Kanisterapija: kad suns ir ne tikai draugs, bet arī terapeits

Kanisterapiju izmanto ļoti dažādu fizisku, garīgu un emocionālu problēmu gadījumā. Visbiežāk četrkājainie terapeiti dodas gan pie maziem, gan pieaugušiem pacientiem ar īpašām vajadzībām, piemēram, kustību vai logopēdiskiem traucējumiem, autismu, Dauna sindromu un cerebrālo trieku. Draudzīgā suņa ierašanās palīdz aizgaiņāt grūtsirdību pansionātos mītošiem senioriem. Bērni, kuri noslēgušies sevī pēc piedzīvotas vardarbības, kontaktējoties ar asti luncinošo, labestīgo terapeitu, gūst pozitīvu saskarsmes pieredzi un līdz ar to pamazām atsāk uzticēties arī cilvēkiem.

Kā tieši suns var palīdzēt atveseļošanās procesā? “Bērnam ar cerebrālo trieku parasti ir grūti atvērt plaukstu, jo spastikas jeb paaugstināta muskuļu tonusa dēļ tā ir savilkusies. Rokas regulāri jāvingrina, cenšoties iztaisnot pirkstus, taču tas ir grūti, garlaicīgi un ātri apnīk. Bet, kad jāglāsta suns, visas grūtības aizmirstas un bērns ar vislielāko prieku atver plaukstu, jo neuztver to kā vingrinājumu. Turklāt suņa ķermeņa siltums atslābina muskuļus un padara šo uzdevumu vienkāršāku,” skaidro kanisterapeite Vladislava Akimova.

“Tiem, kuri pārcietuši insultu, viens no vingrinājumiem, lai atkoptos un atgūtu fizisko varēšanu, ir piecdesmit reizes stingri saspiest plaukstā bumbiņu. Cilvēkam pašos spēka gados šāds uzdevums bieži vien liek ar skumjām atskārst, cik bezpalīdzīgs viņš piepeši ir kļuvis. Taču, ja viņu aicina saspiest bumbiņu trīs reizes un tad to pamest sunim, tas parasti rada tikai pozitīvas emocijas un ir pat jautri,” stāsta kanisterapeite.

Pasaulē kanisterapija tiek izmantota ļoti plaši. Ir valstis, kur suņi terapeiti dzīvo onkoloģiskajās slimnīcās, jo ar savu klātbūtni vien spēj atvieglot ar vēzi slimo ciešanas un uzlabot viņiem garastāvokli. Beznosacījuma pieņemšana un mīļums, ko dāvā suns terapeits, daudzviet ārzemēs ir lieliskas zāles cilvēkiem, kuri cieš no depresijas, neirozes vai trauksmes. Latvijā kanisterapija ienākusi 2005. gadā un kļūst aizvien populārāka, kaut pagaidām tās pielietojums nav tik plašs.

Mūsu valstī kanisterapiju galvenokārt izmanto, lai palīdzētu bērniem ar dažāda veida attīstības traucējumiem. Suņi terapeiti regulāri viesojas vairākās speciālajās pamatskolās. “Vislabākie rezultāti ir tad, ja bērnam nemaz nepasaka, ka tā ir terapija, jo šīs vārds viņam asociējas ar kaut ko obligātu un ne pārāk patīkamu. Nezinot to, bērns darbojas ar ļoti lielu prieku un daudzkārt lielāku atdevi. Piemēram, skolēnus ar runas traucējumiem mudinām sunim dot dažādas komandas. Tikai tad, ja bērns izrunā komandu skaidri, suns to saprot un izpilda, tādēļ ķipars ir motivēts censties.”

Par suni terapeitu nevar kļūt kurš katrs suns, bet tikai labestīgs, cilvēkus mīlošs, mierīgs, paklausīgs, ar augstu intelektu un stabilu psihi apveltīts ķepainis. Diezgan liela nozīme ir šķirnei. Tā dēvētie cīņas suņi, protams, neder. Arī šķirnes, kas mīl vientulību un nepriecājas par cilvēkiem visapkārt, ne. Par četrkājainajiem dakteriem kļūst tā dēvētie suņi kompanjoni, piemēram, labradori, kolliji, borderkolliji un samojedi. Katrs suns tiek rūpīgi testēts, lai pārliecinātos par viņa piemērotību atbildīgajam uzdevumam.