Smaržīgākā darbnīca Rīgas labajā krastā

Sentēvu metodes mūžam dzīvas. Mizo nevien banānu, bet arī ozolu. Ja no banāna mizas var atbrīvoties ar zobiem, tad pie koka mizas jāķeras klāt ar mazliet nopietnākiem instrumentiem. Pēc vecās modes to dara, izmantojot slīmestu. Par slīmestu sauc arī slinķi, taču šis nav tas gadījums, jo process ir pretējs žvīks - žvāks! metodei. Tas ir pacietīgs un uzmanīgs darbs.

Lai atbrīvotos no vecās lakas kārtas, kārtējo reizi meistariem jābruņojas ar pacietību. Pamazītiņām vecais slānis pārvēršas putekļos, lai atbrīvotu vietu jaunajam. Šeit viltīgi zumošiem elektroinstrumentiem nav ko darīt.

Kokapstrādē, pat tāda, kas nav rūpnieciska, pieļauj arī ļoti nopietnu aparātu iesaisti, kuriem ieslēdzoties, jūtami novibrē visi tuvumā stāvošie. Dēlis vs. sešdesmitajos gados radīts “Altendorf” zāģis. Teju sešdesmit gadus vecais zāģis operē ar lāzera precizitāti. Tomēr pie šāda rīka klāt nevar stāties kurš katrs puika, lai gan no otras puses, vēsturē ir pierādījumi, ka bez visiem desmit, var gan ģitāru spēlēt, gan izcelties NBA.

Darbnīcas dimants. Ja šis krēsls spētu runāt, tam noteikti atrastos kāds aizraujošs stāsts par meistaru vai meistariem, kas to darinājuši. Laika zoba apgrauzts, tas atceļojis no Lāņu muižas, lai atgūtu savu agrāko spozmi. Pēc detaļu vijīguma un majestātiska gara, kas tajā mīt, skaidrs, ka tas noteikti nav bijis nekāds kalpu zēna ķeblis.

Šāda līmeņa darbs ar koku pieprasa izcilas prāta dotības. Vienlaicīgi meistaram jābūt teicami fiziski koordinētam, jādomā gan vizuāli, gan praktiski, kā arī nemitīgi jākoncentrējas uz teju netveramām niansēm, lai darbs būtu izcils mākslas un funkcionalitātes krustpunkts. Un pati sarežģītākā procesa daļa – neapreibt no bagātīgās koka smaržas, kas piepilda darbnīcu, tiklīdz sākas darbs.

UZZINĀT VAIRĀK