Daži interesanti un arī dīvaini fakti no hokeja vēstures

Tiesa, šeit runa drīzāk ir par hokeju mūsdienu izpratnē, jo jau 7. gadsimtā pirms mūsu ēras spartieši spēlēja kaut ko līdzīgu hokejam, vienīgi tur nebija ledus. Savukārt pirmās ziņas par lauka hokeju atrodamas kādā 1330. gada hronikā. Hokejam līdzīgas spēles gan ar ripu, gan ar bumbiņu uz ledus daudzus gadsimtus spēlētas Holandē, vēlāk arī Anglijā un Skandināvijā.

Slavena šajā ziņā ir flāmu gleznotāja Pītera Breigela Vecākā eļļas glezna ‘Mednieki sniegā’, kas gleznota 1565. gadā. Tajā skaidri saskatāmi cilvēki, kuri tālumā spēlē „hokeju” ar nūjām. Flāmu un holandiešu glezniecībā ir ne mazums līdzīgu darbu, kas atspoguļo spēli uz ledus, kas gan vairāk līdzinās bendijam.

Agrāk hokeja komandas visu spēli aizvadīja vienā sastāvā, bet spēles beigās hokejisti bija ļoti noguruši, jo mainīt kādu spēlētāji drīkstēja tikai tad, ja viņš bija traumēts, turklāt tikai pēdējā periodā un tikai tad, ja tam piekrita pretinieka komanda. Regulāras spēlētāju nomaiņas tika atļautas 1910. gadā.

Sākotnēji hokeju spēlēja deviņi pret deviņi. Toreiz izmantoja koka ripu, bet ekipējumu aizguva no beisbolistiem. Līdz ar pirmo oficiālo noteikumu ieviešanu 1886. gadā spēlētāju skaits katrā komandā tika samazināts līdz septiņi: uz ledus atradās vārtsargs, aizmugures aizsargs, priekšējais aizsargs, divi malējie uzbrucēji, centra uzbrucējs, bet pašā priekšā slidoja rovers – pats spēcīgākais hokejists, kurš spēja gūt visvairāk vārtu. Pa sešiem spēlētājiem katrā komandā ir kopš 1904. gada.

19. gadsimta beigās hokejs bija kļuvis tik populārs, ka Kanādas ģenerālgubernators lords Frederiks Artūrs Stenlijs 1893. gadā par 10 ginejām iegādājās kausu, kas atgādināja apgrieztu piramīdu. Kauss tika piešķirts valsts čempionāta uzvarētājiem: sākumā amatieriem, bet no 1910. gada – profesionāļiem. Šobrīd leģendārais Stenlija kauss ir prestižākā balva pasaules hokejā.

Zvejnieku tīkls vārtiem tika piekārts 1900. gadā, un tas ļoti atviegloja dzīvi – beidzās strīdi un pat kautiņi par to, vai ripa trāpījusi vārtos vai aizslīdējusi garām. Vēlāk to aizvietoja ar metāla tīklu, taču radās cita veida problēmas: tas gan bija izturīgs, taču atlēkusi ripa nereti traumēja vārtsargu vai spēlētāju vārtu tuvumā. Šo trūkumu atrisināja, vārtos iekarot vēl vienu tīklu, kas mazināja sitiena spēku.

Sākotnēji tiesneši izmantoja metāla svilpi, taču skarbā Kanādas klimata dēļ tā bieži vien pielipa pie lūpām. Vēlāk kādu laiku tieneši izmantoja zvaniņu, taču tad aizdomājās par plastmasas svilpi.

Hokeja pirmsākumos visai interesanti tika īstenots tas, ko mēs šobrīd pazīstam kā iemetienu. Agrāk tiesnesis ar rokām piebīdīja spēlētāju nūjas pie ripas, kas atradās uz ledus, pats paslidoja malā un nosvilpās, lai nejauši nesaņemtu sitienu ar nūju.

Pirmais vārtsargs, kas sāka spēlēt ar masku, bija Klints Benedikts no ‘Montreal Maroons’ kluba 1929. gadā. Tiesa, sākumā šī ideja netika uztverta ar sajūsmu, lai gan jāpiebilst, ka pats hokejs bija savādāks un ripa lielākoties no ledus nepacēlās.

Daudz jauninājumu hokejā ieviests, pateicoties brāļiem Patrikiem – Džeimsam, Kreigam un Lesteram (attēlā), kurš kļuva par pazīstamu hokeja funkcionāru. Pēc viņu iniciatīvas hokejisti sāka spēlēt ar numuriem uz apģērba, punktus sāka skaitīt pēc sistēmas „vārti + piespēle”, hokejisti drīkstēja piespēlēt arī uz priekšu, bet vārtsargi – atraut slidas no ledus. Arī spēles formāts trīs periodi pa 20 minūtēm ir viņu ierosinājums.

1945. gadā aiz vārtiem tika uzstādīti krāsaini lukturi, kas ļāva saprast, vai bijis vārtu guvums. Sarkanā gaisma apzīmēja vārtu guvumu, bet zaļā nozīmēja, ja vārtu guvums nav ieskaitīts. Šajā pašā gadā spēles tiesāt sāka trīs tiesneši (galvenais un divi līnijtiesneši), bet gadu vēlāk tika ieviesta mums pazīstamā tiesnešu žestu sistēma konkrētu pārkāpumu gadījumos. Četri tiesneši spēles tiesā tikai kopš 2007. gada.