Viens no visvairāk zināmajiem latviešu brīvības cīnītājiem un PSRS okupācijas laika disidentiem Gunārs Astra 1976. gada maijā sapulcināja likteņbiedrus – vairākus agrākos politieslodzītos – Rīgas Meža kapos, kur noturēja piemiņas sapulci pie latviešu leģiona virsnieka Ernesta Laumaņa kapa. Pēc 11 dienām čekā uz galda jau bija divi aģentu ziņojumi un precīzs notikušā atstāsts. Šī sērijas "Maisi vaļā" ietvaros ir viena no vairākām savstarpēji saistītām publikācijām par pretpadomju disidentiem septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, VDK dokumentos un intervijās atklājot līdz šim neizskanējušus faktus un liecības saistībā ar Valsts drošības komitejas (VDK) pretdarbību nacionālās pretošanās procesiem.

Bijušās LPSR Valsts drošības komitejas elektroniskajā datubāzē "Delta Latvija" ("Delta") par šo laikposmu atrodami simtiem ziņojumu atreferējumu. Lielākā daļa no ziņojumos minētajiem jau ir viņsaulē, tomēr starp mums joprojām ir tā laika liecinieki, lēģeros pabijušie un čekas ziņojumos pieminētie, piemēram, Ints Cālītis, Ivars Žukovskis un Knuts Skujenieks. Žukovskis jau iepriekš ir atteicies runāt ar portālu "Delfi", bet Cālītis piekrita "Delfi" TV studijā atbildēt uz jautājumiem saistībā ar ziņojumiem par viņu un citiem disidentiem, un drīzumā sekos pilns intervijas video ar vienu no tiem Augstākās padomes deputātiem, kurš 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarību, – Cālīti. Lasītājiem būs iespēja iepazīties ar liecībām par čekas taustekļiem Baltijas disidentu darbībā, tā laika atmiņām un liecībām, kā arī šokējošām atklāsmēm. "Delfi" drīzumā publicēs arī interviju ar Knutu Skujenieku, kurā viņš dalīsies atmiņās par izsūtījumā spaidu darbu nometnēs pavadītajiem gadiem, tur satiktajiem latviešu disidentiem un čekistiem.

Sākumā aplūkojam kādu pirmajā acu uzmetienā it kā ikdienišķu disidentu tikšanos kapsētā, kura tomēr iemieso vairākas desmitgades ilgu attiecību vēsturi, disidenta Gunāra Astras lomu pagrīdes brīvības centienu izpausmēs, kā arī čekas visuresošo klātbūtni, kas saglabā intrigu – vai tavs draugs ir draugs vai piedevām vēl čekas aģents?

Ints Cālītis: "Nepieļāvu domu, ka viņš ziņotu čekai"

Cālītis ir uzskatāms par unikālu personību portāla "Delfi" vērienīgajā pētījumu sērijā "Maisi vaļā". Viņš ir nozīmīgs sava laika pretošanās kustības dalībnieks, bijušais politieslodzītais, kurš pēc atgriešanās no gulaga turpina būt sabiedriski aktīvs. Būdams Latvijas Augstākās padomes deputāts, 1990. gada 4. maijā viņš nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Vienlaikus ar viņa vārdu ir atrodama VDK aģenta kartīte ar segvārdu "Žanis". Sadarbības faktu Cālītis noliedz un to sauc par čekas virsnieka manipulāciju, lai pensijā dotos ar nopelnītiem pulkveža uzplečiem. "Žaņa" ziņojumu atreferējumus par citiem disidentiem viņš neapstiprina un neatzīst. Tāpat Cālīša pusē ir arī tiesas spriedums, kurš rāda, ka viņš nav apzināti slepeni sadarbojies ar drošības dienestu.

Vecākie ziņojumi "Deltas" datubāzē par Cālīti datēti ar septiņdesmitajiem gadiem – tobrīd viņš jau divas reizes bija pabijis apcietinājumā Kolimas un Mordovijas gulaga nometnēs. Neskatoties uz to, Cālītis turpināja darboties pretpadomju pagrīdē un 1976. gadā pēc Astras iniciatīvas arī ieradās Rīgas Meža kapos pie Ernesta Laumaņa kapavietas. No čekas ziņojuma atreferējuma noprotams, ka pasākumā piedalījās astoņi vīri, starp kuriem bija arī tādas redzamas personības kā Gunārs Astra, Ints Cālītis, Ivars Žukovskis, Juris Ziemelis, Viktors Kalniņš.


Viesojoties "DELFI TV ar Jāni Domburu" studijā, Cālītis bija pārsteigts par šādu ziņojumu un tā sniedzējiem. Aizdomas par laikabiedriem jau bijušas, bet tajā minētie uzvārdi tomēr ir pārsteigums. "Es runāju, tekstu neatceros. [..] Tas, kas vēlāk bija, – daudz ko uzzināju par saviem domubiedriem. Es sapratu, ka tā ir vienkārši normāla pretinieku funkcija," sacīja Cālītis un atzina: "Tajā brīdī visiem vīriem, kuri bija pie kapa, es uzticējos."

Tieši vienpadsmit dienas pēc likteņbiedru tikšanās kapsētā jeb 19. maijā reģistrēts ziņojums, kura avoti ir divi čekas aģenti "Ozols" un "Pols".

"Delfi" jau iepriekš pētītais liek pieļaut, ka aģents "Pols", visticamāk, ir viens no Cālīša laikabiedriem – disidentu aprindās pretrunīgi vērtētais Ivars Žukovskis. Žurnāla "Auseklis" veidotāja uzvārds lasāms "čekas maisu" aģenta "Pols" kartītē, un VDK datubāze "Delta" ietver gan "Pola" ziņojumu atreferējumus par "Ausekļa" veidošanu un tā veidotāju gaitām, gan ziņojumus par Žukovski. Viņš pats portālam "Delfi" komentārus nesniedza, norādot, ka visu pastāstīs savā autobiogrāfijā. Savukārt "Ozols", iespējams, ir latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, disidents, politieslodzītais Uldis Ofkants (1941–2008). Viņš gan iepriekš minētajā ziņojumā nav minēts kā "kapsētas pasākuma dalībnieks", tomēr publiskotajos dokumentos atrodama čekas aģenta kartīte ar viņa vārdu. Arī Ofkants ir viens no redzamākajiem šī laikmeta pretošanās kustības dalībniekiem. Arestēts 1962. gadā par piedalīšanos "pretpadomju organizācijā" un notiesāts uz desmit gadiem stingra režīma labošanas darbu kolonijā Mordovijā vienlaikus ar Kalniņu un Skujenieku.

Taujāts, vai nojautis par Žukovska iespējamu sadarbību ar čeku, Cālītis intervijā atzina: "Tas ir iespējams, jo man bija šādi un tādi aizspriedumi jau tad, bet nedomāju kā ziņotāju. Es domāju, ka "Pols" ir Juris Ziemelis [cits tā laika disidents] jeb Ziemeļpols." Savukārt par nelaiķa Ulda Ofkanta saistību ar VDK viņš ir pārsteigts: "Es pieļāvu situāciju, ka kāds no maniem biedriem ir saistīts ar čeku. Nevarēju izskaitļot. Par Ofkantu es nepieļāvu nemaz, ka viņš varētu būt aģents. Es dikti neuzspiedu uz to ziņošanu. Es sapratu, ka vienalga čeka tam, ko es daru, seko. Kas dara, kas seko, kas informāciju sniedz, tas man likās otršķirīgi. Es daru, ko daru, un neskatos uz to."

Gunāra Astras loma

Līdzīgi kā Cālītis, Skujenieks un daudzi citi, arī Gunārs Astra (1931–1988) piespriesto ieslodzījuma laiku aizvadīja dažādās Mordovijas un Permas apgabala "labošanas darbu nometnēs", kur 60.–70. gados tika turēta lielākā daļa PSRS politieslodzīto. Nometnēs Astra iepazinās ar daudziem vēlākajiem domubiedriem gan no Latvijas, piemēram, Gunāru Rodi, Viktoru Kalniņu, gan arī Lietuvas, Igaunijas u. c. padomju republikām, piemēram, Bali Gajausku un Martu Niklusu. Pēc laikabiedru atmiņām, tieši lēģerī Astra arī izauga kā personība, jo tieši izsūtījuma laikā pilnībā nostiprinājās viņa politiskie uzskati, un nometnes administrācija īsi pirms atbrīvošanas Astru raksturoja kā cilvēku ar "spēcīgi attīstītiem nacionālistiskiem uzskatiem", kurš "saglabā sociālistiskajai iekārtai naidīgas pozīcijas".

Latvijas Valsts arhīva apkopotā informācija liecina, ka jau piecdesmito gadu beigās Astra vairākkārt bija ticies ar dažiem ASV vēstniecības darbiniekiem, sarakstījās ar ārzemju latviešiem, klausījās radio "Amerikas balss" un, būdams visai nacionāli noskaņots, savus uzskatus neslēpa. Acīmredzot aptuveni šajā laikā par Astru sāka interesēties arī VDK, lai gan tieši pierādījumi tam pagaidām nav apzināti. Pēc aresta 1961. gada februārī Astra līdz pat rudenim tika turēts VDK izmeklēšanas izolatorā. Izmeklēšana ieilga, un tiesa notika tikai 20.–26. oktobrī. Tā kā par sakariem ar ārzemniekiem Astram tika inkriminēta dzimtenes nodevība un spiegošanas mēģinājums, kā arī pretpadomju aģitācija un propaganda, viņu tiesāja Baltijas kara apgabala Kara tribunāls, kas Astram piesprieda 15 gadus ieslodzījumā, liecina Latvijas Valsts arhīva apkopotā informācija.

Izvilkums no apsūdzības raksta krimināllietā nr. 26 par Gunāra Astras pretpadomju darbību: "Neskatoties uz to, ka 1979. gada 11. decembrī viņam tika pasludināts oficiāls brīdinājums par darbības nepieļaujamību, kas ir pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm, viņš 1980. gada pavasarī savā dzīvesvietā Rīgā [..] no sava paziņas Inta Cālīša saņēma un izplatīšanas nolūkā pārtulkoja no krievu uz latviešu valodu pretpadomju apmelojoša satura dokumenta "PSRS valdībai, VFR valdībai, VDR valdībai, Atlantijas hartu parakstījušo valstu valdībām, ANO ģenerālsekretāram Kurtam Valdheima kungam" mašīnraksta tekstu, kurā apgalvots, ka padomju varas atjaunošana Baltijas republikās ir it kā PSRS "okupācijas" sekas un ka "šo valstu tautām laupītas tiesības un iespējas rīkoties ar savu likteni", kā arī izvirzīta prasība likvidēt tajās padomju iekārtu. Tulkojuma tekstu Astra ierakstīja savā kladē, kuru kopā ar augstāk norādītā dokumenta mašīnraksta tekstu krievu valodā izplatīšanas nolūkā atdeva Intam Cālītim, kurš šī dokumenta tulkojuma tekstu latviešu valodā 1980. gada pavasarī Rīgā pavairoja ar savu rakstāmmašīnu "Moskva" vienlaicīgi ne mazāk kā piecos eksemplāros un pēc tam izplatīja Rīgā savu paziņu starpā, iedodot tos lasīšanai: vienu eksemplāru Ģedertam Melngailim, pie kura šis eksemplārs tika izņemts kratīšanā dzīvoklī Rīgā 1983. gada 6. janvārī; otru eksemplāru – Vilmai Kļaviņai un Mirdzai Celmiņai, pēdējā šo eksemplāru savukārt iedeva izlasīt darbabiedrenei Zeltītei Meisterei, kura to iedeva izlasīt savam vīram Matīsam Meisteram un dzīvokļa kaimiņam Normundam Vijupam, pēc kā šis eksemplārs tika iznīcināts. Divus minētā dokumenta eksemplārus Ints Cālītis izplatīšanas nolūkā glabāja savā dzīvesvietā Rīgā līdz izņemšanai kratīšanā 1983. gada 6. janvārī. Astra, saņēmis kladi ar minēto tulkojumu no Inta Cālīša atpakaļ, no 1980. gada līdz izņemšanai kratīšanā 1983. gada 6.–7. janvārī izplatīšanas nolūkā glabāja to savā dzīvesvietā."

Ernests Laumanis un viņa loma

Foto: Latvijas Kara muzejs. Latviešu leģiona I bataljona virsnieki (Laumanis trešais no kreisās). Ļeņingradas apkārtne, 1943. gada februāris.

Ernests Laumanis (1908–1968) bija Latvijas armijas un latviešu leģiona virsnieks. Pēc Vācijas un PSRS kara sākuma 1941. gadā bija viens no latviešu pašaizsardzības vienību veidotājiem Liepājā. Vēlāk jau kā brīvprātīgais viņš pieteicās vācu armijā un iesaistījās karadarbībā, bet pēc Vācijas kapitulācijas kādu laiku slēpās Kurzemes mežos, tomēr tika arestēts un 1946. gadā izsūtīts uz Vorkutu. 1955. gadā viņš atgriezās Liepājā, bet par pretpadomju izteikumiem 1957. gadā tika apcietināts otrreiz un izsūtīts uz Mordoviju, kur arī viņa ceļi krustojās ar citiem politieslodzītajiem no Latvijas, piemēram, Kalniņu, Skujenieku, Astru. Viņu atbrīvoja 1967. gadā, un neilgi pēc atgriešanās dzimtenē viņš mira. Laumanis tika apbedīts Rīgas I Meža kapos, un līdz pat mūsdienām viņa kapavieta kalpo kā tikšanās vieta līdzīgi domājošajiem un nacionālistisko ideju atbalstītājiem.

Vēsturnieks Uldis Neiburgs savos pētījumos par Laumani rakstījis: "Tā kā E. Laumanis bija atklāts izteikumos, kas neglaimoja okupācijas varai, viņu pēc kādas denunciācijas 1957. gada 16. martā apcietināja atkārtoti. Kopā ar Vorkutas ieslodzījuma biedriem Sigismundu Zemzaru un Andreju Macpānu viņu apsūdzēja pretpadomju sacerējumu sarakstīšanā un izplatīšanā. E. Laumanis tiesas sēdē atteicās no advokāta un paskaidroja, ka neuzskata sevi par vainīgu pretpadomju aģitācijā, jo savas piezīmes rakstījis tikai paša vajadzībām. Kādā no stenografētām esejām viņš izteica pārliecību, ka "mūsu pienākums pret saviem priekštečiem un nākošajām paaudzēm ir pielikt visas pūles, lai latviešu tauta neaizietu bojā pašreizējā krīzes periodā. Daudzos aspektos mūsu cīņai ir jānotiek daudz grūtākos apstākļos nekā iepriekšējām paaudzēm. Tomēr vienā aspektā tā ir nesalīdzināmi vieglāka. Mums pagātnē ir patstāvīga Latvijas valsts. Tā parāda, ka latviešu tauta ir spējīga būt brīva un neatkarīga, un mēs esam vairāk spējīgi, lai to izcīnītu vēlreiz".

1957. gada 18. jūnijā LPSR Augstākā tiesa notiesāja viņu uz pieciem gadiem ieslodzījumā, ietverot to iepriekšējā spriedumā noteiktajā sodā, un izsūtīja uz Potmas nometni Mordovijā. Tur E. Laumanis nopietni nodarbojās ar filozofijas studijām, pārtulkoja no sanskrita latviešu valodā "Bhagavadgītu" ("Dievišķo dziesmu"), uzrakstīja savu dzīves "Credo". Viņš bija autoritāte un paraugs citiem politieslodzītajiem, tolaik vēl gados jauno Gunāru Astru ieskaitot. Daudzu atmiņā E. Laumanis ir palicis kā personība ar īpašu auru, kas prasīja stāju, ar viņu runājot. Cilvēks, kas pieskaitāms tai nelielajai gulaga lēģeru iemītnieku kategorijai, kas nevis tikai rūpējās par savu fizisko eksistenci, bet stāvēja pāri grūtajai ikdienai un dzīvoja pēc principa, ka cilvēka gars nav nedz ieslogāms, nedz iznīcināms."

"Viņš interesējās par literatūru, bet es aktīvi turpināju rakstīt. Mēs šad un tad aprunājāmies. Viņš daudz tulkoja, bija nopietns kritiķis arī manai dzejai. Viņš teica, ka manā dzejā ir par maz pozitīvā momenta, kas mani toreiz ļoti izbrīnīja. Tikai vēlāk sapratu, ko viņš ar to domā, un piekritu – tā tas ir," tā Laumani raksturojis dzejnieks Knuts Skujenieks.

Čeka un disidenti

Grūti ir precīzi noteikt, cik daudz 70, 80 gadu Padomju Latvijā bija nacionālistiski noskaņotu cilvēku un cik rūpīgi čeka viņus pieskatīja. Nesen izdevniecības "Pētergailis" klajā laistajā Dr. hist. Ginta Zelmeņa un Bruno Javoiša grāmatā "Nacionālā pretošanās kustība Latvijā no 1959. līdz 1986. gadam" apkopoti 216 pretošanās kustības dalībnieku un politiski represēto dzīvesstāsti.

Samērā daudz cilvēku izmeklēšanas laikā bija pārliecinājušies "par savu agrāko pretpadomju uzskatu maldīgumu", no saviem uzskatiem atteikušies un atzinuši, ka "ļoti nožēlo izdarīto noziegumu". "Tomēr šāda veida ieraksti protokolos maz ko izsaka par attiecīgā cilvēka patiesajiem uzskatiem. VDK rīcībā bija plašs līdzekļu arsenāls, lai piespiestu cilvēku pateikt vai parakstīt to, ko viņš nedomā. Staļina laikā atzīšanās visfantastiskākajos noziegumos tika panākta ar sišanu, spīdzināšanu (..), pēc Staļina nāves VDK metodes kļuva izsmalcinātākas, fizisko teroru lielā mērā aizstāja psiholoģiskais terors. Totalitārā vara prata piespiest cilvēkus "nožēlot nepareizu" grāmatu lasīšanu, un tikai paši izturīgākie spēja nepadoties izmeklētāju, prokuroru, advokātu, kameras biedru ieteikumiem formāli kaut ko "nožēlot"," raksta grāmatas autori.

Grāmatā arī norādīts, ka daļa no sarakstā minētajiem cilvēkiem atrodami arī LPSRS VDK aģentūras kartotēkā, tomēr bez papildu dokumentiem – attiecīgo aģentu ziņojumu izpētes – izdarīt tālejošus secinājumus būtu nepareizi. Staļina laika krimināllietās dažkārt iespējams atrast dokumentus, kas nepārprotami pierāda kāda cilvēka sadarbību ar PSRS valsts drošības institūcijām, taču 1960.–1980. gadu krimināllietās dokumenti par iespējamu sadarbību ar VDK parādās reti, turklāt parasti tie noformēti tā, ka šo informāciju iespējams interpretēt diezgan plaši. Piemēram, minēts, ka ar attiecīgo cilvēku VDK bija "operatīvais kontakts" vai ka tiek apsvērtas vervēšanas iespējas.

Lēģeris kā nacionālās pārliecības un spīta nostiprinātājs parādās arī intervijās ar Cālīti un Skujenieku, bet par to jau turpmākajos rakstos.

Kā zināms, saskaņā ar likumu decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē https://kgb.arhivi.lv kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem "čekas maisiem" – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

Savukārt "Delfi" šā gada pirmajos mēnešos ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) līdz šā gada 1. maijam bija pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. "Delta Latvija" nerediģētā versija ir pieejama no šā gada maija sākuma.

* Portāls "Delfi" publicē vairāku ziņojumu atreferējumu no datubāzes "Delta" un to tulkojumu latviski, ko nodrošināja tulkošanas firma "Skrivanek".

Source

www.DELFI.lv

Tags

"Maisi vaļā"
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form