Rakstu sērijas “Kremļa dzelzs putni” pirmajā rakstā apskatījām, kas ir Maskavā bāzētais “Iron Birds” motoklubs. Kas ir Putinam pietuvinātā Čaiku ģimene, kuras locekļi šo klubu ir dibinājuši. Novērojām, ka šī “apolitiskā” motokluba aprindās regulāri apgrozās Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko vecākais dēls Viktors, pretrunīgi vērtēti Krievijas biznesmeņi un uz kluba pasākumiem tiek aicināti pret Ukrainu agresīvi noskaņoti mākslinieki un politiķi. Sērijas otrajā rakstā pievērsāmies populārākajam “Iron Birds” Latvijas biedram – blogerim Iļjam Magnusam, apskatījām viņa sociālo tīklu saturu un to, kā viņš kopā ar domubiedriem kara desmitajā mēnesī devās uz Maskavu svinēt “mīlestību pret motocikliem” kopā ar pretrunīgi vērtējamiem personāžiem. Sērijas trešajā rakstā pievērsāmies citiem “Iron Birds” Latvijas biedriem un atklājām, ka šiem cilvēkiem ir ne tikai kopīgs motoklubs, bet arī kopīgi uzņēmumi, kas reģistrēti Latvijā, vairums no tiem ir likvidēti. Šajā rakstā kopā ar politikas, aizsardzības un mediju speciālistiem apskatīsim “piekto kolonnu” šķērsgriezumā.

Izlūkinformācija tiek vākta gan par militārajām bāzēm, gan par karaspēka dislokācijas vietu, gan politiķu vai komandieru atrašanās vietu, bet Ukrainā īpaši novērojama bija mērķu atzīmēšana. “Kijivā šie diversanti aktīvi vilka krustus uz māju sienām, uz ceļiem, asfalta, lika atstarojošās lentes, radiobākas. Tas prasa milzu resursu, lai apkarotu šāda veida aktivitātes,” vērtē Slaidiņš un piebilst, ka “būtībā tā shēma ir diezgan vienkārša, bet ļoti grūti apkarojama”.

Februāra vidū pēc Moldovas drošības iestāžu ieteikuma liegums iebraukt Moldovā tika piemērots Serbijas futbola kluba “Partizan” faniem. Neilgi pēc tam Moldovas prezidente Maija Sandu publiski izteicās, ka Krievija gatavojas veikt apvērsumu un gāzt Moldovas valdību, iesaistot cilvēkus no Serbijas, Baltkrievijas un Melnkalnes. Arī Slaidiņš pauž, ka Moldova ir starp tām valstīm, kas visvairāk pakļautas riskiem, saistītiem ar “piektās kolonnas ierindnieku” izraisītiem nemieriem.

Baltijas Mediju izcilības centra izpilddirektore Gunta Sloga, kura savulaik kā žurnāliste atspoguļoja ārlietu jautājumus un bija speciālkorespondente Tallinā, kad tur norisinājās “Aļošas” aizstāvju rīkotie grautiņi, uzskata, ka kopš 24. februāra sabiedrībā novērojama saasināta ienaidnieku meklēšana. Nereti “piektās kolonnas” birkas tiekot karinātas arī nepamatoti. Tam piekrīt arī dezinformācijas pētnieks un politikas zinātņu doktors Mārtiņš Hiršs: “Nevar teikt, ka konkrēti viena sabiedrības daļa ir nelojāla un prokremliska. Tas nav tik vienkārši. Aijo Beness, Lindermans, Ždanoka, kas ir ar ļoti radikāliem uzskatiem: tur var runāt, ka ir prokremliski. Par parastu cilvēku, kas sēž tviterī, “Telegram”, “TikTok”, grūti pateikt.” Viņš piebilst, ka daļa šo cilvēku izgājusi cauri padomju izglītības sistēmai un visu mūžu ir klausījusies, ka ASV un Rietumi ir sliktie, bet PSRS vai Krievija – labie tēli.

Personas ar savdabīgiem uzskatiem vērojamas ne tikai krievvalodīgo vidū, bet arī starp latviski runājošajiem. Viņu vidū ir arī amatpersonas. “Mums ir pilsētas mērs, kurš savas politiskās izdzīvošanas vārdā, iespējams, pats tam visam ticot, darbojas pretēji valsts vispārējai nostājai,” klāsta Sloga. Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš Delfi TV raidījumā “Kāpēc” pauda viedokli, ka Krima pieder Krievijai, bet Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs rosinājis Krievijas noziedzīgo karu pret Ukrainu saukt par konfliktu, mudinājis rēķināties ar iespējamo Krievijas uzvaru un ieteicis vienoties par drošības garantijām no Krievijas puses. Atbrīvoties no amatpersonām ar Kremlim draudzīgiem uzskatiem varētu traucēt juridiski šķēršļi. “Te ir liela problēma. Esam tiesiska, demokrātiska valsts. Mums ir noteikts process, kā varam atbrīvoties no kāda pilsētas vadītāja. Šis cilvēks ir demokrātiski ievēlēts,” saka Sloga.

Pērnā gada nogalē publicētais Valsts kancelejas pētījums liecina, ka atbalsts Ukrainai no Latvijā dzīvojošajiem krieviem kopš 24. februāra ir audzis. Tomēr Hiršs ir pārliecināts, ka Krieviju atbalstošu cilvēku Latvijā varēja būt mazāk, ja valsts būtu rīkojusies preventīvi: “Latvijas aptaujās aptuveni ceturtā daļa krievvalodīgo saka, ka karā vaino Ukrainu, Rietumus, viņiem nepatīk NATO. Tas nav nekas jauns, tā bija 2014. gadā un pirms tam. Tie ir dziļi iesakņojušies uzskati, kas izveidojušies gadu gaitā, Kremļa medijiem brīvi darbojoties Latvijā.” Vaicāts, vai iespējams valsts līmenī novērst “piektās kolonnas” veidošanos, dezinformācijas pētnieks ir skarbs: “Tur jau viss sen ir nokavēts – trīsdesmit gadus Latvijas iestādes nav mēģinājušas uzrunāt krievvalodīgos iedzīvotājus.” Pētnieks arī uzsver, ka Latvijā radītas mediju informācijas krievu valodā ir salīdzinoši maz: “Ukraina pēc 2014. gada investēja medijos krievu valodā. Piemēram, telekanālā “Dom”. Arī tagad investē medijos krieviski. Pirms kara šo kanālu “YouTube” skatījās viens miljons, kad sākās karš, 30 miljoni cilvēku.”

“Mēs nepārliecināsim to nelielo daļu, kas ir klaji Putina atbalstītāji. Lielākā daļa ir neizlēmīgie,” uzskata Sloga. “Svarīgi, lai cilvēkiem ir iespēja pieņemt lēmumus, balstoties uz faktiem. Manuprāt, tikko mēs parādām, ka cilvēks, kurš šīs šaubīgās ziņas izplata, ir cieši saistīts ar cilvēkiem, kas sēž Maskavā, rodas lielāka skaidrība, kāpēc viņa saturs ir tāds,” par “Iron Birds” motoklubu un Iļjas Magnusa izplatīto saturu izsakās Baltijas Mediju izcilības centra izpilddirektore.

“Piektās kolonnas” tematikai arī turpmāk medijiem vajadzētu pievērst īpašu uzmanību: “Par to runāt ir ļoti svarīgi. To pierāda arī plānotā porcelāna izstādes rīkošana Ogrē. Pateicoties žurnālistu darbam, mēs uzzinām, ka viens no Nacionālās apvienības politiķiem (Egils Helmanis – aut.) kara laikā tiekas ar cilvēku, kas ir sankciju sarakstā. Šādi stāsti ir ļoti būtiski mūsu sabiedrībai,” akcentē Sloga.

Arī pirms kara tikai daļa Krievijas propagandas bija pilnīgi izdomājumi. Kremļa propagandā vienmēr ir izceltas arī reālas rietumvalstu problēmas un pasniegtas, sabiezinot krāsas. Šī stratēģija kļūst arvien populārāka šobrīd, kad daudzviet Eiropā par Krievijas armijas atbalstīšanu var piemērot kriminālatbildību. “Bezdarbs Latgalē, elektrības, siltuma cenu kāpums – tās ir reālas problēmas. Kremlis šīs problēmas var ļoti labi izmantot, lai šos cilvēkus mobilizētu jauniem vēstījumiem, piemēram, par karu Ukrainā,” skaidro Hiršs. Lielākie riski noticēt Krievijas vēstījumiem esot cilvēkiem, kuri neuzticas valsts iestādēm, neatkarīgi no dzimtās valodas.

Situāciju labāku nepadarot arī krievvalodīgo auditorijai krietni mazāk pieejamais medijpratības aktivitāšu klāsts. Proti, Latvijā rīkotās fokusgrupās pētnieks novērojis, ka vairums latviešu valodā runājošo spēj nosaukt dažādus faktu pārbaudes projektus, kas rīkoti, lai veicinātu dažādu sabiedrības grupu medijpratību. Cita aina ir ar krievu valodā runājošajiem. “Viņi nespēj nosaukt gandrīz nevienu no šīm iniciatīvām. Kāpēc? Jo gandrīz viss no tā ir bijis latviski. Daļa nepatērē saturu latviski, daļa patērē ļoti maz. Tādējādi sabiedrības daļa, kurai būtu visvairāk nepieciešama medijpratība, nav sasniegta,” kritisks ir Hiršs.

Dezinformācijas pētnieks ir skeptisks, vērtējot, vai vietējie “piektās kolonnas kandidāti” pārredzamā nākotnē varētu radīt drošības draudus Latvijas valstij: “Lielākais risks bija Uzvaras parka pieminekļa nojaukšana. Tas bija simbols lielai daļai krievvalodīgo, arī tiem, kas nav Putina atbalstītāji. (..) Tā kā nekas tāds nenotika, es neredzu milzīgu protestu, problēmu iespējamību. Noteikti kaut kādi atsevišķi indivīdi var gan sociālajos tīkos, gan publiski mēģināt rīkot kampaņas.” Hiršs uzskata, ka pozitīvu ietekmi atstājusi arī Kremļa mediju ierobežošana, kas kaut nedaudz, bet esot mazinājusi Krievijas ietekmi Latvijas informatīvajā telpā.

Satversmes aizsardzības biroja (SAB) pērnā gada pārskatā minēts, ka Krievijas efektīvākais instruments savas ietekmes nostiprināšanā kamiņvalstīs, ir ekonomiskā atkarība. Joprojām pastāv augsts kiberuzbrukumu risks, kas pērn Latvijā sasniedzis rekordlielu skaitu. Tāpat pārskatā minēta Krievijas specdienestu darbība Rietumos, tomēr tās darbības fokusā ir Rietumvalstu politikas analīze un centieni šķelt Krievijai nedraudzīgu valstu vienotību. Valsts drošības dienests (VDD) uz jautājumu vai Latvijai šobrīd ir tiešs apdraudējums no "piektās kolonnas", pēc būtības neatbild, taču norāda, ka Ukrainas pieredze apliecina, ka "piektās kolonnas" ietekmei kara apstākļos var būt ļoti destruktīva loma. Tāpat VDD norāda, ka monitorē situāciju, veic preventīvas pārrunas ar Kremļa atbalstītājiem, rosina kriminālprocesus un veic pretizlūkošanas pasākumus.

Lai arī aptaujātie eksperti uzskata, ka tieša apdraudējuma no “piektās kolonnas” puses Latvijai šobrīd nav, tas ir temats, kam kara apstākļos regulāri jāpievērš uzmanība. Gluži tāpat kā ķēdes stiprumu nosaka tās vājākais posms, valsts ārējā drošība sākas ar sakārtotu iekšējo drošību.