13.04.2015
11:02
1
11:02
Latviešu dēkaiņu ceļojums uz Kaukāzu. 2. daļa – problēmas uz robežām
Pērn pavasarī ekspedīcijā uz tālo Gruziju ar motocikliem devās četri latviešu piedzīvojumu meklētāji – apvienība 'On the Way to Freedom', kuru sākotnējais mērķis bija izpētīt šo valsti no motociklistu skatpunkta, tomēr dažādu apstākļu sakritības dēļ ceļš uz Gruziju bija slēgts. Stāsta pirmo daļu varat izlasīt šeit, bet tagad piedāvājam ceļojuma turpinājumu.
1
No rīta gaiss vēl nav uzkarsis un ir iespēja izbaudīt spirgto vēju, kurš līdz nes jaunās labības smaržu. Pēc Rostovas pagriežamies Stavropoles virzienā, atvadāmies no autostrādes, kura bija sākusi jau apnikt, un iebraucam Krievijas "labības klēpī". Visapkārt nepārredzami sulīgi, zaļi kviešu un kukurūzas lauki. Kārtība ciematos ceļa malās ar dominējošo zilo krāsu daudz lielāka nekā posmā no Latvijas robežas līdz Maskavai. Cilvēki ir laipni un atsaucīgi, tikai nemitīgi jauc mūs ar lietuviešiem.
On the Way to Freedom
2
Šodien patīkamais laiks ir palicis otrajā plānā, jo Krievijas - Gruzijas robežas šķērsošana ir izvērtusies diezgan nepatīkamā piedzīvojumā. It īpaši, ja starp šīm divām valstīm ir tikai viens robežpunkts - Verhnij Lars.
On the Way to Freedom
3
Te var apjēgt, kā tas ir - ceļot ārpus ērtajai Eiropas teritorijai. Bijām jau gatavi šovakar baudīt "paradīzi vārdā Gruzija", kā pirmajā intervijā izteicās viens no baizeļiem Oskars, bet pašreiz vēl atrodamies viņpus izlolotās sapņu zemes un nezinām, kad un vai vispār tiksim otrā pusē. Izrādās, ka šajā apgabalā pirms pāris dienām ir notikusi liela dabas kataklizma - sniega un ledus nogruvums no kalniem, kas ir radījis šķēršļus, lai turpinātu ceļu vismaz vienu vai divas nedēļas. Sākotnēji, sazinoties ar Gruzijas vēstniecību Latvijā, mums ziņoja, ka viss ir kārtībā, un varēsim turpināt ceļu bez aizķeršanās. Šī apstiprinājuma iedrošināti, devāmies robežpunkta virzienā, tomēr tepat Krievijas pusē aina bija pavisam citāda - mūs nemaz nelaida robežas tuvumā un tika atņemti dokumenti.
On the Way to Freedom
4
30 minūtes vēlāk ziņas arī no Gruzijas vēstniecības vairs nebija tik daudzsološas. Tajā brīdī sapratām, ka jāmeklē cits variants, kā tikt pāri. Vismaz krievu robežsardze bija saprotoša un atdeva mums dokumentus. Pirmais variants bija braukt cauri Azerbaidžānai, taču vienīgo likumīgo sauszemes punktu uz šo valsti var šķērsot tikai Krievijas un Azerbaidžānas pilsoņi. Arī vēstniecības ir bezpalīdzīgas šajā jautājumā. Nākamais variants ir braukt atpakaļ līdz Sočiem, kur ik pa laikam ejot prāmis uz Gruzijas pilsētu Poti, bet tas arī vēl nav droši ticams fakts. Esam nobažījušies. Redzēs, kādas ziņas nesīs rītdiena.
On the Way to Freedom
5
No viesnīcas numura redzams helikopters, kurš ik pa brīdim pārlido pār sniegotajām kalnu virsotnēm Gruzijas pusē. Tiek veikti glābšanas un pazudošo cilvēku meklēšanas pasākumi. Pēc pēdējās informācijas, zemes un akmeņu masas šļūdonis aizbēris ceļa posmu 300 metru garumā, aprakdams savā ceļā sešas kravas mašīnas, pārraudams gāzes vadu un aizdambēdams Terekas upi. Septiņi cilvēki gājuši bojā, un daudzi vēl nav atrasti. Mums šodien beidzas termiņš uz laiku izsniegtajai deklarācijai, kas ļauj Krievijā ievest tehniku, tāpēc braucam uz robežu skaidrot, kā to varam pagarināt.
On the Way to Freedom
6
Pēc 10 km pirms tās ir policijas un armijas blokpostenis. Pie robežas pielaists neviens netiek. Mums izdodas sarunāt ar vienu moci iebraukt, lai noskaidrotu situāciju. Krievu robežsargi vēlreiz apstiprina, ka šeit darbības nenotiek un, visticamāk, nenotiks vismaz mēnesi. Mums iesaka doties uz 80 km attālo robežpunktu ar Dienvidosetiju, kas atrodas netālu no Chinvali. Tā arī darām. Pa ceļam vēl viens naudas izspiešanas gadījums no policijas puses. Tā arī pagaidām ir vienīgā nepatīkamā lieta, ar kuru šeit, Ziemeļosetijā, acīmredzot ir jārēķinās.
On the Way to Freedom
7
Lietus gāž kā no spaiņiem, un kalnos nav vairāk par 10 grādiem. Pēc divu stundu brauciena pa kalnu serpentīnu piebraucam pie robežpunkta. Visapkārt krievu armijas tehnika. Robežsargs noklausās mūsu stāstu, pārjautā par Krievijas vīzu (tā ir vienreizējā) un brīdina, ka, iebraucot robežpunktā, atgriežoties mums būs nepieciešama jauna vīza, tātad būs jāpaliek Dienvidosetijā, no kuras savukārt izbraukt uz otrā pusē esošo Gruziju nav iespējams. Braucam atpakaļ. Netālu kalnos atrodas vieta ar nosaukumu Cej, kas, pēc nostāstiem, ir apskates vērta. Tur arī jāmeklē vieta nakšņošanai, jo jāizžāvē izmirkušās mantas.
On the Way to Freedom
8
Netālu no galapunkta uz kalnu ceļa mūs sveicina uz klints atveidots Staļina attēls. Vēlāk no namatēva Tamirlana uzzinām, ka tas nav nekas īpašs un līdzīgi šeit ir redzami daudzās vietās. Ātri atrodam vietu palikšanai, jo tūrisma sezona vēl nav sākusies, un tūrbāzes, kā viņas šeit dēvē, ir tukšas.
On the Way to Freedom
9
Namatēva viesmīlība ir neviltota, un vakars turpinās pie galda ar tostiem un stāstiem par osetīnu skatu uz dzīvi un vērtībām. Lietus ir mitējies, bet kalnu virsotnes turpina slēpties miglas un mākoņu plīvurā. Izrādās, ka atrodamies osetīniem svētā un enerģētiski spēcīgā vietā, kura līdz padomju varas ienākšanai bija slēgta parastiem mirstīgajiem. Ar Oskaru dodamies pārgājienā uz pāris kilometrus attālo ūdenskritumu, pa ceļam apciemojam pēc Tamirlana ieteikuma viedo osetīnu Elanu, kurš rūpējas par vietējām svētvietām. Elans mums stāsta par ielejas vēsturi, sarežģītajām attiecībām starp osetīniem, gruzīniem un ingušiem.
On the Way to Freedom
10
Bet mums jādodas ceļā. Ir parādījusies jauna iespēja iebraukt Gruzijā. No Sočiem trīs reizes nedēļā kursē prāmis uz Trabzonu Turcijā. Doma bija, ka uz rītdienas prāmi paspēsim, bet vienmēr ir bet. Karastāvokļa dēļ starp Ukrainu un Krieviju visas kuģu un prāmju līnijas no Krievijas uz Turciju ir slēgtas, un nav reālu iespēju, kā tikt pāri Melnajai jūrai Turcijā.
On the Way to Freedom
11
Pēdējais variants ir mēģināt tomēr doties cauri Abhāzijai, neskatoties, ka Gruzija šo valstveidīgo veidojumu neatzīst, un robežas šķērsošana ir krimināli sodāms pārkāpums. Pēc stundas ir jāzvana uz vēstniecību, mēģināsim sarunāt, lai atvieglo ieceļošanu.
On the Way to Freedom
