Pērkamā mīla, tikumības milicija un narkozona. Grīziņkalna un Avotu ielas kriminālā vēsture

Grīziņkalns un Avotu iela ir dažādi rajoni ar raibu vēsturi, tostarp arī kriminālu: alkohola "točkas", narkotikas, prostitūtas. No 2000. gadu vidus, kad pilsēta ķērās pie kārtības ieviešanas, situācija mainījusies uz labo pusi. Jā, varbūt ne tik strauji, kā gribētos, taču daudzas vietas, kur agrāk pārvietoties varēja, vien teciņiem pārskrienot, tagad kļuvušas par tūrisma objektiem.

Šis ir divpadsmitais stāsts ciklā "Kriminālā Rīga. Labais krasts", kurā "Delfi" atklāj dažādu Rīgas apkaimju kriminālo pagātni un tagadni.

Gluži tāpat kā Sarkandaugava un Čiekurkalns, Grīziņkalns ir Rīgas strādnieku apkaime, kas gan ir tuvāk centram. Blīvi apbūvētajos koka divstāvu māju kvartālos 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā mitinājās apkaimē esošo rūpnīcu un fabriku strādnieki un sīki kalpotāji. No senās apbūves daudz kas saglabājies Pērnavas, Jāņa Asara, Laboratorijas, Lauku un Artilērijas ielā.

20. gadsimta sākumā Matīsa, Krāsotāju, Avotu, Tallinas un citās ielās sāka būvēt daudzstāvu mūra mājas – tā sauktos īres namus. Pateicoties koka apbūvei, ko tautā nereti dēvēja par kazarmām, kā arī modernisma stilā būvētajām ēkām, Grīziņkalns iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Nelabvēlīgais rajons pamazām uzplaucis – paldies entuziastu un pašvaldības pūlēm!

Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados 1905. gada parka apkaimē sāka būvēt valdības mājas – mājokļus valsts darbiniekiem. Daži nami Alauksta, Zvaigžņu, Vārnu un Pērnavas ielā ievērojami kontrastē ar piegulošo koka apbūvi. Tikpat kontrastējoši bija apkaimes iedzīvotāji: plecu pie pleca te mitinājās vienkāršie darbaļaudis, vidusslānis, nomenklatūras darboņi un margināļi, kas rada patvērumu noplukušajos koka namos ar malkas apkuri un daļējām vai reizumis pat nekādām labierīcībām.

Nežēlīgais slepkava no Grīziņkalna

1992. gada 8. augusta vakarā 1955. gadā dzimušais Aleksandrs S., kuram nebija ne noteiktas nodarbošanās, ne dzīvesvietas, Čaka un Tallinas ielas krustojumā sastapa kādu agrāk nepazīstamu sievieti Natāliju, kura, tāpat kā viņš, bija dzērusi. Sieviete piedāvājusi abiem kopīgi iedzert. Vispirms iedzēra 6. vidusskolas pagalmā, pēc tam ar kandžu devās uz Ziedoņdārzu, kur starp abiem nenoskaidrotu iemeslu dēļ izcēlās konflikts. Aleksandrs izvilka saliekamo nazīti un trieca to sievietes krūtīs, vēderā un kaklā. No gūtajām traumām Natālija mira. Aleksandram tika izvirzīta apsūdzība arī par upura izvarošanu, taču objektīvi pierādījumi netika iegūti.

Divus gadus vēlāk, 1994. gada 28. jūnijā, Aleksandrs S. ar paziņu Oļegu Z. ciemojās pie Tamāras A. Sieviete dzīvoja Stabu ielā, un viņas dzīvesvietā regulāri tika lietots alkohols. Vīrieši bija paņēmuši līdzi nepazīstamu septiņus gadus vecu zēnu, kurš bija nomaldījies. Namamāte bērnu pabaroja un apguldīja pie sava mazgadīgā dēla, bet dzeršana turpinājās.