'Maisi vaļā': Aģents 'Džeina' ziņo par radošo inteliģenci; Viesturs Alksnītis izvairās no intervijas
Foto: DELFI

Kinorežisors Viesturs Alksnītis padomju laikos bija tuvu stāvošs vairākām Latvijas radošajām personībām, un, kā atklājās, atverot tā sauktos "čekas maisus", savu komunikabilitāti viņš varētu būt izmantojis, lai iegūtu informāciju, kas pēcāk nodota LPSR Valsts drošības komitejai (VDK). Alksnīša uzvārds "čekas maisos" parādās aģenta "Džeina" kartītē, bet viņš izvairījās portālam "Delfi" komentēt savu pagātni un iespējamo sadarbību ar VDK.

Kā liecina pērn decembrī pavērtajos čekas maisos jeb Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) mājaslapā publicētā aģenta kartīte, aģents ar segvārdu "Džeina" savervēts 1974. gada 23. oktobrī. Vervēšanu veicis VDK 5. daļas 2. nodaļas darbinieks Māris Dreijers. Kartītē lasāms, ka savervētais ir 1953. gadā dzimušais Viesturs Alksnītis, kurš Rīgas kinostudijā strādā par operatoru. Aģenta "Džeina" personiskās lietas numurs ir "19943".

Aģenta kartītes otrajā pusē lasāms, ka aģents "Džeina" 1975. gadā nonācis jauna kuratora aprūpē, par to kļuvis VDK 5. daļas 2. nodaļas darbinieks Arnis Jumītis. Savukārt 1977. gadā aģenta "Džeina" personiskā lieta aizceļojusi uz PSRS VDK 5. pārvaldes 1. daļas 3. nodaļu Maskavā. PSRS VDK 5. pārvalde nodarbojās ar pretizlūkošanu un cīņu pret ideoloģiskajiem diversantiem. 5. pārvaldes 1. daļa strādāja ar kultūras apmaiņu, ārvalstu tūristiem, kultūras darbiniekiem, kā arī mediķiem. 1982. gadā aģenta "Džeina" lieta atgriezusies Latvijas VDK 5. daļas 2. nodaļā. Kā liecina LPSR VDK struktūra, 5. daļa bija paredzēta cīņai pret ideoloģisko diversiju, bet 2. nodaļa – darbam ar radošo inteliģenci. Savukārt 1991. gada janvārī aģents "Džeina" ieskaitīts VDK Sabiedrisko sakaru nodaļā.

VDK pretizlūkošanas elektroniskajā datubāzē "Delta" atrodami četri aģenta ar segvārdu "Džeina" ziņojumu atreferējumi, kuros ir minēts personiskās lietas numurs ir "19943".

Portāls "Delfi" publicē dokumentus, kādi tie krievu valodā pieejami datubāzē "Delta", to tulkojumus latviski, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek", un arī aģenta kartītes attēlu.

"Frukts" no kinostudijas

Vienā no ziņojumiem, kas datēts ar 1983. gadu, stāstīts, ka Rīgas kinostudijas operatori, brāļi Silenieki Andris un Juris ir sākuši aktīvi iegādāties dažādas numismātiskās vērtības. Viņu rīcībā esot nesen publicēts precīzs katalogs, kurā ir norādīta Latvijas teritorijā izlaisto monētu un banknošu vērtība. Brāļi īpaši interesējas par piecu latu monētu iegādi, lasāms ziņojuma atreferējumā.

Kinooperators Andris Silenieks, iepazīstoties ar šo ziņojumu, portālam "Delfi" atzina, ka tas ir rakstīts par viņu un viņa brāli Juri, kurš 1986. gadā aizgāja mūžībā. Abi brāļi strādājuši Rīgas kinostudijā, kur darbojies arī Viesturs Alksnītis. "Bija tāds "frukts", strādāja ar kinožurnāliem un hronikām. Mēs jau toreiz zinājām, ka Alksnītis nav "tīrs", un centāmies no viņa izvairīties. Es pat nezinu, kā viņš uzzināja par tām monētām, jo viņam to tiešām nestāstījām," atceras Silenieks. Lai arī daļa monētu kolekcijas pēc tam tika nozagta, daļa savāktā joprojām ir Silenieka īpašumā. Pēc aģenta "Džeina" ziņojuma represijas vai kādas citas darbības no VDK puses par monētu kolekcionēšanu nav sekojušas.

'Maisi vaļā': Aģents 'Džeina' ziņo par radošo inteliģenci; Viesturs Alksnītis izvairās no intervijas
Foto: DELFI


Andrejs Silenieks arī atminas gadījumu, kad Alksnītis kavējies ar darbiem un par vēl dažādiem citiem pārkāpumiem atlaists no kinostudijas. Tomēr jau pēc dažām dienām Rīgas kinostudijas vadībai zvanījuši no VDK un likuši Alksnīti pieņemt atpakaļ darbā. "Kinostudijas vadība bija ļoti dusmīga, bet neko nevarēja darīt, nācās viņu ņemt atpakaļ," stāsta Silenieks.

Leo Rage, kurš tobrīd bija Rīgas kinostudijas galvenais redaktors, sarunā ar "Delfi" apstiprināja, ka 1979. gadā viņš Alksnīti atlaidis no darba. "Bija tāda lieta. Viņš gandrīz "norāva" vienu kinožurnālu "Padomju Latvija" – operatori bija safilmējuši materiālu, bet, kad bija jāmontē, režisors Alksnītis bija pazudis. Tad pie montāžas galda sēdos es pats un to kinožurnālu samontēju. Termiņu nenokavējām, bet nekas dižs no tā kinožurnāla nesanāca," stāsta Leo Rage. Pēc šī pārkāpuma Alksnītis atlaists no darba.

"Bet mēs šķīrāmies kā draugi. Alksnītis bija tāds labdabīgs un visu saprata. Es nezinu, kā viņš tika atpakaļ Rīgas kinostudijā, bet pēc tam tur atkal parādījās," atceras Rage. Tobrīd viņš nav nojautis, ka Alksnītis varētu būt VDK aģents. Rage Alksnīti atceras kā ļoti komunikablu un pozitīvu cilvēku, tomēr viņš centies Alksnītim dot pēc iespējas mazāk darba, jo, viņaprāt, "Alksnītis nebija režisors, viņam bija tikai papīri".

Ziņo par fotogrāfiem un ārzemju dzīvesveida apjūsmotāju

Citā ziņojuma atreferējumā, kas datēts ar 1975. gadu, stāstīts, ka, apspriežot fotogrāfijas, fotostudijas "Īriss" audzēkņi sava vadītāja Jura Krieviņa (1933 - 2000) klātbūtnē pieļāva pretkrieviskus izteikumus. Studijā galvenokārt darbojas skolēni un studenti, uzsvērts ziņojumā.

Trešais ziņojums ir rakstīts 1986. gadā. Tajā stāstīts, ka rīdzinieks Juris Baratinskis, kurš bija privātā braucienā uz Rietumvāciju pie sievas, sarunā ar saviem paziņām māksliniekiem jūsmoja par Rietumu dzīvesveidu un savām iespējām Rietumos pēc pārcelšanās uz turieni uz pastāvīgu dzīvi. Baratinskis esot arī paziņojis, ka gandrīz visiem latviešu emigrantiem ir plašas iespējas jebkurā dzīves jomā, un atzina, ka ārzemēs ir plašas ceļojumu iespējas, bet PSRS it kā neko nevar nopirkt un nekur nedrīkst braukt, lasāms datubāzē "Delta" atrodamajā ziņojuma atreferējumā.

Baratinskis esot ieteicis savās paziņām meklēt iespējas izbraukt no PSRS, šim mērķim piedāvāja meklēt uzticamus partnerus fiktīvu laulību noslēgšanai. Tāpat viņš izteicis nodomu saglabāt PSRS pilsonību ar mērķi gūt iespēju privāti braukt uz Latvijas PSR.

Juris Baratinskis portālam "Delfi" atzina, ka šādas sarunas varētu būt bijušas, arī Viesturu Alksnīti viņš ir pazinis, bet neko sīkāk viņš nevēlas komentēt.

Ballītē pie inteliģentiem nihilistiem

Visapjomīgākais ziņojuma atreferējums ir kompilēts no vairākiem aģentu ziņojumiem, no kuriem viens ir aģents "Džeina". Kā ziņojuma avoti minēti arī aģents "Omega" un aģents "Kristians" – segvārdi ar personīgās lietas numuriem, kas sakrīt ar tālaika Rīgas kinostudijas režisora asistenta Egona Šteinboka un kombināta "Māksla" mākslinieka Ulda Kalniņa VDK aģentu kartītēs atrodamajiem.

Ziņojumā apkopota informācija laika posmā no 1975. līdz 1977. gadam. Atreferējumā izklāstīta uzdzīve un inteliģences ballītes mākslinieka Andra Grīnberga un viņa sievas Intas Grīnbergas dzīvoklī Rīgā, Gailes (tagad Ūnijas) ielā. "Dzīvoklī vairākkārt notika radošās inteliģences sanāksmes – jaunieši un vidēja gadagājuma cilvēki, kur valdīja nihilisms un jūsmošana par visu rietumniecisko. "Grīnbergs bija aktīva persona un izrādīja interesi par politiskiem jautājumiem. Sanāksmēs notika iedzeršana, tās bieži beidzās ar kolektīvu izģērbšanos un fotografēšanos," lasāms ziņojuma atreferējumā.

Saskaņā ar aģentu sniegto informāciju, sanākšanās Grīnbergu dzīvoklī parasti piedalījās dzejnieki Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks, Jānis Rokpelnis un Jānis Baltvilks, režisore Māra Ķimele, komponists Imants Zemzaris, mākslinieces Anita Kreituse un Biruta Delle, kā arī mākslinieki Andrejs Ģērmanis, Jānis Krievs un Eižens Ivanovs (tagad Eižens Valpēteris).

Režisore Māra Ķimele sarunā ar "Delfi" atminējās, ka visi ziņojumā minēti cilvēki ir bijuši pasākumos Grīnbergu dzīvoklī: "Neesmu gan pārliecināta par Knutu Skujenieku, bet pārējie gan noteikti tur bija. Mēs visi bijām viena kompānija, esmu vairākkārt bijusi arī pie Andra Grīnberga dzīvoklī."

Viņa gan neatceras, ka šajās tikšanās reizēs pie Grīnberga kādreiz būtu bijis klāt arī Alksnītis. "Varbūt es zinu viņu pēc izskata, bet pēc uzvārda gan nē. Vispār mūsu sabiedrībā bija raksturīgi, ka mēs viens otru zinājām pēc vārdiem vai mīļvārdiņiem, bet ne pēc uzvārdiem. Uzvārdus lielākai daļai mēs nemaz nezinājām," norāda Ķimele.

"Mēs zinājām, ka kāds noteikti ir "stukačs", bet mums nebija bail. Mēs bijām tādi kā "pofigisti", ja lietojam žargonu. Nebijām tik politiski apzinīgi cīnītāji pret padomju varu, mēs vienkārši bijām pret šo iekārtu. Bet tā nebija apzināta organizēta politiska kustība, Mums padomju vara riebās un mēs uzvadāmies, kā mums gribas, un tas viņiem nepatika. Nihilisms un rietumvalstu slavināšana toreiz jau skaitījās noziegums, bet tas mūs tik un tā neapturēja," stāsta Ķimele. Viņai padomju laikos ir nācies iet uz pārrunām uz VDK gan Rīgā, gan Valmierā, bet tas neesot bijis saistīts ar ballītēm pie Grīnberga.

"Šito pļecku Alksnīti — ne es viņu atceros, ne es ar viņu kontaktējos. Man šis cilvēks kā tipāžs riebās, viņš nebija mana loka cilvēks," sarunā ar portālu "Delfi" atzīst Grīnbergs. Viņš uzsver, ka Viesturs Alksnītis nekad nav bijis pie viņa mājās, tādēļ, viņaprāt, Alksnītis ziņojumu ir sacerējis no kaut kur sagrābstītas informācijas. "Man ir apnikusi nepārtrauktā pagātnes šķirstīšana, es vairs negribu čakarēties par pagātni," piebilda Grīnbergs, sakot, ka negrib par šo lietu plašāk runāt. Jānorāda, ka arī paša Grīnberga vārds ir atrodams "čekas maisos", kartītē ar viņa vārdu kā aģenta segvārds minēts "Pēteris Pētersons". Datubāzē "Delta" ir saglabājušies vairāki ziņojumi par Andri Grīnbergu, bet "Delfi" neatrada nevienu ziņojuma atreferējumu, kur kā avots būtu minēts aģents "Pēteris Pētersons".

Pēc ziņojuma sāk tramdīt filmu veidotāju

Ziņojuma atreferējumā par pasākumiem Grīnberga dzīvoklī minēts arī, ka kārtējās sanāksmes laikā notika divu īsmetrāžas amatierfilmu skatīšanās. "Grīnbergs pats rādīja kinofilmas un pirms demonstrēšanas paskaidroja, ka saņēmis tās no saviem labiem un uzticamiem paziņām, un uzskata par nepieciešamu iepazīstināt radošās inteliģences pārstāvjus ar tā saukto pagrīdes kino. Viena no filmām, kas uzņemta hronikas stilā, stāsta par dzīvi un sadzīvi tā sauktajās latviešu apmetnēs Sibīrijā. Filmā tiek vilktas paralēles starp cara valdību un padomju varu 1940. gadā un 1944. gadā, kas, pēc filmas autoru domām, izsūtīja latviešus kā nāciju," lasāms ziņojumā.

Šīs filmas autors ir Ingvars Leitis, kurš kopā ar fotogrāfu Uldi Briedi 1975. gadā ar velosipēdiem aizbrauca līdz Vladivostokai, pa ceļam apmeklējot latviešu ciemus Sibīrijā. "Es biju pirmais, kurš puslegāli atklāja Sibīrijas latviešu ciemus. Pēc 1937. gada Staļina veiktā genocīda nebija gandrīz nekādas informācijas par latviešu ciemiem Sibīrijā. Lai šo informāciju izplatītu, nolēmu, ka labs līdzeklis varētu būt filmas. Samontēju vairākas filmas un nelegāli tās pa stūriem, pa kaktiem rādīju," portālam "Delfi" stāsta Leitis. Viens no šādiem seansiem noticis arī pie Andra Grīnberga.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Ingvars Leitis no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra saņēmis ziņojumus, kurus VDK aģenti rakstījuši par viņu. Arī aģenta "Džeina" ziņojumu, kura autors, saskaņā ar aģenta personiskās lietas numuru, ir Viesturs Alksnītis. Pirms tam viņš Alksnīti nav pazinis, un nav zinājis, ka viņš ir VDK aģents. Leitis norāda, ka pēc šī ziņojuma viņš ir ticis iespaidots no VDK puses. "Tāda riktīga tramdīšana sākās pēc šī ziņojuma, lai arī par mani ir ziņots arī agrāk. 1978. gadā čekisti man nepārprotami norādīja, ka, ja turpināšu braukt uz Sibīriju un veidot filmas, varēšu tur arī palikt un atpakaļ netikšu. Tad es arī pārtraucu to darīt," atceras Leitis.

Alksnītis izvairās


Intervijai Alksnīti portāls "Delfi" uzrunāja jau maijā. Tomēr, norādot uz savu aizņemtību, viņš lūdza šo sarunu atlikt līdz jūlijam. Jūlijā portāls "Delfi" ar Alksnīti sazinājās atkārtoti. Šoreiz viņš izteica vēlēšanos, pirms piekrist intervijai, pārrunāt to ar Jāni Domburu. Kā šādas sarunas mērķi Alksnītis minēja vēlmi runāt "par to, kāda būs intonācija, kādas tēmas" un "lai es apmēram saprastu to tonalitāti".

"Delfi" redakcijā, apspriežot šo nosacījumu, tika secināts, ka nav pamata mainīt redakcionālos principus un publikāciju sērijā "Maisi vaļā" piemērot izņēmumu vienam no intervējamajiem. Intervijas tematika jau ir zināma, bet pārrunas par intervijas intonāciju vai tonalitāti var būt pretrunā ar žurnālistikas ētiku. Alksnītim tika nosūtīta e-pasta vēstule, atkārtoti paskaidrojot šos jautājumus, plānotās publikācijas jēgu un saturu, kā arī lūdzot sniegt komentārus par vēstulei pievienoto aģenta "Džeina" ziņojumu saturu sev vispieņemamākajā veidā – intervijā ""Delfi TV ar Jāni Domburu" studijā, sarunā ārpus studijas, telefoniski vai rakstveidā. Uz šo e-pastu Alksnītis neatbildēja, un pēc tam arī uz redakcijas pārstāvju telefona zvaniem viņš vairs nav atsaucies.

2012. gadā intervijā, kas publicēta portālā "Puaro.lv", Alksnītis stāstīja, ka VDK par viņu sākuši interesēties, tiklīdz viņš nokļuvis kino pasaulē un "plosījies" kopā ar hipijiem. "Viss notika kā armijā. Piemēram, bija ieradušies no Gvinejas vai Nepālas cilvēki, vajadzēja sadraudzēties, aprunāties, iepazīties. Jo nebija zināms, kādu iemeslu dēļ viņi ir atbraukuši. Tās ir mūžīgās spēles, ko lielas nopietnas struktūras spēlē, lai attaisnotu savu eksistenci. Vienkārši piedalies kā bandinieks lielā šaha spēlē," savu aģenta darbu aprakstīja Alksnītis, piebilstot, ka ir bijis labi apmācīts spiegs.

Kā zināms, saskaņā ar likumu decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē https://kgb.arhivi.lv kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem "čekas maisiem" – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

Savukārt "Delfi" šā gada pirmajos mēnešos ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. Taču "Delta Latvija" nerediģētā versija arhīvā vēl nav nodota – tas tiks izdarīts līdz šī gada maijam.

Līdz ar to šobrīd pētniecībai pieejamo ziņojumu tekstos personu dati ir daļēji aizklāti, kas ierobežo iespējas izvērtēt ziņojuma saturu un tā sekas, taču "Delfi" centās iespēju robežās identificēt minētās personas un iegūt viņu vai citu laikabiedru viedokļus par ziņojumos atreferētajiem notikumiem.

Source

www.DELFI.lv

Tags

"Maisi vaļā" Biruta Delle Jānis Baltvilks Jānis Rokpelnis Knuts Skujenieks Lasāmgabali Māra Ķimele
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form