'Maisi vaļā': Aģents Viesturs ziņo par Ģērmani, Kangeri un citiem trimdā; vēsturnieks Strods par sadarbību klusēja
Foto: DELFI

See more

Portāls "Delfi" pēc Covid-19 krīzes saspringtākā posma atsāk "Maisi vaļā" sēriju, kur turpināsim vētīt publiskotos "čekas maisu" materiālus.
Viens no ievērojamākajiem latviešu vēsturniekiem Heinrihs Strods, kurš 2012. gadā devās mūžībā, padomju laikos bija Latvijas Universitātes PSRS vēstures katedras vadītājs, bet pēc Atmodas kļuva pie vienu no vadošajiem okupācijas pētniekiem Latvijā. Paralēli vēsturnieka darbam padomju laikos, kā liecina LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti, Strods bija arī VDK aģents ar segvārdu Viesturs, kurš ziņoja par kontaktiem ar trimdas latviešiem.

Vēsturnieks, vēstures doktors Heinrihs Strods (1925–2012) pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir bijis Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, Latvijas Valsts prezidenta Vēstures komisijas loceklis, holokausta laika noziegumu izpētes starptautiskās komisijas loceklis, Latvijas Republikas Ministru kabineta komisijas PSRS okupācijas režīma nodarīto zaudējumu aprēķināšanai loceklis, kā arī Latvijas Okupācijas muzeja pētniecības programmas vadītājs. Lai arī iepriekš vēsturnieku aprindās klīda runas, ka Strods, kurš pēc Atmodas pievērsās nacionālo partizānu kara pētīšanai, pats pēc 2. pasaules kara šos partizānus apkaroja, 2018. gadā atklātā informācija liecina, ka Strods ir bijis VDK aģents.

2018. gada decembrī pavērtajos čekas maisos jeb Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) mājaslapā publicētā aģenta kartīte liecina, ka aģents ar segvārdu Viesturs savervēts 1957. gada 22. martā. Kartītē veiktie ieraksti liecina, ka savervētais ir 1925. gadā dzimušais Henrihs Strods, kurš vervēšanas brīdī ir bijis Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta Arheoloģijas un etnogrāfijas sektora vadītājs. Vervēšanu veicis VDK 2. daļas 3. nodaļas darbinieks Vanags. VDK 2. daļas galvenais uzdevums bija pretizlūkošanas darbs, lai aizsargātu PSRS un federācijas subjektus pret ārvalstu specdienestu izlūkošanas un kaitniecisko darbību. Savukārt 3. nodaļa cīnījās ar ideoloģisko diversiju. Aģenta Viestura personiskās lietas numurs ir "6835".

Aģenta Viestura segvārds un personiskās lietas numurs parādās astoņos VDK pretizlūkošanas elektroniskās datubāzes "Delta Latvija" ("Delta") ziņojumu atreferējumos. Portāls "Delfi" publicē dokumentus, kādi tie krievu valodā pieejami datubāzē "Delta", to tulkojumus latviski, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek", un arī ierakstus aģentu reģistrācijas žurnālos.

Aģenta vizīte Zviedrijā

Pieci aģenta Viestura ziņojumu atreferējumi stāsta par notikumiem 1987. gada nogalē, kad aģents ir viesojies Zviedrijā. Pirmajā ziņojumā lasāms, ka aģents atrodas ārzemju komandējumā, pēc ierašanās Stokholmas Universitātē viņu sagaidīja latviešu emigrants Kārlis Kangeris un profesors Loits, kurš ir LPSR VDK operatīvās intereses objekts. "Tikšanās laikā notikušajā sarunā Kangeris aģentam parādīja laikrakstu "Svenska Dagbladet", kuras pirmajā lappusē ar fotogrāfiju tika ziņots par "VDK aģenta" Nikolaja Neilanda ierašanos Zviedrijā. [..] Pēc tam Kangeris izteica viedokli, ka 1949. gada deportācijas vajadzētu atzīmēt tādā pašā līmenī kā jūnija un augusta gadadienas. Kangeris strādā pie vairākām vēstures tēmām: "Latvijas un Zviedrijas attiecības 1919.–1934.", "Latvija no 1945. gada līdz 60. gadiem", "Totalitārisms Latvijā no 1944. gada līdz 50. gadiem". Avotam jautāja par filtrācijas nometņu darbību pēckara periodā Latvijā, par dažu personu, kas kara laikā sadarbojās ar vāciešiem, likteni," lasāms ziņojumā.

Kārlis Kangeris pieminēts vēl vienā aģenta Viestura ziņojuma atreferējumā. Tajā teikts, ka Kangeris avotam paziņoja, ka vienā no Šveices glabātuvēm kopā ar Tautas palīdzības fonda materiāliem par 1940.–1941. gada deportētajiem atrodas arī apmēram 50 tūkstoši anketu par Latvijas iedzīvotājiem. Katrā anketā ir atbildes uz apmēram 20 jautājumiem. Pēc operatīvā darbinieka domām, iespējams, Kangeris runājis par tā saukto "SD latviešu kartotēku", ko vācu specdienesti izmantoja vervēšanas darbā.

Atceras kā kaislīgu komunisma aizstāvi

Vēsturnieks, bijušās VDK dokumentu izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris portālam "Delfi" atzina, ka par šiem ziņojumiem ir zinājis, turklāt tie nav vienīgie aģenta Viestura ziņojumi par viņu. No Totalitārisma seku dokumentēšanas centra saņemtajā izdrukā redzams, ka aģents Viesturs par Kangeri ziņojis arī 1986. gada aprīlī. "Delfi" šādu ziņojumu LNA pieejamajā "Delta" digitalizētajā versijā neatrada. Kangeris atceras, ka šajā laikā viesojies Latvijā, apmeklējis Zinātņu akadēmiju un Strods pieteicies viņu pavadīt.

"Kad braucām uz Baltiju, mēs jau pirms tam skatījāmies, ar kādiem cilvēkiem mums būs jātiekas. Strodu es jau astoņdesmito gadu sākumā klasificēju kā propadomisku cilvēku, galvenokārt balsoties uz viņa darbību un recenzijām, kuras viņš rakstīja par rietumniekiem. Viņš tiešām bija kaislīgs komunisma aizstāvis. 1986. gadā, kad biju no Zviedrijas atbraucis uz Latviju, pie manis pienāca Strods un teica, ka parādīs Brāļu kapus. Mēs piekritām. Izstaigājām kapus, un es pieļauju, ka tas ziņojums ir par šo notikumu. Strods kapos vēroja mūsu reakciju, ko mēs runājam par tur apbedītajiem cilvēkiem," stāsta Kangeris.

Runājot par aģenta Viestura 1987. gada ziņojumiem, Kangeris precīzi neatceras, kā Stokholmā notikusi komunikācija ar Strodu: "Strods ir stāsts pats par sevi. Ar viņu es iepazinos astoņdesmito gadu sākumā. Es tobrīd Zviedrijā strādāju Stokholmas Universitātes Baltijas pētniecības centrā. 1987. gada notikumus es īsti labi neatceros. Zinu, ka Strods tajā gadā tiešām Stokholmā bija un kaut ko pie mums arhīvos darīja. Strods bieži Stokholmā gāja uz padomju vēstniecību, kur bija iespēja gan sūtīt ziņojumus uz Latviju, gan arī lēti iepirkties. Ko viņš tur īsti darīja, es nezinu."

Stroda darbību vēstures pētīšanā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Kangeris vērtē kā ļoti ražīgu, bet ne vienmēr kvalitatīvu. "Viņa metode bija arhīvos izlasīt dokumentus un pārstāstīt tos nekritiski, bez salīdzināšanas vai analīzes," piebilst Kangeris.

Stokholmā tiekas ar ietekmīgiem trimdas latviešiem


Nākamais aģenta ziņojums no Stokholmas stāsta par tikšanos ar trimdas aktīvistu Juri Leimani. "Tiekoties ar aģentu, Leimanis paziņoja, ka plāno sarakstīt Rīgas Franču liceja vēsturi, šajā sakarā avotam atstāja lielu sarakstu ar personām, kam bijusi tāda vai citāda saistība ar liceju. Lūdza sarakstu Rīgā nodot arhitektam Vaidelotam Apsītim vai Pēterim Pētersonam, ar kuriem ārzemnieks ir kopā mācījies. Mērķis – nepieciešamo materiālu savākšana. Turklāt ārzemnieks lūdza pasveicināt viņa brāļa dēlu Andri Leimani, kas strādā Latvijas radio Zviedrijas redakcijā. Visus šos uzdevumus aģents izpildīja," teikts ziņojumā. Juris Leimanis 1992. gadā Stokholmā aizgāja mūžībā.

Vēl aģents Viesturs 1987. gadā Stokholmā ticies ar uzņēmēju Jāni Lūkinu. Atskaite par šo tikšanos lasāma ziņojuma atreferējumā. Tajā teikts, ka Lūkins tiek turēts aizdomās par piederību ASV specdienestiem. "Tikšanās laikā Lūkins pastāstīja par savu darbu dažādās emigrantu organizācijās, par sakariem ar nacionālistisko pagrīdi republikā pēckara laikā. Par to, kā 1955. gadā viņam bija tikšanās ar VDK darbinieku un šis darbinieks centās viņu savervēt. [..] Lūdz avotam pasveicināt dzejnieku Jāni Peteru un nodot viņam briļļu futlāri," rakstīts ziņojumā.

1919. gadā dzimušais Lūkins 2. pasaules kara laikā palīdzēja bēgļiem no Kurzemes ar laivām celties pāri uz Gotlandi. Pēc kara viņš palika Zviedrijā, kur kļuva par aviosabiedrības "PanAmerican" Zviedrijas filiāles direktoru. Lūkins mira Stokholmā 1998. gadā.

Noslēdzošais ziņojums no aģenta Viestura Stokholmas gaitām ir par tikšanos ar ievērojamo trimdas vēsturnieku Uldi Ģērmani. "Kontakts notika pēc ārzemnieka iniciatīvas, viņa mājā. Tikšanās raksturs sākotnēji bija ass, piemēram, Ģērmanis paziņoja, ka republikā nav nekādas brīvības, rakstnieki raksta to, ko viņiem liek. Paziņoja, ka par savu aicinājumu uzskata krievu darbības ierobežošanu Latvijā. Turpmāk Ģērmanis pēc paša iniciatīvas pievērsās tematam par dzimtenes nodevēja Imanta Lešinska uzturēšanos Stokholmā. Pastāstīja par to, kā viņš un Bruno Kalniņš apmēram nedēļu sīki izprašņāja Lešinski. Šīs sarunas tika ierakstītas magnetofona kasetēs. Ģērmanis uzskata, ka Lešinski nogalināja VDK darbinieki. Aģenta saruna ar ārzemnieku turpinājās vairākas stundas, tās laikā ārzemnieks izdzēra lielu daudzumu konjaka," lasāms ziņojumā. Uldis Ģērmanis mira Stokholmā 1997. gadā.

Ziņojums par tendenciozi uzlūkotu padomju īstenību


Divi aģenta Viestura ziņojumi ir tapuši par Baltijas Studiju veicināšanas apvienības fondu rīkotājprezidenta Jāņa Gaiguļa vizīti Latvijā 1987. gada vasarā. Pirmajā stāstīts, ka Gaigulis, kurš tiek turēts aizdomās par piederību ASV specdienestu aģentūrai un kurš viesojās Rīgā pēc LPSR Zinātņu akadēmijas ielūguma, sarunās ar avotu pastāstīja, ka Baltijas Studiju veicināšanas apvienība ir zinātniska un akadēmiska iestāde, nodarbojas ar Baltijas pētīšanu, rīko konferences, publicē zinātniskus izdevumus, veido zinātniskus kontaktus un apvieno 987 biedrus. "Saņemti priekšlikumi no Pentagona un CIP. Par sadarbību, sniedzot materiālu palīdzību, bet it kā asociācijas vadība ir noraidījusi šos piedāvājumus, katru gadu saņem ne mazāk kā 150 tūkst. dolāru no "dažādiem ASV fondiem"," teikts ziņojumā.

Otrā ziņojuma atreferējumā norādīts, ka Gaigulis vāc tendenciozu informāciju par padomju īstenību: "Kā pastāstīja avots, viņš interesējās, cik krievu tautības studentu mācās LVU Vēstures fakultātes vakara nodaļā, informācijas vākšanas nolūkā apmeklēja centrālo kolhozu tirgu un veikalus, no Rīgas radiem ieguva informāciju, ka "žiguļiem" zog stiklu tīrītājus, dzer daudz pašbrūvēta alkohola." Jānis Gaigulis devās mūžībā 2005. gadā ASV.

Pēdējais aģenta Viestura ziņojums sagatavots par viņa vīzīti ASV, Vašingtonā, 1988. gadā. Tajā teikts, ka, pēc aģenta Viestura ziņām, latviešu emigrantu organizācijas Pasaules Brīvo latviešu apvienība un Amerikas Latviešu apvienība maina savu taktiku. "Viņi jau vairs nerunā par Latvijas "atbrīvošanu" atrauti no Lietuvas un Igaunijas likteņiem, uzskata, ka šo jautājumu var atrisināt tikai trīs republikas kopā. Turklāt, kā uzskata emigrantu vadītāji, vajag rīkoties, lai atbrīvotu visas tautas, kas ietilpa Krievijas impērijas sastāvā, tai skaitā Kaukāzu un Vidusāziju, tas ir, atraut no PSRS visu perifēriju," lasāms aģenta ziņojuma atreferējumā. Lai sasniegtu šos mērķus, emigrantu organizācijas vēlējušās iegūt maksimālu atbalstītāju skaitu, virzīt savus cilvēkus uz Eiropas Parlamentu, ar tā starpniecību ietekmēt šajā parlamentā ietilpstošās valstis, analoģiskā veidā nokļūt ASV valdības iestādēs. Tādā veidā trimdas latvieši cenšas panākt situāciju, ka par Baltijas brīvību varētu cīnīties, izmantojot ASV, Rietumvācijas, Lielbritānijas un citu valstu politisko ietekmi.

Godkārīgs fanātiķis


Kāds no bijušajiem Stroda studentiem, kurš vēlējās palikt anonīms, vēsturnieku raksturoja kā "ārkārtīgi pretrunīgu personu". "Un tā, iespējams, arī bija viņa iekšējā traģēdija. Strodam bija milzīgas darba spējas, viņš bija fanātiķis. Strods varēja diennaktīm sēdēt arhīvos un meklēt faktus. Viņu nevarētu saukt par lielu teorētiķi, bet arhīvos viņš strādāja labi. Bet, manuprāt, viņam nedaudz traucēja pārmērīga godkāre. Viņš ļoti gribēja, lai viņu visur piemin. Piemēram, deviņdesmito gadu sākumā Strods pats izdeva mazu grāmatiņu, kurā tika apkopoti visi raksti, kuros viņš jebkad ir pieminēts. Tur, piemēram, bija pat atsauce uz padomju laiku avīzi "Cīņa", kas 1965. gadā vienā rakstā piemin Strodu. Vēl cits gadījums – kāda Stroda studente aizstāvēja doktora disertāciju. Darbs bija lielisks, tur nebija, kur piekasīties. Vienīgi Strods esot aizrādījis, ka studente savā darbā nav izmantojusi divus viņa populārzinātniskus rakstiņus par šo tēmu," portālam "Delfi" stāsta Stroda laikabiedrs.

Stroda bijušais students atceras, ka padomju laikos universitātē profesors lielījies, ka bijis dažādās rietumvalstīs, kas parastam padomju pilsonim bija tikai tāls sapnis. Turklāt Strods nebija komunistiskās partijas biedrs. Studentiem toreiz licies mīklaini un nesaprotami, kā vēsturnieks ir ticis visos šajos ārzemju braucienos. "Reizēm savās lekcijās viņš paņirgājās par trimdas latviešiem, kurus bija savos braucienos saticis. Pēc neatkarības atjaunošanas Strods ļoti uzkrītoši pārmetās pretējā pusē, kā arī pilnībā mainīja savas pētniecības tematiku. Ja līdz tam tā pārsvarā bija jauno laiku agrārā vēsture, tad pēc tam Strods sāka pētīt nacionālos partizānus un Latvijas okupāciju. Iespējams, viņš ar savu hiperaktivitāti Atmodas laikā kaut kā mierināja savu sirdsapziņu," uzskata "Delfi" intervētais bijušais Stroda students.

Vairāki portāla "Delfi" aptaujātie latviešu vēsturnieki stāsta, ka vēl padomju laikos esot bijušas runas, ka Strods drīz pēc 2. pasaules kara darbojies iznīcinātāju bataljonā, padomju aktīvistu bruņotā vienībā, kas Latvijas lauku apvidos apkaroja nacionālos partizānus. Dokumentālu pierādījumu gan tam nav, tomēr vairāki vēsturnieki atminas, ka padomju laikos Strods ir lielījies, ka ap 1949. gadu Sēlijā apsargājis noķertos partizānus.

2000. gadā žurnālā "Rīgas Laiks" tika publicēta Igora Šuvajeva intervija ar Strodu, kur viens no jautājumiem bija: "Vai jūsu kā iznīcinātāja pieredze palīdzēja rakstīt grāmatu par partizāniem?" Uz šo jautājumu Strods atbildēja: "Es neesmu bijis iznīcinātājos. Nekad, nekad. [..] To var pārbaudīt. Var pārbaudīt istrebiteļu sarakstus. Nekad neesmu bijis, nekad." Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Strods par savu iespējamo dalību iznīcinātāju bataljonā un pēcāk kļūšanu par VDK aģentu nekad publiski nav runājis.

"Piešķirta valsts kvalitātes zīme"


"Vai tas, ka Heinrihs Strods ir saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, nozīmē, Latvijas valsts viņu ir attaisnojusi un visu piedevusi? Vai sanāk, ka viņam ir piešķirta valsts kvalitātes zīme?" retoriski vaicā latviešu vēsturnieks un diplomāts Bonifācijs Daukšts, kurš kopā ar Strodu savulaik ir strādājis Latvijas Universitātē. "Atceros, kad Padomju Savienībā pie varas nāca Gorbačovs, Strods fakultātē pats pirmais pielika pie sienas viņa bildi. Tas ir tāds joks, bet, nopietni runājot, viņš bija tāds tautisks, viņa mājās bija daudz etnogrāfisku priekšmetu, arī segvārdu Strods izvēlējās tautisku – "Viesturs". Arī darbs pēc tam viņam sanāca ar ārzemju tautiešiem. Tikai nezinu, vai šajā darbā viņu nozīmēja čeka, vai arī kādi citi. Bet privātās sarunās viņš nekad neko par sadarbību ar čeku nestāstīja," atzīst Daukšts.

Tas, ka Strods nebija komunistiskās partijas biedrs, trimdas latviešus "atbruņoja" un tādēļ viņi piekrita ar vēsturnieku tikties, uzsver Daukšts. "Strods bija pašapzinīgs un arī godkārīgs. Strods ļoti labi strādāja ar studentiem, deva viņiem sarežģītas tēmas, uzdeva kaut ko sameklēt arhīvos. Varbūt pēc tam viņš nosmēla no atrastā "ziediņus", bet viņš tiešām bija viens no retajiem, kurš lika pētīt arhīvus. Strods iekļuva daudzos arhīvos, par kuriem es varu tikai sapņot. Viņš ir bijis arī arhīvos Krievijā un atradis materiālus, kurus citiem nav izdevies dabūt. Strods strādāja ļoti labi, vienīgi viņam bija ļoti slikts rokraksts. Darbus tad palīdzēja pārrakstīt Stroda studenti vai viņa palīgs, tāds vīriņš-dzērājs, kurš dzīvoja pie Āgenskalna tirgus. Kopumā, man šķiet, Strods mainījās līdzi ar laiku, un, manuprāt, galu galā viņš mainījās uz labo pusi," piebilst Daukšts.

Ziņojumi un atskaites


Drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad tika nodibināts Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC), Strods ieradies centrā ar milzīgu papīru paku – savām ārzemju komandējuma atskaitēm. "Tās bija tādas standarta veidlapas ar līnijām, kur jāieraksta, ar ko tu esi ārvalstu komandējumā ticies, kāda ir bijusi sarunas biedru attieksme pret Padomju Savienību. Tur bija tikai vispārīga informācija, nekā konkrēta. Atskaitēs vienkārši raksturoja latviešu emigrācijas vidi. Atskaites tika rakstītas darbavietai, kas viņu uz ārzemēm sūtīja, piemēram, Zinātņu akadēmijai, kas viņu sūtīja, bet par čekas ziņojumiem nebija ne runas, to viņš nekad man nav teicis," portālam "Delfi" stāsta bijušais TSDC vadītājs Indulis Zālīte.

Kāpēc Strods nesis savas atskaites parādīt TSDC darbiniekiem, bet neko nav teicis par savu darbību VDK, Zālīte var tikai minēt. "Es arī nevarēju toreiz salīdzināt šajās atskaitēs minētās ziņas ar "Deltā" atrodamajiem aģenta ziņojumiem, jo toreiz "Delta" vēl nemaz nebija atšifrēta. Pieļauju, ka šīs atskaites lasīja arī VDK darbinieki un, ja redzēja kaut ko interesantu, sēdās un ar atskaites autoru runāja detalizētāk," piebilda Zālīte.

Tā kā Heinrihs Strods 2012. gadā devās mūžībā, portāls "Delfi" uzrunāja viņa atraitni Ingrīdu Strodu, kura atzina, ka Heinrihs nekad ar viņu nebija runājis par sadarbību ar VDK. "Jā, viņš man rādīja tās atskaites, kuras viņš Zinātņu akadēmijā rakstīja par katru ārzemju braucienu. Pieļauju, ka tās arī pārtapa par šiem čekas ziņojumiem. Tas, ka Heinrihs ir "maisos", man nebija pārsteigums. Viņš tik daudz brauca uz ārzemēm. Taču ar politiku viņš nekad nebija saistīts, arī padomju laikos viņa tēmas bija nost no politikas," uzsver Stroda. Spriežot pēc "Deltā" pieejamiem aģenta Viestura ziņojumiem, viņa vērtē, ka Strods nav nosūdzējis Latvijas iedzīvotājus, kuriem pēc tam varētu draudēt ļaunas sekas, jo ziņojumi ir tikai par trimdas latviešiem.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

Savukārt "Delfi" šā gada pirmajos mēnešos ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) līdz 2019. gada 1. maijam bija pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. "Delta Latvija" nerediģētā versija ir pieejama no 2019. gada maija sākuma.

Tags

"Maisi vaļā" Arheoloģija ASV Latvijas Zinātņu akadēmija Latvijas Universitāte Rīgas Laiks (žurnāls)
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form