Plūtons – debess ķermenis ar visbēdīgāko likteni

Atklāt Plūtonu izdevās 23 gadus vecajam amerikānim Klaidam Tombo tikai 1930. gada 18. februārī, taču par oficiālu atklāšanas laiku uzskatāms 13. marts, kad Tombo par savu atklājumu telegrafēja Hārvarda Koledžas observatorijai.

Tiesības jaunajam debess ķermenim dot vārdu piederēja Louela observatorijai. No visas pasaules sāka nākt ierosinājumi, un visaktīvākā bija Louela atraitne Konstance – viņa piedāvāja nosaukumus Zevs, Persivals un Konstance, taču šie priekšlikumi atbalstu neguva.

Nosaukumu Plūtons pirmā ierosināja 11 gadus vecā skolniece Venisa Bērnija no Oksfordas, kura aizrāvās ne tikai ar astronomiju, bet arī ar antīko mitoloģiju, un viņai šķita, ka grieķu pazemes valstības dieva romiešu versija Plūtons būtu piemērota tik tālai un tumšai pasaulei kā jaunā planēta.

Ilgus gadus Plūtons bija Saules sistēmas devītā planēta, bet XX gadsimta beigās sāka atklāt dažādus citus debess ķermeņus, arī lielākus par Plūtonu. 2006. gada 24. augustā Starptautiskā Astronomu savienība pirmo reizi noformulēja terminu „planēta”, un Plūtons vairs tajā neiederējās – kopā ar Erīdu un Cereru tas tika ierindots pundurplanētu kategorijā, iegūdams banālu kārtas numuru 134340.

Mūsdienās zinātnieki ir atklājuši vēl citus debess ķermeņus, un ir izvirzītas hipotēzes, ka planētu Saules sistēmā varētu būt arī vairāk par astoņām, un viens no variantiem ir Ksena. Pagaidām arī Zeme tiek uzskatīta par planētu.

Starp citu, 13. marts astronomijas vēsturē jebkurā gadījumā ir nozīmīgs datums, jo 1781. gada 13. martā angļu astronoms Viljams Heršels atklāja Urānu. Tā bija pirmā planēta, kas atklāta ar teleskopu, pirmo reizi kopš antīkajiem laikiem cilvēku acīs paplašinot Saules sistēmu.