Britu vēsturnieks apgalvo, ka atradis Ļeņina 'īsto mīlestību'

Jakubova un viņas vīrs bija Ļeņina un viņa sievas Nadeždas Krupskajas tuvi līdzgaitnieki. Izbēgusi no cietuma Sibīrijā un pametusi dzimteni, Jakubova dzīvoja Londonas centrā, Rīdžentskvērā, un bija pazīstama, pateicoties savām Īstendā rīkotajām debatēm par komunistisko doktrīnu.

Tieši Londonā (Ļeņins gadsimta sākumā kādu laiku dzīvoja Kingskrosā) norisinājās lielākās šī mīlas trīsstūra drāmas, un vēsturnieki joprojām cenšas uzminēt, kāda būtu pasaule, ja Ļeņinam būtu vairāk paveicies mīlas frontē.

1964. gadā amerikāņu žurnālists Luiss Fišers pirmais atklāja, ka Ļeņins Jakubovai piedāvājis apprecēties, taču viņa atteikusies (jāpiebilst gan, ka abi jau bija precējušies). Ar Nadeždu Krupskuju Ļeņins apprecējās 1898. gadā un bija kopā līdz Ļeņina nāvei.

„Jāatzīst, ka viņa ir īsta skaistule. Jakubovai piemita vairākas īpašības, kas izkausētu pat ļoti nocietinātu sirdi. Viņa bija jauna revolucionāre, ko visi vērtēja un mīlēja,” savu komentāru par Jakubovas izskatu sniedzis vēsturnieks. Arī Krupskaja vēstulēs viņu dēvē par „apbrīnojamu, inteliģentu, nelokāmu, uzņēmīgu un neparasti uzticamu cilvēku”.

Savukārt Ļeņins, kurš savām partijas biedrenēm deva dažādas interesantas iesaukas (piemēram, Zinaīda Ņevzorova tika saukta par „Bulciņu”, bet viņa sieva Krupskaja (attēlos jaunībā) – par „Zivi”), Jakubovu mīļi sauca par Kubočku, bet vēlāk vēl mīļāk – par Liročku.

1908. gadā Jakubova atgriezās Sanktpēterburgā, bet, pēc vēsturnieka vārdiem, par viņas tālāka likteni zināms ļoti maz – revolucionāre praktiski „izsvītrota no vēstures”. Tiek uzskatīts, ka viņa mirusi laikā no 1913. līdz 1917. gadam. Ļeņins nomirs 1924. gadā.