Taurenītis aiz dzelzs priekškara. Ariadnas traģēdija, mēģinot izdzīvot okupētajā Latvijā

Viss sākas ar milzīgo, 1999. gadā izdoto krājumu "No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā: 1940–1986". Tajā ir apkopotas visas Latvijas arhīvos atrodamās čekas ierosinātās krimināllietas pret Latvijas iedzīvotājiem. Šajā grāmatā es meklēju lietu par vienu no Kārļa Ulmaņa miesassargiem, bet tad blakus šķirklī nejauši ieraudzīju šādu ierakstu. Tas ir ievērojami garāks par citiem šajā krājumā, kur cilvēku nodarījumu apraksts parasti aprobežojas ar dažu vārdu teikumu.

“Lindgrens–Sakss Ariadna, 1918, Rīga. 23.06.41. No 1939. g. janvāra līdz 1940. g. aprīlim dzīvoja Berlīnē un saderinājās ar gestapo līdzstrādnieku Pirkertu. Spiegoja Vācijas labā, vienlaikus no 1940. g. oktobra bija IeTK slepenā līdzstrādniece Rīgā. 1941. g. februārī atklāja savu sadarbību un IeTK darba metodes vācu repatriācijas komisijas loceklim Ertsonam, izdeva viņam divus konspiratīvus dzīvokļus un nosauca viņai zināmo IeTK darbinieku uzvārdus.”

Ja pat daļa no šeit minētā ir taisnība, tas būtu pamats kārtīgam spiegu trillerim. Ar nolūku saprast, vai tiešām latviete Ariadna Lindgrēna 2. pasaules kara laikā bija vācu un padomju dubultaģente un spiedze, es sāku pētīt viņas dzīvesstāstu un atklāju skaudro patiesību. Tas ir stāsts par talantīgu latviešu meiteni, kuras dzīvi samala divas okupācijas varas, un par čekistu praksi “uzpūst” lietas no nekā, bez jebkādiem pierādījumiem pieprasot apsūdzētajam nāves sodu. Patiesā aina veidojas, liekot kopā gabaliņus no Ariadnas čekas krimināllietas, citiem dokumentiem un liecībām, kā arī no intervijām ar Ariadnas radiniekiem.