydrė Povilaitytė, Jonas Protusevičius, Sigitas Randys, Endel Ratas, Henrikas Sambore, Julius Sasnauskas, Leonora Sasnauskaitė, Algis Statkevičius, Kęstutis Subačius, Vladas Šakalys, Jonas Šerkšnas, Zigmas Širvinskas, Enn Tarto, Antanas Terleckas, Erik Udam, Romas Vitkevičius, Jonas Volungevičius, Alfredas Zaideks, Juris Ziemelis, Rimas Žukauskas, Ivars Žukovskis. Latviešu valodā dokumentu pārtulkoja Gunārs Astra. Tulkojuma igauņu valodā autori bija Marts Nikluss, Endels Ratass, Enns Tarto un Eriks Udams. Baltijas hartu atbalstīja arī 11 Maskavas “Helsinku” grupas dalībnieki: Jeļena Bonnere, Andrejs Saharovs, Malva Landa, Viktors Nekipelovs, Jurijs Belovs, Tatjana Osipova, Ivans Kovaļovs, Tatjana Veļikanova, Irina Žolkovska-Ginzburga, Leonīds Ternovskis, Aleksandrs Lavuts.

"45 parakstu dokuments" dzima Lietuvā, jo lietuvieši pirmie radīja "Helsinku" organizāciju, atceras Cālītis. Viņš arī akcentē: līdz šai idejai nonākuši vairāku gadu laikā, lēni, jo lietuvieši ļoti aizdomīgi izturējušies gan pret latviešiem, gan igauņiem.

"Pamata nebija, viņi uzskatīja, ka mēs esam lēnāki, nevarīgāki, ka viņi ir tie asākie, enerģiskākie, kas to darīs. Es sāku dokumentu tulkot, jo zināju lietuviešu valodu no nometņu laika, tad iedomājos, ka Gunārs Astra būtu veiklāks, lūdzu, vai nevarētu piedalīties," Astras lomu dokumenta tulkojuma tapšanā, kuru viņš gan nav aprakstījis, raksturoja Cālītis.

Taujāts, vai tobrīd pieļāvis, ka trīs no dokumenta parakstītājiem sadarbotos ar VDK, Cālītis intervijā atzina: "Man šāda doma neienāca prātā, ka mani tuvākie domubiedri..."

Nākamajā rakstā jau sekos pilns intervijas ieraksts ar Intu Cālīti, kā arī līdz šim nepubliskotas liecības par disidentu un čekas darbību 80tajos gados.

Kā zināms, saskaņā ar likumu decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē https://kgb.arhivi.lv kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem "čekas maisiem" – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

Savukārt "Delfi" šā gada pirmajos mēnešos ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) līdz šā gada 1. maijam bija pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. "Delta Latvija" nerediģētā versija ir pieejama no šā gada maija sākuma.

Source

www.DELFI.lv

Tags

"Maisi vaļā"
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form