Arī rāpuļiem vajadzīgs maigums: stāsti par to, kā pārojas čūskas

Rets izņēmums starp čūskām ir arī hermafrodīti – eksemplāri, kas vienlaikus ir gan tēviņi, gan mātītes. Faktiski tās gan ir mātītes, kurām bez olnīcām ir arī vīrišķie kopulatīvie orgāni un pietiekami attīstīti sēklinieki.

Šādi eksemplāri vienā gadījumā var būt kā mātītes un radīt pēcnācējus, bet citā gadījumā – kā tēviņi apaugļot citas mātītes (parastās vai hermafrodītās).

Ņemot vērā čūsku fiziskās īpatnības, viņu aplidošanas uzvedība ir ļoti vienkārša. Tēviņš, sajutis mātītes smaku, lien viņai pakaļ, panāk un (tāpat kā citi reptiļi) cenšas viņu apstādināt. Atšķirībā no ķirzakām čūsku tēviņi šādā brīdī neliek lietā zobus, bet cenšas aizšķērsot izredzētās ceļu.

Dažām čūsku sugām var novērot kaut ko līdzīgu maigumam – tēviņš piespiežas mātītes ķermenim un rāpo kopā ar viņu, atkārtojot mātītes ķermeņa izliekumus. Dažu sugu tēviņi pat glauda mātītes galvu.

Starp čūskām ir novērojams arī tā sauktais „čūsku kamols”, ko parasti asociē ar kaut ko maģisku vai dēmonisku. No cilvēku skatpunkta, tas vienkārši būtu grupveida sekss.

Pārošanās sezonas laikā tēviņi pēc smakas saož mātīti un seko viņai, veidojot neiedomājamus ķermeņu un galvu tīmekļus. Parastā zalkša mātīte, kas gatava pāroties, piesaista apmēram 20 tēviņus, kuri nevis cīnās savā starpā un viens otram kož, bet cenšas nepieļaut, lai kāds cits tēviņš radītu pēcnācējus. Šāds čūsku kamols var ņudzēt daudzas stundas, līdz vienam no pretendentiem tomēr izdodas apaugļot mātīti.

Dažādām čūsku sugām ļoti atšķiras vairošanās tipi – lielākā daļa dēj olas, bet ir čūskas, kuras olas nēsā savā organismā, līdz tās ir pilnībā gatavas izšķilties. Savukārt cita čūsku grupa – dzīvdzemdētājas – dzemdē jau pilnībā noformējušos mazuļus.