'Delfi TV ar Jāni Domburu' diskutē mediķi un politiķi. Pilns teksts
Foto: DELFI

Esiet sveicināti, cienījamie Delfi TV skatītāji. Ir pagājusi tieši nedēļa kopš pieņēma Latvijas Republikas valsts budžetu 2020. gadam, ko pavadīja vairākas mediķu protesta akcijas gan pie Saeimas, gan citās formās pret politiķu solīto nepildīto mediķu atalgojuma palielinājumu. No pieteiktajiem 120 miljoniem atalgojumam akceptēja 60. Uzreiz pēc valsts svētkiem, šonedēļ, mediķu organizācijas ir nākušas klajā ar paziņojumu, ka turpinās protestus – ka prasīs valsts prezidentam atgriezt budžetu Saeimā otrreizējai caurskatīšanai un tad, bez tik lielas vienprātības starp visām mediķu organizācijām, ir runas par veselības ministres demisijas prasīšanu un ir runa par atbalstu parakstu vākšanai par Saeimas atlaišanu ierosināšanu. Šodien pēc šī paziņojuma ir pirmā klātienes tikšanās starp mediķu organizācijām un starp atbildīgākajiem politiķiem saistībā ar budžetu un saistībā ar veselības aprūpes nozari, lai diskutētu par to, kam ir kādi argumenti par nākotni un pagātni un kas notiks tālāk. Vispirms, piesakot dalībniekus, Latvijas Ārstu biedrības pārstāve Ilze Aizsilniece, Latvijas Māsu asociācijas viceprezidente Ilze Ortveina, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris un bija aicināta arī ceturtā organizācija, tik vienoti jūs neesat. Jauno ārstu asociācijas vadītājs vēl pirms pāris dienām solīja manai kolēģei, ka, ja viņš pats netiek, viņš sarunās aizstājēju. Tā arī līdz šim brīdim solījumi nav izpildīti.

Aizsilniece: Man ir jānodod sveicieni no Jaunajiem kolēģiem.

Sveicienus mēs te nodosim viens otram ļoti daudz pusotras stundas garumā. Politiķu pusē – pirmām kārtām, nozares ministre, veselības ministre Ilze Viņķele. Man uzreiz jāpasaka, ka mēs aicinājām vēl vienu ministru – Jāni Reiru. Viņš bija aizņemts ar kādiem citiem darbiem šajā rītā. Cerams, ka mēs vēl pagūsim padiskutēt par šo tēmu. Divu, tā vai citādi saistītu Saeimas komisiju vadītāji – Saeimas budžeta, tā kura skatīja valdības iesniegto projektu budžetam, tās vadītājs Mārtiņš Bondars un sociālo un darba lietu, kura attiecīgi atbild par veselības jomu, tai skaitā, atbild par Veselības finansēšanas likumu, vadītājs Andris Skride.

Skride: Labrīt.

Gluži nejauši vai protams jauši visi trīs politiķi no apvienības "Attīstībai/Par!". Lai gan ne no vienas partijas, bet no apvienības. Ļaujiet man sākt šo sarunu ar to saprašanu publikai, kas ir pacienti visi bijuši, nākotnes, potenciāli. Fonā skatoties tos protestus, kas jau bija pirms pāris nedēļām – cik mediķu visos līmeņos šobrīd jūsu paziņojumu, šīs nedēļas, ka jūs turpināsiet protestus, cik jūs pārstāvat? Jo vienprātības šobrīd nav.

Keris: Es šobrīd pārstāvu aptuveni astoņus tūkstošus arodbiedrības biedru.

Jo diena bez mediķa... Parādījās presē ziņas, ka atbalsts bija četri tūkstoši, kas to ir atbalstījuši praktiski uztaisot sev brīvdienu. Vai visi astoņi tūkstoši ir tie, kas saka: "Viņķelei demisionēt, budžetu pārskatīt" un tā tālāk un tā tālāk?

Keris: Precizēsim. Astoņi tūkstoši arodbiedrības biedru, pārējās organizācijas vēl teiks savu vārdu un tie, kas piedalījās klātienē pie Saeimas, jā, tie bija apmēram četri tūkstoši, bet bija jau arī tādi, kuri pie Saeimas nepiedalījās, bet šo akciju tik un tā atbalstīja.

Aizsilniece: Atbalstīja, jā.

Kā jūs rēķināt?

Aizsilniece: Mēs rēķinām, ka tie, kas no mediķu puses, to bija vairāk nekā 50 procenti piedalījās. Mums ir ziņas, ka tie ir apmēram desmit tūkstoši ārstu. Jaunie ārsti arī piedalījās. Mums ir jāsaprot viena lieta, ka mediķi līdz šim nekad nav bijuši ļoti apvienota tāda sabiedrības daļa.

Ak, šitā gan?

Aizsilniece: Jā, nu es domāju, ka varbūt tādēļ, ka mēs... Mums jau arī tas politiskais lobijs nav bijis tāds ļoti spēcīgs, teiksim godīgi. Mediķi ir bijuši lielos, atbildīgos amatos Baltijas valstīs, bet neviens nav aizmirsis to ziņu, ka veselības aprūpe ir ļoti svarīga tautsaimniecības daļa.

Bet es gribu precizēt nevis ziņu par to, ka ir svarīga tautsaimniecības daļa un aktīvi, kā teica Viņķeles kundze parlamentā no tribīnes, kad neviens medijs vairs politiķus neklausījās 25. datuma vakarā. Desmit tūkstoši, jūs sakāt, ir tie, kas prasa...

Aizsilniece: Jā. Vēl daži...

...prasa veselības ministrei demisionēt, mēs prasām prezidentam caurskatīt budžetu. Desmit tūkstoši.

Aizsilniece: Es domāju, ka ir pat vairāk, kas prasa...

Jūs domājat? Ir tādas iekšējās aptaujas taisītas?

Aizsilniece: Jā, jaunie ārsti ir tie, kas... Saprotiet...

...Jaunie ārsti ir maz, nosacīti.

Aizsilniece: Bet ir divas lietas. Mums ir jāatdala vairāki jautājumi. Viens ir ministres demisionēšana, ko prasa. Mēs visi vienojamies, pilnīgi visas organizācijas ir vienojušās par to un viņu valdes pārstāvji, ka mēs prasām prezidentam pārskatīt budžetu. Lai viņš lūdz Saeimai pārskatīt budžetu.

Jā.

Un tas ir 20 tūkstoši cilvēku kopā. Tie ir 20 tūkstoši cilvēku kopā.

Un Māsu asociācija ar astoņi tūkstoši... Cik jūs šobrīd rēķināt?

Ortveina: Asociācijai pašlaik ir tūkstoš biedru, bet aizstāvēt savas un sabiedrības intereses pie Saeimas un uzrunāt kolēģus, māsas pievienojās pilnīgi visas, jo mēs esam Latvijas apdraudētā suga un mēs šeit vienkārši izmirstam. Un mūsu viedoklim pievienojās ne tikai asociācijas biedri, bet visas strādājošās māsas. Un arī studenti, kuri grib savu nākotni redzēt citādāk.

Uz šī fona veselības ministre, kurai bija komandējums aizvadītajās dienās...

Viņķele (ļoti klusu): Nebija.

Kā, lūdzu?

Viņķele: Nebij'.

Nebija komandējums?

Viņķele: Nebija komandējums.

Bija plānotais komandējums, bet veselības ministre paziņoja, ka nav īsti saprotams vēstījums, otrdienas vēstījums, par to, kas tiek prasīts un parlaments atbildē īsti nav pateikušas neko. Nu, tad lūdzu! Pirmā atbilde – budžets pieņemts, izmirstošā suga turpina protestus, prasām demisionēt.

Viņķele: Manuprāt, vēstījumu šobrīd, nupat studijā mums ļoti precīzi noformulēja un es pat neskaldītu matus par to, cik tieši Māsu asociācijas biedres vai ne-biedres, kuru tieši arodbiedrības biedru un skaitītu cilvēkus. Šis ir nebijuša apmēra konsolidēts viedoklis no vienas nozares, kas patiešām ilgstoši ir bijusi pabērna lomā un kura ilgstoši apdalīta ar finansēm un arī attieksmes ziņā. Un šis vēstījums, manuprāt, ir nepārprotams. Veselības aprūpei ir nepieciešams vairāk budžeta finansējums.

Otrs – veselības ministrei ir jādemisionē. Jūsu atbilde?

Viņķele: Mana atbilde ir: "Nē, es par šo nedemisionēšu''.

Jo?

Viņķele: Jo, ja es lemtu viena par budžetu un izdomātu, ka vairāk jāfinansē kāda cita joma un naudu nepiešķirt veselības aprūpei, tas būtu vienpersonisks lēmums. Tad es acīmredzot būtu atbildīga par to budžetu, kā ir. Ja es nebūtu iesniegusi budžeta veidošanas procesā nepieciešamo finansējumu pieprasījumu ne tikai algām, šeit mēs runājam tikai par atalgojumiem, Veselības ministrijas iesniegums budžetam bija 270 miljoni eiro. Ja tas nebūtu izdarīts, būtu pamats manai demisijai. Ja es nebūtu dažāda skaļuma, dažāda ultimāta pakāpes veidā argumentējusi sarunās ar kolēģiem par budžeta nepieciešamību, tad man būtu pamats manai demisijai.

Prasītāji, cik tālu ir pieņems vai nav pieņemams viedoklis?

Keris: Nevarētu piekrist ministres kundzei un var arī skaidri pateikt to, kāpēc ir pieņemts lēmums par neuzticības izteikšanu un mēs arī vēstulē ministrei to norādījām. Ministre diemžēl izplata nepatiesu informāciju par to, ka pagājušā gada decembrī Saeima pieņēma lēmumu par veselības aprūpes finansēšanu un par algām nozarē, apzinoties pati to, ka nevarēs izpildīt, jo to nevar izpildīt. Tā nav taisnība. To ir pierādījuši starptautiski eksperti Latvijai atkārtoti un tas, ka ministre šādi rīkojās pretēji veselības aprūpes nozares apakšpadomē lemtajam, pretēji nozares stratēģiskajā padomē lemtajam, kur skaidri tiek pateikts, ka ir jāaizstāv tas, ko valdība pati ir ierakstījusi valdības deklarācijā un rīcības plānā par Veselības aprūpes finansēšanas likumu izpildi. Ministre rīkojās pretēji un tāpēc arī saņēma neuzticību.

Vinķeles kundze?

Viņķele: Man nav īsti ko komentēt. Es īsti nesaprotu, kas tie par formulējumiem. Jo pirmām kārtām, pagājušo gadu, lemjot par šo ierakstu likumā, ka neapšaubāmi ir nepieciešams finansējuma palielinājums, par to mēs, es domāju, vispār nediskutējam. Tad, Finanšu ministrija sniedza atziņu, kurā Latvijas burtiem bija rakstīts par to, ka šis nav skatāms, ka šis nav iekļaujams budžeta konkrētajā likumā. Tur, protams, iestājās kognotīvā disonanse, jo šo vēstuli Finanšu ministrijā bija parakstījusi finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, brīdinot kolēģus par to, ka šis nav izpildāms, pēc tam deputāte Dana Reizniece-Ozola nobalsoja par šo likumu.

Mēs nerunājam par Danas Reiznieces-Ozolas atbildību, mēs runājam par jūsu atbildību.

Viņķele: Par manu atbildību... To, ko Kera kungs šeit izplata ziņas par stratēģiskajā nozares padomē lemto papildus atalgojuma sadalījumu, šeit jāsaka...

Keris: Ak, tad ministres kundze...

Viņķele: Šeit ir jāsaka tā, ka šīs padomes lēmums ir konsultatīvs, tam nav likuma spēka...

Likuma spēka nav?

Viņķele: Es nekad neesmu slēpusi un uzskatījusi, ka atalgojuma pieaugums, ja tas ir ierobežots, ir jādala mērķtiecīgi. Un ziniet ko, Kera kungs? Tā ir mana atbildība un man ir tiesības šādi uzskatīt. Un vēl neizplatiet nepatiesību – piedāvātais risinājums par papildus atalgojuma sadalījumu ir tieši tāds, kā jūs vēlējāties – visiem vienādi, visiem desmit procenti.

Keris: Kādu nepatiesību es izplatu, jūsuprāt? Precizēsim uzreiz.

Viņķele: Jūs apgalvojat, ka netiek ievērots stratēģiskā padomē konsultatīvajā lemtais par to, ka visiem atalgojums ir jāpalielina vienādi.

Keris: Nu tad...

Viņķele: Tas ir īstenots.

Keris: Nu tad noskaidrosim uzreiz. Pirmkārt, tas, ko jūs nepildāt no stratēģiskās padomes lēmumiem ir lēmums aizstāvēt to pieprasījumu par 280 miljoniem papildus, kas bija sākotnēji no ministrijas iesniegts valdībai. Jūs, diemžēl, to nedarījāt nedz mūsu sarunās ar premjerministru 4., 5. novembrī, nedz pēc tam sarunās ar Mūrnieces kundzi pie Saeimas. Jūs to nedarījāt.

Lūdzu, atbildiet.

Viņķele: Nē, tā nav taisnība, jo es aizstāvēju 270 miljonu pieprasījumu tai brīdī, kad budžetu veidoja. Punkts.

Ko abas dāmas saka un cik tālu ir pieņemamas vai nav pieņemamas šīs atbildes demisijas jautājumu kontekstā?

Ortveina: Latvijas Māsu asociācija īstenībā neiestājas gluži par ministres demisiju, bet mēs redzam to nejēdzību, kas notiek deputātu rosībā, atbildībā, attieksmē, izpratnē un visā pārējā. Mūs īstenībā vairāk šokē tas, ka valsts, valdības vadītājs saņēmuši neskaitāmus ziņojumus, neskaitāmas vadlīnijas par to, kas ir jādara un nav jēgas skaldīt matus, kāpēc tas ir noticis. Ir jāsaprot, kā no tā visa tikt ārā. Skaidrs, ka ne ar kādiem 10% mēs neesam mierā. Skaidrs, ka mēs tāpat kā pārējie nozares pārstāvji prasām to, lai likums tiktu ievērots pilnā apmērā un ne mediķiem, ne ārstiem, ne māsām nav pienākums meklēt naudu kaut kur un saprast kurš kaut kur ir ierakstījis. Ir skaidrs, ka nozare, kura ir īstenībā pamats visai pārējai tautsaimniecības izaugsmei, joprojām tiek badināta arī šajā aspektā.

Piebildes?

Aizsilniece: Mums nav ļoti lielu piebilžu, bet kā jau es teicu mēs jau otrdien paziņojām, ka mums nav vienotu viedokļu. Mums ir daudz vienotu viedokļu ar arodbiedrību, bet par ministres demisiju... Te viens ministrs neko nevar atrisināt. Mēs domājam, ka Viņķeles kundze kā veselības ministre ir izdarījusi daudz, lai sakārtotu nozari. Šis ir tāds jautājums, kurš ir ļoti sarežģīts, bet tad ir jāprasa vēl ļoti daudz citu ministru demisija.

Bet var atrisināt Saeima, vai ne? Ja nu viens kaut ko nevar atrisināt, tad Saeima var atrisināt. Bondara kungs, Skrides kungs. Pēc šī te vēstījuma, kas mums ir nākamajā dienā pēc 18.novembra par to, ka budžets ir jāpārskata un arī par valsts prezidenta pirmajiem izteikumiem, ka varbūt nē, varbūt jā. Veselības aprūpes finansēšanas likums gan jākārto. Kā jākārto, to prezidents īsti nepateica. Kas ir jūsu konceptuālais skats uz šo situāciju? Jo 14. novembris palika tur, kur viņš palika. Protests iet uz priekšu.

Skride: Es domāju, ka šie līdzekļi joprojām ir jāatrod. Kaut vai budžeta...

2020. gada budžetā?

Skride: Jā. Kaut vai uz budžeta deficīta rēķina. Šobrīd, šogad, nākamgad mūsu budžeta deficīts plānojas 0,3%, 60 miljoni klāt, tas būtu 0,2% un 2020.gadā... Mēs paliekam faktiski pie sava kā apvienība, ka šie līdzekļi valdībai būtu jāatrod.

Apvienība tagad saka, ka budžets, par kuru tikko jūs paši esiet nobalsojuši, ir jārauj vaļā tūlīt vēl vienu reizi un jāpalielina budžeta deficīts?

Viņķele: Dombura kungs... Dombura kungs, mēs...

Nē, nu šobrīd tas ir svarīgs jautājums.

Viņķele: Mēs esam ārkārtējos apstākļos...

Jā...

Viņķele: Un ārkārtējos apstākļos ir nepieciešami ārkārtēji risinājumi. Budžetu izveidoja ļoti, ļoti smagos kompromisos. Tā alternatīva bija faktiski bezbudžetu ievilkt garajā, radīt ļoti būtisku nestabilitāti. Mēs nupat esam vienu budžetu tikai aprīlī pieņēmuši un šie kompromisi bija mokoši un ļoti, ļoti smagi. Mūsu apvienība, jā, jāatzīst, iespējams ultimatīvas prasības bija jāizvirza ātrāk, bet tobrīd budžeta veidošanā šķita, ka mērķis izveidot budžetu ir ļoti svarīgs, ar kuru mēs varam pēc tam strādāt. Šobrīd...

Apvienība nedēļas laikā ir mainījusi viedokli, tā to var saprast.

Viņķele: Mēs esam vērtējuši dažādus variantus un tā ir politikas būtība – skatīties, kāda ir situācija. Šobrīd situācija ir vērtējama kā kritiska. Līdz ar to arī saņemot Eiropas...

Pirms nedēļas viņa nebija kā kritiska vērtējama?

Viņķele: Dombura kungs, jūs ziniet, arī slimības gaitu novēro un lūkojās, kā attīstās tā situācija.

Jā.

Viņķele: Šobrīd, saņemot arī Eiropas Komisijas ziņojumu, ko parakstīja mūsu tautietis, cienījamais Valdis Dombrovskis, kurā ir nepārprotami skaidri rakstīts, norādīts tas, ka veselībai finansējums faktiski sarūk. Un šis ir arguments, ko mums ir jāskaidro un jāskaidro koalīcijas partneriem.

Budžeta komisijas vadītājs arī ir šais pozīcijās? Tas, ko pirms nedēļas apstiprinājām, tagad ir jāpārskata?

Bondars: Apvienība ir lēmusi un Budžeta komisijas vadītājs ir biedrs un Budžeta komisijas vadītājs arī atbalsta apvienības lēmumu.

Ko jūs sakāt par šādu lēmumu?

Keris: Mēs sakām, ka ir patīkami, ka beidzot tiek veikts kaut kādas konkrētas darbības, lai arī pagaidām sākotnējas, tikai kļūdas labošanai. Mēs pieļaujam, ka lielā mērā tas ir tāpēc, ka mēs konsekventi esam sākuši ķerties pie otra protesta viļņa realizēšanas un tas, protams, ka atstāj savu iespaidu, acīmredzot.

Vai tas, ko jūs šobrīd pasakāt, jo tā ir vēstures gaita pa stundām un pa minūtēm, kas šeit, šai valstī notiek. Vai tas nozīmē, ka "Attīstībai/Par!" saka: ''Ja mēs šo nelabosim, tad mēs šai valdībā un šai koalīcijā valdošajā vairs neesam''?

Viņķele: "Attīstībai/Par!" saka to, ka mēs skaidrosim ļoti pacietīgi tik ilgi, cik tas būs nepieciešams, lai pārliecinātu...

Ā, tad var gadu to darīt, līdz 2021...

...savus partnerus.

Tas ir strīds.

Viņķele: Jā, saprotiet. Šeit mēs redzam tādus ad hoc risinājumus. Visu cieņu Kučinska valdībai, kas spēra šo soli, lai aizņemtos veselības aprūpei. Mēs uzskatam, ka acīmredzot budžeta ietvars ir paplašināms. Tas nerada tik lielu budžeta deficīta palielinājumu un šī nav tērēšana, tā ir skaidra un gaiša investīcija. Ja mēs nevaram atkārtot budžeta atkāpes procedūru, ko komisija neļauj tai pašai jomai otro reizi pēc kārtas darīt. Acīmredzot, mums uz īsu brīdi šis budžeta tvērums ir jāpaplašina, lai nofinansētu doto solījumu. Bet būsim atklāti, šis ir pagaidu risinājums.

Ļaujiet man saprast vēl vienu lietu no jūsu partijas nē, no jūsu apvienības partiju brīnumainajām pārvērtībām. Pirms trim, divarpus nedēļām šeit, sēžot Daniels Pavļuts, frakcijas vadītājs tomēr ja, līdzīgi kā citi valdošie teica, ka kļūda bija 2018.gadā pieņemtā Veselības aprūpes finansēšanas likuma norma par šo te lielo palielinājumu. Tagad jūs sakāt, ka kļūda ir nepildīt šo, ka tagad tiek atsaukts, ka tā bija kļūda. Skrides kungs.

Skride: Faktiski ne tikai veselības problēma, veselības zemais finansējums Latvijā, tā nav tikai "Attīstībai/Par!" kaut kāda iegriba. Ir arī pārējām frakcijām jāsaprot, ka veselībai ir šo līdzekļu par maz. Un tiešām, es uzskatu, ka tas lēmums, varbūt viņš bija šobrīd tā ir tāda rūgta, kā saka, mācība man arī, ja, bet es neuzskatu, ka lēmums, kas komisijā tika virzīts pirms gada, ir bijusi kļūda. Tā bija norāde, norāde arī augustā, kas atkārtojās valdībai no Saeimas, ka šie līdzekļi ir jāatrod. Un šoreiz, mēs kā apvienība otrreiz, trešoreiz faktiski dodam šo norādi valdībai, ka šie līdzekļi jāatrod pārējām koalīcijas partijām. Tiešām budžets... visu vasaru tika veidots budžets. Patiešām nāca ļoti, ļoti grūti un smagnēji, kā jau ministres kundze teica. Bet jā, šobrīd un faktiski, ko vēl es gribēju teikt – šo... Visi iepriekšējie mediķu algas pieaugumi bija faktiski uz parāda.

Un šo jūs piedāvājat atkal uz parāda?

Skride: Jā, klausieties tālāk. Šobrīd 212 miljoni jau ir ielikti nākamajā gadā. Faktiski, tas, kas bija uz parāda, ir ielikts pamatbudžetā. Bija 144 miljoni šogad uz parāda plus... 144 plus 68 veido 212. Tā kā jau ir ielikti nākamā gada budžetā – 212 plus 60 vēl mūsu uzstādījums.

Aizsilniece: Nu tā kā man... Tad, kad es tiku aicināta izpētīt budžetu, tad es to arī darīju. No 8. novembra līdz 11. novembrim, kad devos uz Budžeta komisijas sēdi, gulēju sešas stundas kopā pa visām tām dienām un izgāju cauri. Tas ir milzīgs dokuments, nu tiešām milzīgs dokuments. Ļoti interesanti ir tas, ka mūsu valstī šis dokuments pirms viņš tiek, pirms par viņu tiek nobalsots Saeimā, ir ļoti grūti viņu atrast vienkopus. Viņu ir pilnīgi neiespējami. Viņš ir kā tāds noslēpumainais tēls.

Un uzrakstījāt garu vēstuli ar... Pilsones Aizsilnieces vēstuli ar garu uzskaitījumu, kurā uzskaitījāt, jūsuprāt, bez deficīta: "Lūdzu, dodam resursus".

Aizsilniece: Jā un es gribu teikt tā, ka... Tur, protams, ir vēl ko atrast. Man, protams, pārmet, ka man tur vajag ņemt konsultantu, bet es domāju, ka lietas ir vienkārši... Piemēram, kāpēc budžetā var rakstīt tā, kur es nokļūdījos – nevis rakstīt, ka "līdzekļus Okupācijas muzeja pabeigšanai", bet tekstā ir ierakstīts "jauna memoriāla veidošana okupācijas upuru piemiņai". Kāpēc ir jāmelo?

Bet neaiziesim detaļās pēc būtības. Tātad, vai ar šo jūs gribat pateikt, ka tos miljonus nevajag ņemt no deficīta...

Aizsilniece: Nevajag.

...nevajag ņemt no deficīta, bet var ņemt no esošiem ieņēmumiem.

Aizsilniece: Var.

Liekot fonā jūsu vēstuli uz ekrāniem, lai nu cik viņu varētu kāds salasīt skatītājs... Bondara kungs, es pieņemu, ka jūs zināt šo dokumentu?

Bondars: Jā.

Cik tālu jūs tur redzat kaut vienu iespējamību, kas netika ņemta vērā. Cik tālu jūs uzskatāt, ka Aizsilnieces kundze, nu...

Bondars: Kā Budžeta komisijas priekšsēdētājs būtu priecīgs savest kopā jeb ataicināt uz komisiju tos speciālistus, kuri strādā ar šo budžetu, Aizsilnieces kundzi un...

Iepriekš to nevarēja darīt?

Bondars: Iepriekš var darīt visu.

Bet kas bija par vainu, ka nevarēja?

Bondars: Bet budžetu, bet budžetu, bet budžetu sāka veidot aprīlī. Tajā laika posmā, par kuru runāja Aizsilnieces kundze...

Keris: Dombura kungs, man ļoti žēl, ka Reira kungs nepiedalās šobrīd.

Man arī žēl.

Keris: Jo būs neērti aizmuguriski kritizēt, bet diemžēl ir jāsaka, ka viens no vājākajiem posmiem valdībā, ir tieši Finanšu ministrija. Jo sākot veidot budžeta projektu, netika ņemtas vērā mūsu, pirmkārt, starptautisko partneru rekomendācijas – OECD, Eiropas Komisijas – par veselības aprūpes finansējumu. Uz šīm rekomendācijām, starp citu, ir balstīts arī veselības aprūpes finansēšanas...

Par to strīda nav. Strīds ir par to, vai no esošajiem izdevumiem var vai nevar kaut ko atrast. Jūs sakāt, ka varat būt par savedēju, jūs esat gatavs par savedēju, bet nevis jūs atbildat man, vai jūs redzat vai neredzat šajās pozīcijās vai citās pozīcijās kaut ko pārskatāmu.

Bondars: Dombura kungs, budžetu veido valdība. Saeima pārrauga izveidoto budžetu.

Un nemaina!

Bondars: Nu pārsvarā nē.

Un nekoriģē.

Bondars: Tad jāmaina valdība.

Keris: Saeimu jāmaina uzreiz un miers! Ja Saeima ļauj sevi...

Bondars: Kera kungs! Kera kungs! Kera kungs! Jums visu cieņu, visu cieņu...

Keris: Savstarpēji.

Bondars: Es varu teikt tikai vienu – protams, procesus var vadīt citādāk, iespējams labāk, iespējams ar labākiem rezultātiem, to visu var darīt. Tikai vienīgā lieta ir tāda, ka es neeju pie jums uz darbu un nestāstu, kā jums vadīt procesus citādāk.

Keris: Tieši tā! Mēs jums neprasām, kā ārstēt slimniekus, bet jūs mums, lūdzu, neprasiet, kur atrast naudu priekš veselības aprūpes! Par to jau arī ir runa.

Aizsilniece: Es piekrītu. Man tapa ļoti daudzas lietas šai valstī skaidras, tiešām. Ja es vairāk biju savā nozarē, tad tagad man ir... Ja man pirms tam likās, ka visu var mierīgi sakārtot, nokārtot, tad nevar. Ja mēs gribam kaut ko reālu... Teiksim, iet Ziemeļeiropas attīstības ceļu, tad mums ir...

... jāiet caur Dienvideiropas stilu.

Aizsilniece: ...tad ir jāiet... Pilnīgi piekrītu! Diemžēl, ir jāiet caur Dienvideiropas stilu.

Viņķele: Kundze, man šķiet tomēr, ka šis ir ļoti vēsturisks brīdis un, atvainojiet, es visdrīzāk to pieminēšu vēl vairākas reizes, jo es patiešām no sirds tā uzskatu. Es pati esmu aicinājusi ārstu un māsu organizācijas, arodbiedrībām tas jau darba aprakstā ir rakstīts – būt aktīvi līdzdalīgiem, arī budžeta veidošanā. Manuprāt, šis ir brīdis, kad mēs varam darīt citādi un Aizsilnieces kundze neļāva samelot, kā uz plati ir teikusi visu laiku – pie nākamā gada budžeta un pie finanšu ministra un premjera solītās nodokļu revīzijas, mediķu organizācijām ir jābūt no pirmās dienas klāt tieši ar šo savu...

Arī uz nākamo un uz aiznākamo gadu. Tas ir kaut kas cits.

Viņķele: Bet tomēr, tā ir būtiska pieejas maiņa. Iesaistās arī uzraudzībā.

Bet pirms šīs pieejas maiņas – paliekam tomēr pie tā, kas var vai nevar notikt ar 2020.gada budžetu?

Viņķele: Ar 2020.gada budžetu, acīmredzot, mēs šodien premjeram liksim priekšā šo risinājumu. Nedaudz īslaicīgi piemērojot šo ārkārtas risinājumu ar budžeta paplašināšanu, ar nelielu budžeta deficīta pieaugumu, lai nofinansētu nepieciešamo mediķu algu pielikumam.

Nofiksējot to esošā brīža situāciju, ir visādas demisijas bijušas un dažādos kontekstos. Man šajā brīdī pirmā prātā nāk, ir Ivara Eglīša, arī ar demisiju, akurāt pirms 10 gadiem, kurš tajā mirklī nevarēja panākt to vai nevarēja apturēt tik lielu samazinājumu, kā tika krīzes mirklī mazināts, atstāja savu amatu. Vai Ilze Viņķele šodien var pateikt, kādā termiņā, pēc tam, kad šodien iesiet pie premjera... Ko nesasniedzot Ilze Viņķele apskata un izpildīs demisiju, tāpēc ka vienkārši, nezinu, nevar acīs kādam skatīties vai neredz jēgu tā turpināt šajā valdībā. Vai arī tādu scenāriji jūs vispār neskatāt šodien?

Viņķele: Es nespekulēšu par situācijām, kurās es pati varu izvēlēties demisijas ceļu. Es varu modelēt to, piemēram, lūkojoties atpakaļ. Ir tādas principiālas lietas, kas ir patiešām absolūti un tikai no manis atkarīgas, tik ļoti pret principiem, ka ir skaidrs, ka nav ko darīt. Piemēram, ja valdība atgrieztos pie 2 grozu, šīs murgainās ieceres, tas ir pret visu, kam es esmu, kam es ticu, ka... uz ko es esmu mācīta, kas ir absolūti rupja, brutāla kļūda.

Bet tādas viennozīmīgas atbildes nav?

Viņķele: Tā nevar būt viennozīmīga atbilde.

Labi. Man tagad ir drusku... Tā kā jūs esat, abi esat par pagājušā decembrī... man tagad ir drusku jāieņem iespējamās, potenciālās un visdrīzāk sagaidāmās trešās puses pozīcijas. Piemēram, citu partiju pusē – ziniet, draugi, nevaram tā, kā jūs te esiet iedomājušies. Nu nevaram, tāpēc, ka nevaram. Trīsreiz atvainojamies, četrreiz lūdzam piedošanu, bet nevaram. Izejam vēlreiz cauri tomēr tiem cilvēkiem, kuriem jēdzieni ''60 uz 120 miljoni'' izsaka, relatīvi neko. Jo ir konkrēti ārsti ar konkrētām likmēm, ir vienas sarunas zemākās likmes ārstiem, ārstu palīgiem, māsām, māsu palīgiem, ir vidējās algas...

Aizsilniece: ...ko nevajag ņemt vērā.

...ko nevajag ņemt vērā, bet tomēr viņas ir gandrīz vienīgais kaut cik jēdzīgais atskaites punkts un tad ir...

Aizsilniece: Tā gluži nav.

Un tad medijos...

Keris: Ir ir tā.

Nu, neko citu nevar atrast.

Keris: OECD valstis tieši to pašu metodiku izmanto.

Jā. Un plus vēl medijos gluži nejauši tajā mirklī, kad sākās protesti, panesās ziņas, ka vispār ir ārsti, kas Latvijā pelna daudzus un desmitiem tūkstošus mēnesī.

Keris: Dombura kungs, varbūt sāksim ar vēl vienu faktu, kas cilvēkiem būs, es pieļauju, ka svarīgāks un pat saprotamās un proti – diemžēl valdība kopā ar Saeimu plāno turpmākajos trijos gados nevis uzlabot, bet pasliktināt veselības nozares finansēšanu. Uz leju šobrīd ir 3,9...

Apaļojot uz augšu? Īpatsvarā pret IKP?

Keris: Arī absolūtos skaitļos būs uz leju, sākot ar aiznākošo gadu. Bet kāpēc ir tik svarīgs IKP priekš visiem? Tāpēc, ka tas parāda nozarē tieši to līdzekļu pirktspēju, reālo sparu. Ja mēs sāksim plānot to un jūs šobrīd esat akceptējuši to, ka nozares finansējums slīd uz leju no 3,9 šogad līdz 3,3 2022. gadā, tas atspēlēsies pilnīgi uz ik vienu un ik katru.

Korekta interpretācija, jūsuprāt, par budžetu... To vidējo termiņu saucam. Sakiet, kā jūs redziet interpretāciju, kas notiek?

Viņķele: Vidēji termiņa budžetā ir ieliktas šīs vērtības, kas šobrīd, jā, ja mēs lūkojamies... Tā ir vienkārši situācijas fiksācija. Noruna ir, skaidrs, ka tās summas ir maināmas uz augšu. Līdz ar to šie ieraksti, kas veselības budžetā...

Nav jāņem ārā?

Viņķele: Kurš teica, ka nav jāņem ārā?

Keris: Tas nav ierakstīts! Kā nav jāņem ārā? Ko jūs tagad runājat?

Viņķele: Tā ir starta pozīcija – veselības nozarei precīzi 50 miljoni trīs nākamos gadus. Un vienošanās ir bijusi, ka šī ir summa, ko nofiksē, atrāda Eiropas Komisijai un katrs nākamais budžets ir saruna no jauna un acīmredzot ar...

Kāda jēga to vidējā termiņa papīrus smērēt, ja viņiem nav nekādas nozīmes?

Viņķele: Kolēģi...

Bondars: Kaut kādās pozīcijās...

Viņķele nopūšas

Bondars: Kaut kādās pozīcijās ir jēga un kaut kādās pozīcijas nav jēga.

Bet šitajās nav.

Bondars: Tātad, ir virkne pozīcijas, kur, piemēram, ja mēs skatāmies aizsardzības jomu. Aizsardzība plāno savu budžetu 12 gadu griezumā.

Bet tas mediķis, kas mācās 11 vai cik gadus, viņš tieši tāpat plāno to budžetu.

Bondars: Jā, tieši tā, ne tikai mediķi.

Nu?

Bondars: Vesela virkne ar profesijām Latvijā, kur...

Keris: Un valdība raksta savus plānus trīs gadus uz priekšu un Saeima tos plānus apstiprina, ka veselības aprūpei būs aizvien sliktāks finansējums. Un tad, kad valdība plānos nākamgad budžetu, viņi teiks: ''Redz, kur mēs jau pagājušo gadu teicām, ka būs sliktāk, nu tad būs arī sliktāk.''

Viņķele: Kolēģi, manuprāt, šeit būtu jāšķir divas lietas. Pirmkārt, vienošanās un sabiedriska vienošanās, plaša vienošanās, sabiedrības atbalstīta vienošanās, balstīta izpratne kā finansējums veselības aprūpei principā ir palielināts. Otra lieta ir grāmatvedība un budžeta tabulas, atskaites Eiropas Komisijai. Tas, ko Kera kungs mēģina teikt, daļēji es saprotu viņa bažas. Ja nav fiksēts pieaugums skaidri un gaiši, tad varētu rasties šaubas vai papildus naudu dabūs. Bet ir tāda lieta kā realitāte, proti, arī izaugsmes prognozes mainās. Līdz ar to mēs esam to redzējuši šogad. Pagājušo gadu, decembrī, Bondara kungs, kāda bija izaugsmes prognoze 2030.gadam?

Bondars: 3,2.

Viņķele: Un kāda ir realitāte?

Un kāda ir realitāte?

Viņķele: Un kāda ir realitāte?

Šī ir ļoti svarīga vieta. Jums visiem, nevis tikai jūsu apvienībai, bet visiem valdošajiem patīk atsaukties, ka lūk, cita prognoze bija pirms gada. Nu, mēs esam izčekojuši visus ciparus. Vieni tur 3 komats vai 3,0 vai par 2019. gadu vai 2020.? Sausais atlikums ir, ka tai laikā prognozēja 3 komats, šobrīd prognozē 2 komats diezgan daudz. Tātad atšķirība ir par nulli, varbūt 0,5%. Nu varbūt 0,8, tas absolūti nekorelē ar to, ka 120 miljonu vietā piešķiram 60. Tas vienkārši neiet kopā.

Bondars: Nekorelē.

Jā, ko jūs piesaucat to kā argumentu? Nu, priekš kam?

Viņķele: Mēs šobrīd runājam par to trīs gadu budžetu, kādēļ...

Bondars: Iepriekš, kad šī Saeima, iepriekšējās vēlēšanas... Precīzāk sakot, pēc tam, kad šis lēmums tika pieņemts, tika ievēlēts uz ļoti augsta populisma viļņa.

Un? Jūs uz viļņa, gājāt līdzi populistiem?

Bondars: A, kā tad jūs domājat? A, kā tad jūs domājat, kā citādāk?

Bondara kungs, pret vilni vajag stāvēt!

Bondars: Ā, jā, varbūt jūs mēģiniet vilcienu apstādināt?

Apstādiniet vilcienu. Vai tad tik traki bija? Nē, es nopietni jautāju.

Bondars: Jā, nopietni. Tās bija... jo... jo... Tie, virkne populistiskie solījumi, kuri tika doti priekš iepriekšējiem vēlētājiem, vēlēšanām un uz kā viļņa tika pieņemti lēmumi, ir ļoti, ļoti...

Ortveinas kundze, par ko jūs grozāt galvu, lūdzu? Sakiet skaļi!

Ortveina: Solījumi veselības aprūpei nekad nevar būt populistiski. Jūs variet mani nosaukt, kā jūs gribat un īstenībā es šajā diskusijā, nevaru viņu krāšņot ar skaļām frāzēm, jo māsas ir nolēmušas vienkārši – jūs darāt kā jūs vēlaties, mēs prasīsim likumīgu taisnību un pagaidiet vienkārši, kamēr mēs nomirsim. Mums nav jādiskutē, mums nav jāpierāda, ka mūsu nav.

Ir jādiskutē...

Ortveina: Tā ir realitāte.

Demokrātijā.

Ortveina: Protams, bet uz šo skaitļi, uz šo skaitļi, fakti diskutē mūsu vietā. Viņi ir redzami Viņi ir ne tikai redzami, viņi ir kliedzoši. Ir jābūt vai nu tumsonības apveltītam vai nu ārkārtīgi lielam egoismam, vai nu tikai personiskajām ambīcijām, lai to izliktos neredzam.

Bondars: Es jums teikšu tā – "Attīstībai/Par!" kā politiska organizācija visu budžeta pieaugumu atdeva medicīnai. Simts procentus. Mums nebija 101, 108, 110, 120. Mums bija 100 un tos mēs atdevām veselības aprūpei.

Keris: Un te nu atkal sākās puspatiesības. Jo – budžeta izdevumi, nākamajam gadam plānotie, ja es nemaldos, par 700 miljoniem lielāks nekā šogad. Lūk, un problēma ir tanī apstāklī, ka tiek, budžetu veidojot, nevis nostiprinātas tās pozīcijas, kurām ir likumiskās garantijas atbilstoši OECD un Eiropas Komisijas ieteikumiem... Tie taču nebūs populistiski jūsu uztverē?

Bondars: Vai jūs rekomendējat atņemt pensionāriem...

Keris: Es jums tūlīt pateikšu...

Bondars: ...invalīdiem...

Keris: Lūdzu, nepārtrauciet!

Bondars: ...kam jūs rekomendējat atņemt?

Bondara kungs!

Keris: Es jūs nepārtraucu!

Bondars: Paldies Dievam...

Keris: Palūgšu šajā studijā ievērot likumu un pēc tam savā starpā sarunāt, bet jūs savā starpā sarunājāt un pēc tam pārpalikumu, drupačas izbērāt fiskālā telpā nosaucot par tiem 100 miljoniem, kurus nu mēs tagad kaut kā varam dalīt.

Paldies! Dāmas?

Viņķele: Mēs nevar selektīvi izvēlēties OECD prasības un Eiropas Komisijas prasības – kuras mums tīk, mēs citējam un kuras mums netīk, mēs vienkārši nobāžam malā.

A, ko mēs nobāžam malā?

Viņķele: Mēs nobāžam malā to, cik mēs ieņemam no nodokļiem. Mēs nobāžam malā konsekventi, kur arodbiedrības un te nu gan es palieku dusmīga, jo pilnvērtīgas trīspusējā dialoga dalībniekus un sēž pie viena galda ar darba devējiem un arodbiedrībām. Tad, ja mēs citējam OECD prasības, tad lūdzu līdz galam. OECD prasību otra puse pasaka – ar 30% ieņēmumu no nodokļiem mēs neko nevaram nofinansēt.

A kas jūsu dusmās ir jādara? Es īpaši Ortveinas kundzei aicinātu...

Viņķele: Nē, par Ortveinas...

Kas Ortveinas kundzei jādara arodbiedrībā?

Viņķele: Ortveinas kundzei jāuztur spiediens. Absolūti Ortveinas...

Par ko? Par nodokļu iekasēšanu?

Viņķele: Ar pārliecināšanu par to, ka šīs nav iedomas, šīs nav iegribas. Bet vēl, kolēģi, kas vēl ir par nelaimi vai laimi demokrātijā, ja? Ka mēs šeit varam runāt par vienu nozaru, ja un mēs varam teikt: "Kurš muļķis vai kuri 100 muļķi plus 13 valdībā nevarēja pieņemt tādu budžetu, lai veselībai būtu pietiekami?" Bet tie, redziet, cilvēki, kuri ir zemkopības sektorā un uz kuru rēķina, jo viņi iespējams ir pārfinansēti, šo naudu varētu paņemt, viņi būtu ar 200 traktoriem pie Saeimas un kliegtu vēl skaļāk nekā jūs, Kera kungs!

Keris: Lūdzu, nemaldiniet klausītājus, skatītājus un sabiedrību! OECD rekomendācijās Latvijai ir ļoti skaidri uzrakstīts, ka ir jāpalielina finansējumu veselības aprūpei.

Viņķele: Es taču nesaku, ka nav rakstīts!

Keris: Un tur nav rakstīts, ka ar pašreizējiem nodokļu ieņēmumiem, ko Latvija nevar izdarīt...

Viņķeles kundze...

Viņķele: Saderam?

Keris: Nemaldiniet...

Viņķele: Saderam?

Keris: Nemaldiniet!

Viņķele: Kera kungs, jūs atvainosieties par šo rupjo nepatiesību.

Keris: Ja būs ierakstīts OECD rekomendācijās, ka ar pašreizējiem nodokļa ieņēmumiem Latvija nevar nodrošināt veselības aprūpei lielāku finansējumu...

Viņķele: Tā ir.

Keris: Vārds vārdā, tad es, protams, jums atvainošos.

Labi.

Ortveina: Viņķeles kundze publiskajā telpā ir izteikusi, es citēju, kas avīzē bija rakstīts un to viņa ir darījusi ne reizi vien...

Viņķele: ...Tā arī ir bijis.

Ortveina: ...ka Latvijā ir pārfinansētas nozares vēl joprojām. Šeit nevienā brīdī nav izskanējusi neviena frāze par to, kuras ir tad šīs pārfinansētās nozares un kāpēc šādos te apstākļos mēs nerunājam par to, ka šo pārfinansējumu varētu tomēr ierobežot. Arī tā ir iespēja.

Viņķele: Tāpēc, ka tur pretī ir tieši tādas pašas profesionālās grupas, jo Eiropas Komisijā, piemēram, uzrāda, ka mēs atvēlam vairāk finansējumu kultūrai. Ilze, pamēģināsim aiziet un parunāt ar kultūras darbiniekiem un apliecināt viņiem, ka viņi ir pārfinansēti.

Ortveina: Nē, es to saprotu, bet...

Viņķele: Un tas pats ir izglītībai.

Ortveina: ...tas, ka ir pārfinsējums. Nevar būt, ka ir vienā pusē un mīnuss otrā pusē. Ir jābūt līdzsvaram pa vidu.

Aizsilniece: Es domāju, ka būtu vērts izvērtēt un ir vēl viena metode, kā vērtēt to, kas mums ir un kas nav. Cik, teiksim, ir tērēts veselības aprūpei uz vienu iedzīvotāju. Un šis jau nav jautājums, ko es gribu teikt. Mēs tagad runājam par mediķu algām, bet ir runa par to, cik tad vispār vienam cilvēkam valsts tērē veselības aprūpei. Latvijā tas ir gandrīz divreiz mazāk nekā Igaunijā un arī mazāk nekā Lietuvā. Un tas nozīmē, kas mēs priekš tā viena cilvēka aprūpes varam atļauties par to mazo naudiņu kaut ko.

Aizsilnieces kundze, jūs jau tieši par to pašu runājāt, par ko pirms brīža bija strīds, kad pat abas kaimiņvalstis pret to iekšzemes kopproduktu iekasē nodokļos vairāk nekā Latvijas Republika. Un, kas man likās interesanti, viens no daudzajiem skatītāju jautājumiem, kas man nāca pirms šīs mūsu sarunas, viņi teica, ka mediķiem būtu daudz adekvātāk – ne tikai cīnīties ar to, es nesaukšu visus tos rupjos vārdus ar kādu Saeima un kāda valdība, bet runāt vairāk uz tautu par tēmu: "Draugi mīļie, jūs esiet tie nodokļu nemaksātāji, dēļ kuriem viņi, pat ja viņi būtu supermeņi, viņi var pārdalīti tikai tik, cik jūs nemaksājiet".

Aizsilniece: Jā, un tagad par nodokļu nemaksāšanu mūsu valstī. Es nedomāju, ka mums vienmēr ir atkal – pārdalām Excel tabulā, palielinām nodokļus. Par nodokļu nemaksāšanu – mums patreiz Latvijā ir 46 401 nodokļu parādnieks, no kuriem 8400 ir privātpersonas kā uzņēmējdarbības veicēji. Un tad nu man ir jautājums – līdz kādiem kritērijiem mūsu valsts zināmiem nodokļu nemaksātājiem ļauj nemaksāt ļoti lielas summas? Kāds ir paskatījies, kam ļauj nodokļus nemaksāt un no kā neiekasē un kam neļauj? Un tā ir vēl viena ļoti liela tēma, ko mēs celsim augšā arī nākamajos protestos. Jo kāpēc, piemēram, lielas korporācijas, kas šeit darbojās, viņiem tiek piedotas nodokļu nemaksāšanas un teikt: ''O, viņi iegulda!''.

Korporācijai... par ko šeit īsti ir runa?

Viņķele: Par nodokļu atlaidēm.

Nē, lielās korporācijas... Es domāju, kādas korporācijas?

Viņķele: Lielāku atbalstu investīciju ienākšanai.

Aizsilniece: Un tad ir jautājums, kāpēc tas tā notiek? Tur ir ļoti daudz tās grupas. Mēs to neizrunāsim. Bet pirms mēs sākam skatīties par nodokļu reformu, mums ir jāsaprot, kas notiek ar patreizējiem nodokļiem. Kā, kāpēc viņi varbūt netiek iekasēti, kāpēc mums ir tik daudz?

Ar šo jūs būtībā tomēr atbildat apstiprinoši, ka jūs runājat par to, ka jūsu protestu ietvarā vairāk redzat likt akcentu uz to, cik daudz mēs iekasējam valstī nodokļus, lai viņi aiziet medicīnai.

Keris: Nav tik lielas starpības budžeta izdevumos, procentos no IKP, nav tik lielas starpības starp trim Baltijas valstīm kā tanī finansējumā, kas ir atvēlēts veselības aprūpei. Ja Lietuva un Igaunija atvēl vairāk par 5% un mēs joprojām nepilnus 4...

Kera kungs, viens procents no IKP. Tas ir pāri par trīssimt miljoniem. Tas ir nopietns cipars. Daudz nopietnāk nekā mēs te runājam!

Keris: Mēs te runājam par proporcionālajām atšķirībām.

Aizsilniece: Mēs runājam par proporcionālajām atšķirībām – viena lieta, ko vajag saprast, ka mūsdienu valstī, lai kaut cik necik normāla veselības aprūpe būtu, uz vienu iedzīvotāju ir jātērē apmēram 1200, 1100 eiro. Tad parēķiniet kādam jābūt veselības aprūpes budžetam Latvijā.

Atradāt?

Viņķele: Es atradu Pasaules Bankas ziņojumu...

Keris: Tas ir kaut kas cits.

Tagad varēsiet visu raidījumu skaidroties.

Viņķele: Nē, nē, nē.

Keris: Nu nav tur tā rakstīts, Dombura kungs. Nu nav tur tā rakstīts.

Kas tur ir rakstīts?

Keris: Varat netērēt laiku un nemocīties.

Viņķele: Šī ir tā nelaime. Ārkārtīgi vājais sociālais dialogs, kurā mēs esam baigie malači uz dalīšanu, bet mēs negribam, mēs negribam runāt par to realitāti un šis ir klasisks realitātes...

Keris: Nelaime ir viltus ziņu izplatīšana. Jūs nupat teicāt, ka OECD rekomendācijās ir rakstīts, ka... Tagad jūs tās... jūs atrodat citas rekomendācijas.

Viņķele: Kera kungs, bet saprotiet – no tā, kurš to ir teicis, es atradīšu arī gan OECD gada vērtējums, gan Eiropas Komisijas vērtējumus.

Keris: Jūs nemeklējāt.

Viņķele: Tā aksioma ir tāda, es nezinu, ko jūs iegūstat no tā, nu tā...

Keris: Par sociālajiem partneriem parunāsim.

Viņķele: Ir skaidri un gaiši...

Paklau, vai nu mēs slēdzam ciet šito epizodi... Labāk viņu slēdzam. Paturpinām par lietas būtību. Es gribu atgriezties pie tā, ko maina 60 vai 120 miljoni un kas, protams, ir kontekstā ar ieņēmumiem, ar algu līmeņiem. Bet, ja mēs aizķērām nodokļus, tad par nodokļiem. Trešdien Jānis Reirs, finanšu ministrs, jūsu kolēģis valdībā, jūsu pārraugāmais no Saeimas puses, pateica, ka veselības aprūpei finansējums, runājot jau par to tālo nākotni, nu, aiznākamā gada nākotni, ka finansējumu plānots iegūt no nodokļu reformas. "No nodokļu sistēmas reformas", pateica Reirs. Un tad viņš tālāk runājot par to, ka 600 tūkstoši iedzīvotāji divus gadus maksā vienu procentu sociālo nodokli un 250 tūkstoši iedzīvotāju iemaksu neveic un tādējādi nepiedalās veselības aprūpes finansēšanā. Un mēs, lūk, tagad veidosim sistēmu un šie pēkšņi sāks maksāt. Jūs sapratāt, ko Reirs pateica? Izstāstiet.

Viņķele: Es izstāstīšu. Reirs faktiski savā veidā atzina to, ka iespējams ir bijusi kļūda nepabeigt Veselības aprūpes finansēšanu labojumu, ko es nodevu Saeimā martā vai aprīlī. Ja nemaldos, kas, pirmkārt, atcēla šo nodomu divu grozu sistēmu un vienlaikus piedāvāja arī attiecināt vienu procentu sociālās apdrošināšanas iemaksas uz visiem maznodokļu režīmiem. Kariņa kungs uzskatīja, ka šī iniciatīva nav virzāma, bet ir atliekama. Acīmredzot, Reira kungs domāja, ka mēs tomēr pabeidzam.

Bet man ir jautājums jums kopīgi un Skrides kungam primāri. Jums tāds Kariņš ir padotais, principā, vai ne? Jums principā, ja jūs tagad ar karogu varonīgi staigājat, tad vajadzēja tajā pavasarī, ja nu reiz Viņķeles kundze aptur to procesu, likt galdā to veselības aprūpes finansēšanu reformu līdz galam. Darīt ar to kaut ko nevis apmuļļāt, atliekot uz vēl vienu gadu, kas šobrīd ir noticis.

Skride: Tobrīd valdības, Kariņa kunga kā premjera uzstādījums bija, ka mēs par vienu gadu atliekam šo te nodokļu reformu.

Jūs piekritāt?

Skride: Valdība vienojās, ka...

Bet jūs esat Saeima.

Skride: ...ka šobrīd, valdība vienojās, ka šobrīd atliek.

Jūs piekritāt. Jo?

Viņķele: Jo šis likums neatbilst...

Skrides kungs tagad atbild, ne? Kā parlaments, jums kā priekšnieks. Jo šis ir interesantais moments, saprotiet, Skrides kungs? Jūs nācāt ne tik sen, šoruden, klajā intervijā ''Neatkarīgā Rīta avīzē'' ar skaļiem tekstiem par karteli veselības aprūpē un ar tekstiem par to, kā es kā Saeimas komisija pieskatīšu, ko tā ministrija dara. Un tā intervija bija tāda, tad ka jūs teicāt: "Es neesmu Siāmas dvīnis Viņķelei, ja. Es te no Saeimas pieskatīšu". Un tas mans jautājums ir – ko jūs Saeimas līmenī esat darījis pieskatot to sistēmu vai mainot to sistēmu?

Skride: Jā. Paldies, mēs tiešām esam visu gadu no komisijas strādājuši. Mēs esam uztaisījuši arī Valsts kontroli lielāko, lielāko valsts kapitālsabiedrību pārvaldības uzlabošanā. Bet jāsaprot ir viens – mēs ļoti... Ir skaidrs, viena lieta ir pamatlieta – medicīnai pašas naudas ir par maz. Ir tā iekšējā nauda, ko es ar to interviju biju domājis – 10% apmēram tiek iztērēti nelietderīgi. Paralēli es biju domājis, ka paralēli ir jādara abi darbi, bet vispirms ir jādara tas, ka pamatbudžets ir medicīnai jāpalielina un arī paralēli ir jākārto šī te iekšējā sistēma un mēs kā komisija tiešām, un arī ministrija vēlāk ir jau atbildējusi un rīkojusi slimnīcām valdes konkursus jaunus, gan padomes konkursus. Tā kā šī te sadarbība tiešām par komisiju konkrēti un Veselības ministriju starpā ir notikusi.

Par ko jūs smīnat?

Ortveina: Tāpēc, ka es piekrītu Skrides kungam par izteikto paralēli. Ir pilnīgi pareizi – ir jāpalielina nauda un paralēli jākārto nozare. Simtprocentīga taisnība. Bet rīkojot jaunus valžu konkursus... Tad, cilvēki mīļie! Mēs nevaram slimnīcas izpildīt par to naudu saslēgtos valsts līgumus un ielikt protēzi, kas maksā 3 ar pus tūkstošus tirgū par pusotru tūkstoti! Apzināti šādus līgumus slēdz valsts ar slimnīcām un liek mums to darīt. Un vēl jo vairāk – mainot valdes uz priekšu atpakaļ, viņi nav faķīri. Viņi mūs neklonē. Un, ja mūsu nav, mēs jebkurā gadījumā neko nevaram izdarīt.

Ortveinas kundze, piedošanu. Vai es pareizi nolasu, jo šis ir svarīgi arī tajā publikas izglītošanā, vai es pareizi nolasu – vai jūs ar šo gribat pateikt, ka tas pasūtījums, kas nāk no valsts puses un valsts esam visi mēs un saucās tarifs...

Ortveina: Jā.

Par katru konkrēto operāciju, par katru konkrēto manipulāciju, arī šīs valdības un šīs valdības laikā nav pārskatīts, lai viņš būtu atbilstošs un adekvāts.

Ortveina: Viņš tiek pārskatīts, bet...

Keris: Mēs joprojām esam pazemoti.

Ortveina: Jā, viņš neatbilst tirgus cenām, tām, par kurām mēs esam spiesti pirkt lietas.

Bondars: Gadā. Gadā veselības sektors ir par 400 miljoniem plus...

Tas neko nemaina.

Bondars: Miljons plus dienā.

Tā ir pārskatīšanas nepieciešamība un viņi līdz galam nav paveikta vēl aizvien.

Viņķele: Tāpēc, ka ziniet, kas ir ar to tarifu? To nevar izdarīt.

Zinu, Viņķeles kundze, zinu.

Viņķele: Jā, tieši tā. Un pie tarifu pārskatīšanas šobrīd aktīvi strādājam. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi svarīgi, pat ja nav...

Cik ir šogad pārskatīti tarifi?

Skride: Ir intensīvajā terapijā... Veselības ministrija...

Viņķele: Dombura kungs! Bet es īsti nesaprotu. Jums vieglāk paliek ar šo? Es saprotu, ka politiķus ir jādauza un jākritizē, šis notiek, saprotiet? Jūs tagad ar savu...

Jūs saprotiet, cik veselības ministrus...

Viņķele: ...šodien

...es esmu intervējis par tarifiem...

Viņķele: ...piesmējēt

...kuri saka, ka tas notiek?

Viņķele: Nē, nezinu.

Šitik.

Viņķele: Jā, šitik. Jauki. Man ir pirmā pieredze.

Bet jūs sakāt, ka tas notiek.

Viņķele: Jā...

Viņi visi saka, ka notiek, Viņķeles kundze.

Viņķele: Jūs...

Man sliktāk paliek, ja nav caurspīdīgi.

Viņķele: ...faktiski mūs apsmejat. Jūs apvainojat tos nabaga cilvēkus, kas strādā melnām mutēm gan no asociācijām, gan arī Nacionālais Veselības dienests, kas šobrīd ārkārtīgi intensīvi pārrēķina tarifus. Kas tik tur nav iesaistīti – ir no Stradiņiem cienījamā profesore Strīķes kundze, kas ir palīdzējusi pārrēķināt intensīvās terapijas un reanimācijas tarifus.

Cik gadus vēl vajadzēs?

Viņķele: Tik, cik vajadzēs, tik vajadzēs. Lai pārrēķina visu, ko var pārrēķināt.

Aizsilniece: Bet patiešām Strīķes kundze ļoti ir piedalījusies, jo akūtā palīdzība, teiksim, tieši reanimācija un uzņemšana viss, kur akūtais, tas ir ļoti nenofinansēts līdz šim un tāpēc lielās slimnīcas tur arī iekrīt parādos. Teiksim, tā reāli vienkārši zinot, citās valstīs rēķina, es esmu rēķinājusi tarifus un es zinu, cik tas ir. Tas tarifa daudzums, kas mums ir nu tā ļoti intensīvi strādājot, nu, divi gadi kā minimums, lai visu pārrēķinātu.

Čakša jau arī rēķināja divus gadus. Tagad Vienotības biedrs, starp citu, ja. Turpina tik visu rēķināt.

Aizsilniece: Tur vajadzētu kārtīgi, bet patreiz... Es domāju, ka tas, kas ir izdarīts pa šo gadu un Nacionālā veselības dienestā tarifa pārrēķināšanā, tas ir reāls darbs. Arī esot...

Bet rezultāts? Jo, manuprāt, tas ir nesaraujami saistīts ar algām. Tāpēc, ka rezultāts ir tas, ko es mēģināju teikt.

Viņķele: Ne tikai ar algām.

Bet mēs runājam šobrīd primāri.

Viņķele: Mēs turpinām diskusiju. Bet, ja mēs runājam par tarifiem un fiksējumies atkal uz algām, mēs nepasakām neko. Tarifos nenomaksātais rēķins ir 400 miljoni.

Un?

Viņķele: Tā aplēse ir zināma. Un manuprāt, ja mums arī akurāt šobrīd tās naudas visu nofinansēt nav, tas ir jādara, jo tas ir nesitams arguments. Tad, kad premjers atkal teiks: "Atnāciet ar reformu plānu", mēs varam pretī parādīt rēķinu.

Aizsilniece: Reālo, jā.

Viņķele: Cik, kas maksā. Jo šī runāšana, ka veselības nozarē neviens neko nezin, ka viss ir sācies tā, kā vakar...

Aizsilniece: Tur nav...

Premjera kritiku jūs noraidāt, ko viņš teica, ka, lūk, Viņķelei vajag labot sistēmu kopumā.

Viņķele: Jā, Viņķelei ir jālabo sistēma, protams. Es tiešām esmu priecīga, ka premjers patiešām ļoti nopietni interesējās un iedziļinājies veselības aprūpes tematikā.

Aizsilniece: Nav viņš iedziļinājies.

Pa, pa. Viņķeles kundze, viņš teica, ka proporcionāli finansējumu pieaugumam pēdējos gados, sistēma proporcionāli nav uzlabojusies.

Viņķele: Nē, šim..

Aizsilniece: Tās ir muļķības.

Tās ir muļķības?

Aizsilniece: Pilnīgas muļķības.

Viņķele: Es ļoti saprotu premjeru, savā veidā, jo viņam ir jāizbalansē piecu dalībnieku valdība, kur katrs ...

Bet šis ir konkrēti par jūsu nozari.

Viņķele: Jā un tas, ko es gribu teikt. Ja mēs lūkojamies uz skaitļiem, tas pieaugums skaitļos ir, bet proporcionāli nav. Mēs tāpatās nesasniedzam tabulas 4% no IKP. Līdz ar to tā ir tāda žonglēšana ar skaitļiem. Tās naudas daudz par maz.

Aizsilniece: Vienkārši, saproti... Ko nozīmē, ka premjers saka, ka jāstrādā efektīgāk. Kā vēl var strādāt efektīgāk? Pēc tarifiem, pēc tā, cik uz vienu iedzīvotāju, piemēram, slimnīcā, nodaļā uz vienu, teiksim, viena māsa ir uz četriem, maksimums, sešiem pacientiem. Tā ir prasība. Pēc tiem esošajiem tarifiem, Latvijā viena māsa ir trīsdesmit četrdesmit pacientiem. Tur vispār nekādu uzlabojumu nav. Viņa nabadzīte skrien, viņa tajā laikā, kad strādā skrien, var paskriet viņiem garām. Viņi jau nevar parunāties.

Keris: Tas ir divreiz lielāka nekā normālā valstī būtu jābūt.

Aizsilniece: Četrreiz lielāka.

Keris: Divreiz lielāka.

Ortveina: Četras.

Keris: Nē, nē, ja mēs pēc OECD... Atkal. Vidējie dati, tad vidējie OECD ir apmēram...

Aizsilniece: Kera kungs, realitāte slimnīcā.

Keris: Vienu mirklīti. Atļaujiet pabeigt. Arī pēc vidējiem, es nerunāju šobrīd par labākajiem rādītājiem, bet pēc vidējiem datiem ir 2,8 māsas uz vienu ārstu. Latvijā, tas jaunākais OECD un Eiropas Komisijas apvienotais ziņojums – Latvijā 1,4. Divreiz lielāka slodze ir mūsu māsām.

Aizsilniece: Bet tas ir uz pacientu un uz pacientu mums ir milzīga atšķirība. Uz pacientu mums ir četrreiz, ja mēs runājam par to, cik māsai ir atbildība uz cik pacientu, tad Latvijā tas ir četrreiz lielāka.

Keris: Varbūt lieki nesabiezināsim krāsas, bet es domāju, ka arī divreiz lielāka slodze nekā vajadzētu ir pietiekami nopietni.

Kera kungs, ne par reizēm, bet par reāliem skaitļiem. Es domāju, ka cilvēkiem gan garšo. Vēlreiz mēģināšu atgriezties gan pie vidējās algas, zemākās likmes un ārsti un māsas, kas, vai strādājot vairākas slodzes vai strādājot privātā sektorā, pelna stipri virs tiem rādītājiem virs kuriem vispār ir uzstādījums, ka vajadzētu kaut ko palielināt viņu algās. Arī tāds uzstādījums ir.

Aizsilniece: Bet tiem jau arī nepalielinās.

Kā, lūdzu?

Aizsilniece: Bet tiem jau arī nepalielinās.

Jā, bet mēģiniet iedot starp 60 miljoniem esošajā budžetā pieņemtajā pret, ko ir protesti un ir tagad iebildes arī tiem, kas akceptēja budžetu pret 120 miljoniem, ko jūs prasāt un pret 400 miljoniem, no kuriem liela daļa ir atalgojums, lielākā daļa. Nu liela daļa, nu labi.

Viņķele: Nē.

Kas ir lielākā daļa?

Skride: Medikamenti, ļoti daudz...

Viņķele: Mēs runājām par tarifiem.

Ja mēs mēģinām iedot jūs – divas puses viena otrai un mēs visi kopā – publikai, kas ir nodokļu maksātājs un pacients. Ja fonā mēs uzliekam vienu bildīti no prezentācijā, kas bija valdībā no Veselības ministrijas, kas nāca valdībā par zemākajām mēnešalgām. Piemēram, ja paralēli ir vidējās algas ārstiem Stradiņos un Gaiļezerā, vidējā jau ir 2000 un vairāki simti bruto. Māsām ir 1000 par slodzi, par slodzi, oficiāli dati vakar atsūtīti no slimnīcām. Māsai par slodzi ir 1200, 1300 slimnīcās, par slodzi. Nu, es nevarētu teikt, ka super, nu sanitāriem tur ir briesmas ap 700 ar kapeikām. Bet nav arī tāda traģēdija, ja mēs salīdzinām ar skolotājiem. Pat ja mēs salīdzinām ar skolotājiem. Vai jūs varat nosaukt kaut kādas šīs robežas, kas notiek nākamgad pie 60 miljoniem? Strīdā turklāt, kad Veselības ministrija saka rezidentiem: "Ceļam straujāk", jo rezidentiem ārstu līmenī apmēram samaksa šobrīd. Jūs iebilstat un tamlīdzīgi. Ir versijas, kas pie 60 miljoniem notiek, kas pie 120 miljoniem notiks, kas visiem pie vienādiem procentiem, kur tomēr nevajadzētu vienādus procentus? Ļaujiet man, māsas ir visakūtākais stāsts. Ļaujiet sākt ar to māsu jautājumu. Kas pie kura scenārija, jūsuprāt, notiek, kuros līmeņos, kādos tarifos un visām pārējām mahinācijām?

Ortveina: Nu tad. Nu pirmām kārtām jābūt par tarifiem. Nebūtu pareizi, ja atalgojums ir iekļauts tarifos. Mēs neredzam šo kopējo ainu, nebūtu pareizi.

Respektīvi, tā kā tas ir, nav pareizi.

Ortveina: Jā, viņš ir iekļauts. Viņu būtu no turienes jāņem ārā. Tas īsti nebūtu... Tāds ir mūsu viedoklis, šobrīd es runāju. Otra lieta, mēs nerunājam par to kā būtu ja nebūtu, mēs runājam tikai kā būtu, ja būtu. Tātad, ceļš, ko mēs esam uzsākuši, vienošanās, kas ir panākta ar šo 20% pieaugumu, tas ir, tā ir ticība nākotnei un tā ir ticība valdībai. Tas ir tas, ko mēs redzam, ka mēs sasniedzot zināmu gadaskaitli, nonākam tautsaimniecības kopējā apritē. Līdz ar to mēs esam vienā solī ar ārstiem, mēs mīlam visus savus kolēģus, jo šī te proporcija 160/40 ir tas, par ko mēs esam vienojušies un ilgstoši pie tā strādājam.

Respektīvi, ārsti - divas vidējās algas, māsas – 60 pret ārstu...

Ortveina: Un ārstu palīgs ir 40...

Ārstu... zemākais pēc tam uz 40.

Ortveina: Otra lieta, šī vienošanās, ko mēs šobrīd esam panākuši arī par to, ka tikai mūsu nozarei ir joprojām atļauts strādāt divas reizes vairāk virstundas, es nezinu kā to pareizi nosaukt nekā pārējām nozarēm, mēs piekritām šo pārejas periodu paciest vēl tikai uz šīs vienošanās pamata, ka mums būs šis 20% pieaugums. Un mēs joprojām, atšķirībā no visām pārējām tautsaimniecības nozarēm, likumīgi drīkstam kā kamieļi strādāt vairāk. Bet saprotiet, tā situācija...

Atšķirībā no tālbraucējiem šoferiem slavenajiem, jā...

Ortveina: Jā, ir tāda, ka mēs vairs negribam strādāt vairāk, jo mēs vairs... Vienkārši desmit gadi ir padarījuši savu.

Bet vai tiešām šie 20%, tā vairākgadu līkne... Jūs redzat, ka viņa atvedīs objektīvi tirgū māsas, kuras trūkst?

Ortveina: Jā, jā.

Jūs to redzat?

Aizsilniece: Ir jau atvestas. Šis ir pirmais gads, kad Latvijā atgriezās medicīnas māsas no darba ārzemēs un atgriezās strādāt medicīnā no citām tautsaimniecības nozarēm. Pirmais gads, kad Latvijā sāk atgriezties atpakaļ ārsti no citām valstīm. Un arī tie ārsti, kas ir strādājuši citur tautsaimniecībā, domā par to, ka viņi atjaunos savu profesionālo apliecinājumu, savu sertifikāciju un atgriezīsies ārstniecības darbā.

Ortveina: Ir arī motivācija.

Aizsilniece: Un šis... Un te ir ļoti konkrēti dati, ka arī pieaugums un arī tā cerība un tas, ka arī jaunie ārsti, kas strādā Vācijā patreiz pēcdiploma apmācībā un plāno to, kā viņi var atgriezties Latvijā. Un 7. decembrī Latvijas vēstniecībā būs šī diskusija ar ārstiem, kas ir ārpus Latvijas, kas tad ir tas, kam viņi... kā mēs varētu aicināt viņus atpakaļ mājās.

Jums taču ir pieaugums, ko jūs prasāt un prasāt nākamā gada budžetā un trīs gadu budžetā. Viņš tad, nu māsām tomēr prasa straujāku pieaugumu, jūsuprāt, kā ārstiem jeb nē?

Aizsilniece: Būtībā jau māsām ir tā... Viņām ir sasaiste ar to zemāko likmi.

Keris: Nav jēgas māsu atalgojumu mēģināt vienādot ar ārstu atalgojumu. Tas gan būtu populisms. Jo mēs atceramies...

...Ne jau vienādot...

Keris: ...ja mēs atceramies, māsu reakciju situācijā, kad ceļoties strauji minimālajai algai valstī, māsu palīgs sāka saņemt gandrīz tikpat kā māsas. Un māsas bija, godīgi sakot, nepatīkami...

Nav runa par māsām. Mans jautājums bija vai runa ir par prioritātēm jeb visiem vienādi? Jūsu pozīcijas ir visiem vienādi.

Keris: Saglabājot proporcijas.

Aizsilniece: Minimālā likme.

Un jūsu pozīcijas, neatkarīgi no tā vai 60 vai 120 palielinājums, vai arī atkarīgs no...

Viņķele: Mana pozīcija ir tāda. Tad, kad mēs runājām par situāciju, kad papildus atalgojumam bija 42 miljoni eiro, man šķita, konsultējoties ar slimnīcu vadītājiem – gan universitāšu, gan reģionālo – viņi teica, ka šādos apstākļos, viņuprāt, būtu lietderīgāk neapstāties un to atalgojumu palielināt. Bet ieklausoties nozarē, arodbiedrībās, tad tā... Bija skaidrs, ka acīmredzot, ja šis ir B, sliktākais variants, tad atalgojums ir jāpalielina visiem vienādāk. Bet tas, ko es gribētu teikt, ka mums būtu jāsasniedz tas piesātinājuma līmenis, lai to nenormālo bedri kaut cik aizdambētu un tad, manuprāt, mums tomēr ir jāiet uz atalgojumu modeļu maiņu, kas ir daudz niansētāks un jāvērtē vairāk izglītību, intensitāti, atbildību...

Varbūt rezultātu?

Viņķele: ...darba sarežģījumus un rezultātus.

Keris: To nav iespējams izmērīt, Dombura kungs!

Viņķele: Un ar to gribu teikt, ka vakardien vienojos ar kolēģiem Valsts kancelejā, ka mēs triecientempos šobrīd veidojam tādu ārkārtas vienību, kurā, es ceru, 2 mēnešu laikā mēs izstrādājam šādu to nākotnes atalgojuma modeļa prototipu, ko piedāvāt nozarei apspriešanai, kas balstās gan uz to pieņēmumu, ka šis piesātinājuma līmenis līdz noteiktam skaitam ir sasniegts.

Tātad ir pieteikta jauna reforma? Jauna atalgojuma reforma būtībā.

Keris: Dombura kungs.

Tāda ir runa.

Viņķele: Jā.

Un parlaments to vēl nav redzējis vai tas uz parlamentu neattiecas?

Viņķele: Tas uz parlamentu īsti neattiecas, jo, kas ir – tas ir sistēmas sakārtošana, tas vairāk uz Ministru kabinetu regulējās.

Keris: Dombura kungs.

Ortveina: Tā nav vienīgā.... Mēs runājam...

Viņķele: Nē, tā nav ...

Ortveina: Jā, tas viss ir labi, bet, ja mēs runājam par māsām, tad otra lieta, kas ir jādara tieši tagad un tūlīt. Tātad turpinot šo algas paaugstinājumu, ir jādara vairāk augstskolās. Šīs te valsts finansētās studiju budžeta vietas, jo ar šīm...

Skride: Māsām?

Ortveina: Jā, māsām, tāpēc ka šis pieder pie tā trūkuma un pensionēšanās un arodsaslimšanu skaita. Mēs vēl 20 gadus nedabūsim jebkādu normālu skaitu, jo nav šo jauno cilvēku, kas ienāk nozarē. Tie, kas iestājas un pabeidz, viņi nepaliek, tāpēc ka...

To arī tad uzreiz prasāt mainot 2020.gada budžetu, lai 2020.gada rudenī jau kaut kas mainās?

Ortveina: Mēs stāstam par to, ka tas ir fantastiks risinājums un tas ir jādara vienlaicīgi. Mēs nevaram gaidīt vēl pēc gada diviem, kad Veselības ministrija kā nozares prasītājs prasīs Izglītības ministrijai: "Mums vajag vairāk šīs te budžeta vietas". Viņas īstenībā vajag tagad, tūlīt.

Šitas arī būs tūlīt, rītā, šodien ultimāts koalīcijas partneriem?

Skride: Nē. Pirmais, par ko mēs jau runājām un esam jau vienojušies, ir algu palielinājums par 20% nākamgad. Un sākot ar 2221., 2222. gadu visas šīs lietas, ko gan Viņķeles kundze teica, ko gan speciālisti asociācijās saka. Manuprāt, tas ir diezgan skaidri pateikts – nevag likt, tiešām, tādās matu skaldīšanās iet un nebūtiskās lietās.

Keris: Un atļaujiet piebilst, ka darba samaksas sistēmu nozarē šobrīd ir pietiekami niansēta un ar tām piemaksām, ko atļauj gan likums, gan Ministru kabineta noteikumi – un šeit es domāju gan vispārējās, gan speciālās piemaksās, kas jau ir paredzētas – par stāžu, par kvalifikāciju, par darba kvalitāti, par bīstamību, par īpašiem apstākļiem, par intensitāti. Jau šobrīd var nodrošināt pietiekami niansēti motivācijas sistēmu...

(Viņķele sāk runāt)

Keris: Nepārtrauciet mani, lūdzu!

(Viņķele nopūšas)

Jūs esat tik daudz... Viss būs kārtībā.

Keris: Galvenā problēma, Dombura kungs,...

Tikai nepārkliedziet, Kera kungs, visus! Es arī varu.

Keris: Bet atļaujiet man pabeigt vismaz. Jūs tā jau man vārdu nedodat. Nu labi, es varu arī neko neteikt.

Tad arī nesakiet.

Viņķele: Es gan tomēr pateikšu. Tas, ko Kera kungs stāstīja, ir jauki, bet atkal... Lūkojoties niansēti nozarē, nekas no šī, ko Kera kungs tagad atstāstīja, piemēram, neattiecas uz psihiatriem. Jo viņi nevar īsti salasīt ..

Keris: Nav taisnība. Nu nav taisnība.

Viņķele: Viņi nevar salasīt caur piemaksām, caur intensitāti, nē. Mums cauri šim režģim krīt virkne speciālistu, kuriem ir tā īpatnība tāda, kuri nevar sev pielasīt klāt to algu.

Keris: Jums nav taisnība.

Viņķele: Un kādēļ gan, lai cilvēks būtu sodīts ar to, ka viņš saņem mazāku algu, tādēļ ka viņam caur šo atalgojumu sistēmu viņš nevar salasīt.

Keris: Psihiatri ir vieni no retajiem, kuriem ir īpašā piemaksa līdz pat 25% atļauta. Un atlīdzības, vienotās atlīdzības likumā noteiktās piemaksas par intensitāti attiecās uz visiem, bet galvenā problēma ir naudas...

Paldies, Kera kungs.

Keris: ...naudas trūkumā, lai to realizētu.

Drīzāk galvenā problēma runājot par naudas trūkumiem, ir vēl viens jautājums, kas nāk no pacientu publikas. Ja māsām, absolūtam vairākumam, ja ārstiem daudziem ir atalgojuma problēma, bet ir šie cilvēki, kuri ar vienu kāju ir valsts darbā, ar otru, varbūt pat vairāk nekā ar otru, ir privātā sektorā. Būtībā to pacientu ātri pārved, lai ātri kaut kas notiktu, viņus pārved uz privāto sektoru un tur būtībā arī iekasē sev gana daudz un būtībā valsts darbs ir otršķirīgs. Jautājums ir – vai jūs redzat ceļus, lai šī disproporcija, lai šī divkosīgā attieksme, nosauksim to tā, pret pacientu... Ja jūs sakiet, ka es muldu, tad sakiet, ka es muldu, lai tas tiktu mainīts vai arī tā ir muldēšana?

Keris: Stiprinot valsts sistēmu. Ja valsts sistēma var visu izdarīt pietiekami kvalitatīvi un pietiekami pieejami, kāpēc, lai tas pacients ietu vēl kaut ko privātā sektorā meklēt?

Aizsilniece: Šis tad ir tas stāsts par to, cik tad ir tam pacientam no valsts atvēlēta naudiņa.

Keris: Precīzi.

Aizsilniece: Jau viņam ir atvēlēts 650 eiro nevis 1200, tad viņu varēs pārvilināt uz privāto sektoru. Savukārt, ja... Bet tas tā vienkārši stāstot. Ja mums būtu uz to pacientu tie 1000 vai 1200 eiro, tad valsts sistēma ir tāda, ka viņu nekur nevar pārvilināt.

Ja, tā būs?

Ortveina: Daļēji.

Kas daļēji?

Ortveina: Daļēji es tam piekrītu, jā... Nu mēs redzam, kas notiek šodien, te, tagad un tūlīt, bet ir arī citas nianses. Ārsts tāpat kā citas tautsaimniecības pārstāvis ir izglītojies, ir ieguvis izglītību, ir ieguldījis līdzekļus, ir patērējis laiku un viņš apzinās sevi kā profesionālu un atbildīgu par to darbu, ko viņš dara un viņš grib pelnīt naudu. Jo augstākas raudzes speciālists viņš ir...

Un kapitālismā tas īstenībā ir jāciena.

Ortveina: Tas nav nekas slikts un par to nav jāsoda.

Jautājums ir, vai viņš nesēž uz diviem krēsliem un viens krēsls nezaudē?

Ortveina: Sēž šobrīd īstenībā, jā. Jā, tā tas arī šobrīd notiek. Bet taisnība ir arī Kera kungam, ja mēs stiprinām šo te valsts veselības aprūpes sistēmu, tad mēs nodrošinām šos te apstākļus līdzīgus, kādi ir šajā privātajā biznesā.

Aizsilniece: Jo tagad nav. Kad ir ilgi jāgaida un cilvēki aiziet uz privāto, tāpēc, ka ir ilgi jāgaida.

Skrides kungs, jūs kā praktizējošs vēl aizvien ārsts, bet arī politiķis Saeimā. Tas tā pats no sevis, šī problēma risināsies?

Skride: Kā jau minēja, pirmais ir – jāstiprina tiešām šīs te valsts institūcijas, terciārās slimnīcas, reģionu slimnīcas un tas ir arī tāds darbs iekšēji. Piebilde arī viena par dažādām kaut vai piemaksām, par darba kvalitāti vai ko. Šobrīd par doktora, medicīnas zinātņu doktora grāda piemaksa ir 16 eiro.

Super, ne?

Skride: Jā, nu kāda ir vēlme... Bet es gribu vēl piemetināt, ka šobrīd privātās poliklīnikas lielākoties nopelna uz maksas pakalpojumiem. Cilvēki... Tas ārsts iet, skrien, brauc uz otru trešo darbavietu, bet tur pacients ir mazliet cita profila un tur lielākoties viņš pats samaksā par pakalpojumu, kas, protams, ir vairāk.

Ortveina: Runājot par darba apstākļiem, kāpēc es šobrīd, ja man būtu iespēja izvēlēties strādāt vairāk valsts slimnīcā vai privātajā daļā, tad valsts slimnīcās ir ārprātīga darba slodze un kungi no rīta runāja par mērkaķiem. Jā, mēs skrienam kā mērkaķi un ārsti skrien kā mērkaķi un tev pacientam nepietiek veltīt laiku un tās uzmanības, ko viņš ir pelnījis. Es to apzinos kā profesionālis un es redzu tās cilvēku ciešanas. Darba apstākļi privātajā sektorā ir sakārtoti, jo par to tad tā nauda, ko iekasē, daļa aiziet šai te darba apstākļu uzlabošanai un kvalitātei. Un vēlreiz, ja mēs atgriežamies pie tā paša – ja mēs gribam, lai tas pacients nonāk atpakaļ pie mums un ārsts ar visiem ētiskajiem un darba kultūras apsvērumiem turpina dot šim te pacientam šajā sektorā, tad tas valsts sektors, viņš ir jāstiprina. Lai šī te tirgus konkurence būtu godīga un pareiza. Lai tev būtu izvēles iespējas, kur tad es tomēr pagaidu to rindiņu – šeit neilgo vai tomēr rītā jau eju uz turieni?

Aizsilniece: Ir vēl viena lieta, ko nevajag jaukt. Mēs dzīvojam kapitālismā un Eiropas Savienībā. Mēs nedrīkstam šķirot uzņēmumus pēc īpašumu formas. Tas ir vienalga – vai tas pieder valstij vai pašvaldībai, vai privāti.

Es jau vairāk par to, ar kādu attieksmi viens otrs dažādos uzņēmumos, dažādi izpildās.

Aizsilniece: Tāpēc ka... Tieši tāpēc, ka vienā ir norma 5 māsas uz... 5 pacienti vienai māsai un tur ir 40 pacienti vienai māsai. Tā arī.

Viņķeles kundze?

Viņķele: Šis ir vēl viens apliecinājums, ka naudas nepietiekamībai sistēmā ir ļoti dažādas sejas. Jūs sākāt ar to, ka ārsti šiverējas pa dažādām darbavietām. Tas lielākoties ir atalgojuma jautājums. Un prestiži un gribētos, un sirds vilktu strādāt universitātes klīnikā, bet, ja tu ar to nevari nopelnīt dzīvei, tad tu ej strādāt pie Rēvalda kunga un veic viņējo...

Viņķeles kundze, šodien, ja mani kolēģi nekļūdījās, tad jūsu grafikā ir tikšanās ar lielajām slimnīcām. Vai tas arī ir atcelts?

Viņķele: Nē, tas nav. Tas nav. Man ir stratēģiskās padomes par atalgojumu.

Jā. Skatot šobrīd, nu tie tomēr ir lielie darba devēji, lielās Stradiņi, Bērnu Gaiļezers, arī traumas... Skatot kā viņi saimnieko iekšēji, pēc gandrīz nepilna gada, esot ministrijā, ar kapitāldaļu turētāju ierēdniecības līmenī, kura, starp citu, norāda daudzi rakstītāji, kura nāk no vecām iepriekšējām sistēmām, nē, no vecajām varām un sēdējusi amatos.

Viņķele: Par ko jūs runājat?

Valsts sekretāre pašreizējā. Vai šobrīd pārvaldot valsts kapitāla sabiedrību...

Viņķele: Jā.

...vai jūs esat identificējusi, ka tur ir problēmas un viņas atrisinājusi vai mēs turpinām atkal mūžīgo, gadiem ilgo procesus pieskatīt un uzlabot.

Viņķele: Pieskatīt un uzlabot un uzzināt, kas bija tā otrā daļa?

Nē, es runāju par to – jūs sakāt šobrīd slimnīcas strādā efektīvi vai nē? Viņas strādā caurspīdīgi vai nē? Bet kāpēc vienās slimnīcās ir peļņa un citās ir zaudējumi? Un atnāk ar rociņu un saka: "Iespiediet mums vēl, ja"?

Viņķele: Tāpēc, ka tur ir ārkārtīgi... Tas ir tas, ko šobrīd klasiski uzkaras publiskās diskusijas un šis ir tik ārkārtīgi sarežģīti un jūs mēģināt to novienkāršot. Labi, es mēģināšu. Ir pozīcijas, kuras slimnīcās rada milzīgus zaudējumus. Gaiļezerā, piemēram, Sepses klīnika – vienkārši tāpēc, ka tas nav nofinansēts. Intensīvās terapijas universitāšu slimnīcās. Nespēja nodarboties ar visaugstākās sarežģītības manipulācijām tādēļ, ka ir jāapkopj cilvēki, kuriem Rīgā nav vietas. Aprūpes slimnīcas pacients un viņu vēl uztur Gaiļezerā vai Stradiņos par augstāko tarifu, nu kurš būtu.

Es mēģināju prasīt, vai jautājums par tiem 10%. Vienkārši mums izskanēja tie 10%, kuros..

Viņķele: Jūs salādējāt ļoti daudz – pirmkārt, es gribētu teikt, ka Civildienestā ierēdnim, manuprāt, nebūtu jāpārmet tas, ka viņš ir pārdzīvojis un strādājis pie dažādiem ministriem. Es gribu teikt, ka, paldies Dievam, ka mums ir profesionāls Civildienests, kas var šādus dažādus politiskās svārstības vispār noamortizēt un to valdību savākt kopumā.

Kritika bija par, to ka cilvēks, kurš vadīja Nacionālo veselības dienestu tai laikā, kad notika jūsu pašas pārkritizētā e-veselības veidošana.

Viņķele: Ziniet, ko es teikšu? Man šķiet, ka katram ir jādara savs darbs un ierēdnim nav jānāk uz darbu katru dienu kā uz kauju, mēģinot dažādas jaudas politiskās intervences izturēt. Protams, ka pilsonim un Civildienesta ierēdnim ir jāvar turēties pretim politiskajam spiedienam, bet ziniet...

A, pie vainas ir politiskais spiediens?

Viņķele: Pie vainas ir politiskais spiediens.

Ir vai bija?

Viņķele: Nu, bija politiskais spiediens.

Bija. No tās ministres, kas tagad ir Vienotības sastāvā, no Andras Čakšas?

Viņķele: Jā.

Es ceru, ka Čakšas kundze atbildēs. Skatīsimies, šīs sarunas noslēgumā skatīsimies scenārijus uz priekšu. Izrunāsim to, kas šeit šorīt ir dzirdēts un esat jau paziņojuši vai teikuši, ka vēl lemsiet. Nu par to neviennozīmīgo pozīciju par veselības ministres demisijas prasīšanu mēs sākumdaļā tā kā izrunājām, nu to tad tagad otrreiz nebūs jārunā. Protesti, nākamie protesti pie parlamenta pēc nu jau nepilnas nedēļas, 28. novembrī, tas ir visu vienprātīgs, ieskaitot Jauno ārstu?

Keris: Jā.

Nu labi. Ko tad jūs prasāt no viņiem, bišķi atslābuši pēc tās budžeta pieņemšanas.

Keris: Protestā prasīsim ļoti vienkāršu lietu – lai tiktu izpildīts tas, kas ierakstīts Veselības aprūpes finansēšanas likumā atbilstoši OECD, Eiropas Komisijas un Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem.

Veram vaļā budžetu, jūs prasiet?

Aizsilniece: Jā.

Keris: Tieši tā.

Neatkarīgi no tā, vai prezidents atgriež viņu otrreizējai caurskatīšanai vai nē?

Keris: Godīgi sakot, Dombura kungs, mēs šobrīd aicināsim iedzīvotājus balsot par referendumu. Mēs neaicinām pagaidām, pagaidām neaicinām balsot par Saeimas atlaišanu. Kaut gan mans kā vēlētāja viedoklis ir tāds, ka ir jāatlaiž. Bet, protams, daudz, kas ir atkarīgs no tā, ko Saeima paspēs vai nepaspēs izdarīt laikā līdz brīdim X.

Citas organizācijas par referenduma ierosināšanu nav tik viennozīmīgas.

Aizsilniece: Mums ir jābūt valsts lēmumam. Praktiski pēdējo dienu tādā griezumā aizvien vairāk mēs esam par referendumu.

Bet galējā lēmuma vēl nav?

Aizsilniece: Mēs to nevaram, nu teiksim, mums vēl iet diskusijas. Diskusijas iet līdz nākošajai otrdienai, dabiski pirmdienu ieskaitot, bet ir diezgan... Jāsaka tā nopietni, tā nosliece par referendumu pieaug un pieaug. Mēs arī visi piedalāmies protesta akcijās 28. novembrī, jo tas vairs nav tikai par veselības aprūpi šinī valstī. Tas ir faktiski par demokrātijas pamatiem.

Keris: Tieši tā.

Aizsilniece: Patreiz jau iet runa par demokrātijas pamatiem.

Māsām... Kādas ir jūsu pozīcijas starp šīm...?

Ortveina: Māsu asociācijas viedoklis ir vienāds ar arodbiedrību, tāpēc ka mēs savu eksistenci un esību esam parādījuši skaitļos un ne tikai mēs. Mēs redzam, ka absolūti nekas tajā jomā, lai mēs neturpinātu iznīkt tik ārkārtīgi straujā progresijā šādā izpildījumā netiek realizēts, mēs atbalstām.

Respektīvi, parakstu vākšana un tautas nobalsošana?

Ortveina: Jā.

Ko jūs pēc nedēļas, respektīvi pēc sešām dienām ejot uz darbu, grasāties teikt un solīt tiem, kas atnāks vēlreiz stāvēt pie parlamenta?

Bondars: Domāju, ka nekas nav mainījies attieksmē par to, vai protestus organizēs vai nē. Manuprāt, tā ir demokrātiska tiesība un to vajag jebkuram politiķim respektēt un mēs to respektējam, vismaz mūsu apvienībā noteikti. Otrs, mūsu apvienībā nav bailes, ka notiks ārkārtas vēlēšanas, jo jebkuram politiķim katrā diennakts stundā ir jābūt spējīgam konkurēt un iet uz vēlēšanām un teikt, atbildēt par savu darīto un savu darbību. Mums nav par ko kaunēties.

Keris: Re kā.

Ko, re kā?

Keris: Nu, nav par ko kaunēties.

Nu, jā, tā ir atbilde.

Keris: Iegaumēsim, ja?

Skride: Tiešām, tas ir faktiski tas, ka mums ir iespēja vākt tos parakstus. Ir tāds mūsu Satversmes demokrātijas pamats, kas ir ļoti labi. Runājot par šīm sešām dienām, arī es ceru, ka jau arī šodien, rīt, parīt, līdz pat pirmdien arī, koalīcija vēl tiksies valdībā pie premjerministra un ka mēs atradīsim... Nevis mēs atradīsim, bet, ka mēs varēsim šos 60 miljonus no budžeta deficīta kā viens no piemēriem, piešķirt mediķu algām, kā tas bija plānots.

Viens no piemēriem – plāns B, ja šis piemērs negūs vairākuma atbalstu koalīcijā?

Skride: Esmu runājis arī ar vairākiem citu partiju pārstāvjiem un viņi arī... Viņi ļoti... Ar Saeimas kolēģiem es runāju pārsvarā, ja. Arī atbalsta mūsu apvienības priekšlikumu un es ceru, es tiešam ceru, ka tas tiks atbalstīts.

Bet plāns B tur nav. Jums ir plāns B? Jūs sakāt: "Iešu pie Kariņa, likšu priekšā šo situāciju"?

Viņķele: Mēs šobrīd domājam to plānu, ko mēs izklāstījām šorīt – par pagaidu risinājumu krīzes gadījumā, budžeta deficīta palielinājumu.

Bet ja nav... respektīvi, pagaidu lietas mēdz būt vienmēr vispastāvīgākās, bet "pagaidu lieta" neskan "sistēmas lieta". Ja mēs skatāmies tālāk uz potenciālo jūsu trīs gadu atlikušo pilnvaru posmu maksimālo – gan Saeimai, gan valdībai, – tad, vai jūs šobrīd attiecībā uz trīs gadu budžetu, attiecībā uz Veselības aprūpes finansēšanas likumu, attiecībā uz jebkādiem jautājumiem – reforma tur tāda, sākot no izglītības beidzot ar tarifiem, atalgojuma sistēmas maiņām, visu pārējo. Vai jūs šobrīd liekat uz galda vienlaikus ar šo pagaidu modeli, liekat uz galda arī kaut kādu vairākgadu skatu, kā mēs ejam uz priekšu? Jo tas protests ir arī par trīsgadu perspektīvu nevis tikai par vienu.

Aizsilniece: Arī par tām bailēm, ka mums tagad saka: "Mainīsim likumu un jums vispār nekas nepienāksies". Par to mēs arī protestēsim.

Par kuru?

Aizsilniece: Par to, ka ir jāmaina šis te Veselības aprūpes finansēšanas likums un jāizņem ārā paragrāfs par to, ko ka līdz 2022. gadam ir jāpalielina šie 20%. Arī tāds plāns esošajai Saeimai un koalīcijai un pret to mēs arī protestēsim šai ceturtdienā.

Keris: Un mūs ļoti nepatīkami pārsteidza arī prezidenta paziņojums par to, ka ir nevis jāuzlabo veselības aprūpe atbilstoši tam, kas ir rakstīts likumā, bet ir jāizņem no likuma ārā visa konkrētība, lai varētu veselības aprūpes finansēšanu netraucēti pasliktināt.

Nu prezidents ir prezidents. Viņš pagaidām nav parakstījis to, ko Vējonis parakstīja pirms gada to, par ko jūs šobrīd runājat. Lai nu viņš stāv fonā tagad kādu brīdi kā simbols. Viņķeles kundze, es atgriežos pie tā jautājuma – pret to protestu, pret šito, skats uz trīs gadiem.

Viņķele: Skats uz trīs gadiem. Nu es varu atkārtot tikai to, ko es teicu, ko teica kāds no auditorijas, uzskatu par nebūtisku. Ja kādam cilvēkam ir ideja, kas, acīmredzot, nekur pasaulē citur nav bijusi, kā var palielināt publiskos izdevumus nepalielinot publiskos ieņēmumus, būšu laimīga dzirdēt, būšu tas cilvēks, kas atbalstīs.

Kā, lūdzu?

Aizsilniece: Ne jau no viena cilvēka tas veidojās. Tas, ko gribētos, to es jau šonedēļ arī vienreiz teicu. Cilvēki, kas ir uzņēmušies atbildību par šīs valsts virzību un politiku, sāktu vairāk ieklausīties cilvēkos, uzņēmējos. Es ļoti daudz nerunāšu šodien. Tā mūsu galvenā problēma mūsu saskarsmē ir, ka cilvēki, ierēdņi un visi pārējie uzskata, ka nauda šai valstī krīt no gaisa, ka viss ir valsts budžetā. Bet, viens ir tas, ka, domāju, uzņēmējiem... Protams, ka ir Latvijas darba devēju konfigurācija un viss, bet mums nav bijušas tādas plašas diskusijas ar dažādiem cilvēkiem, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību šinī valstī. Tas ir viens. Nu, šoreiz es nepiekritīšu, bet... Es tiešām gribētu saprast daudzas lietas par to, kas notiek ar mazajiem uzņēmējiem, ja viņiem neizdodas, kāds ir valsts atbalsts. Es domāju, ka mēs ļoti daudz varam nopelnīt klāt nodokļus esošajā likumdošanas ietvarā, pat neko nemainot, bet veicinot šo te sadarbību ar uzņēmējiem un ticību, Latvijas iedzīvotāju ticību valsts varai.

Viņķeles kundze?

Viņķele: Man ir daži komentāri. Viens ir – runāju ar Valsts ieņēmumu dienesta direktori un viņa stāstīja, ka viņai ir atnākuši viena uzņēmuma darbinieki, kas sacēla blīkšķi sociālos tīklos. Uztaisīja un stāstīja, kā iznīcina valsts viņus. Nu, man viņa pastāstīja, kā bija īstenībā. Kā viņi ir strādājuši, kas maksāts, kas nav maksāts un ziniet? Tad es tomēr teiktu, ka tā bilde nav tik rožaina. Tas pats ir par mikrouzņēmumiem. Mikrouzņēmumi, daļai cilvēku absolūti nepieciešami, patiešām tas ir valsts atbalsts uzņēmējdarbībai. Ļoti viegli administrējams režīms, bet tad ir arī uzņēmēji, kas mikrouzņēmumus izmanto, skaidri un gaiši, optimizācijai.

Morālais secinājums?

Aizsilniece: Piemēram, Lattelecom.

Viņķele: Vai nu mēs tad runājam un ne tikai Lattelecom. Tad vai nu mēs runājam, kā saka, pa visu bildi un atklāti. Bet es neredzu iespēju, kā mēs varam salikt kopā budžetu un pieaudzēt izdevumus, ja to naudu, ko atvēl vienam cilvēkam par veselības aprūpi, ja mūsu darba kārtībā ir tādas izvēles kā mikrouzņēmumu saglabājam, PNV ēdināšanai, zālēm, grāmatām vēl kam nost. Kā to var salikt kopā?

Secinājums mūsu sarunas kontekstā atgriežoties pie jautājuma, kas ir trīsgadu perspektīvas veselības aprūpei, ārstu un mediķu un pacientu pusē?

Viņķele: Manuprāt, tas ir darbs gan pie nākamā gada budžeta, lūkojoties uz to, ko Aizsilnieces kundze ar svaigu aci un bez rutīnas ir apskatījusies. Acīmredzot, noteiktas pārdales starp nozarēm, programmām. Un otrs, kā jau premjers un finanšu ministrs ieteica – nodokļu revīzija, kas nenozīmē nodokļu sloga palielinājumu uz darba spēku.

Bet ko tas nozīmē?

Viņķele: Tas nozīmē... Es nezinu, vai vispār drīkstu piesaukt – starptautisku organizāciju rekomendācijas, kur mēs krītam cauri neieņemot nodokļus. Pārdalīt sociālām vajadzībām un veselībai.

Bondars: Pieklājīga tā Viņķeles kundze, ko?

A jūs gribat pateikt nepieklājīgi?

Bondars: Nē, to varētu pateikt citādāk.

Pasakiet.

Bondars: Nākamreiz.

Nākamā reize jau tika pieteikta. Pēdējās replikas vēl un noslēdzam, liekot komatu. Kera kungs?

Keris: Mēs joprojām nezaudējam cerību, ka Saeima izlabos to kļūdu, ko ir pieļāvusi veidojot nākamā un turpmāko trīs gadu budžetu veselības aprūpē.

Viņķele: Mēs neesam pretējās pusēs. Lai arī cik asa tā diskusija ik pa laikam ir bijusi, mēs neesam šeit pretējās pusēs, jo izpratne par to, ka ar šādu finansējumu lielāko Latvijas aktīvu cilvēku veselību mēs nevaram uzturēt. Tas ir abās pusēs.

Nu tad varbūt noslēdzam, tad varbūt visa Latvija ir vienā pusē, tikai krēslos katrs citādos. Tas bišķi maina tās puses. Paldies par sarunu. Paldies skatītājiem par uzmanību, turpinājums pilnīgi noteikti šai tēmai sekos.

Tags

Ilze Viņķele Latvijas Ārstu biedrība Mārtiņš Bondars Nacionālais Veselības dienests OECD Pasaules Veselības organizācija Protesti Saeima Valdis Keris Veselības aprūpe Veselības ministrija

Comment Form